Jau sen esmu vēlējusies veidot savu ceļojumu pierakstus, bet tā reizi no reizes esmu atlikusi un tā tas ir palicis. Bet dodoties uz Norvēģiju nozvērējos sev, ka šoreiz gan rakstīšu un likšu bildes daudz jo daudz. Ne tik daudz priekš citiem, bet vairāk sev atmiņām.
Nu tad - ceļojums var sākties!
Gala mērķis ir Bergena Norvēģijā.
Kāpēc tāda izvēle? Tāpēc, ka pagājušajā gadā pēc vairākiem gadiem klusuma atjaunojās sakari ar klases biedreni, kura ar vīru dzīvo Bergenā. Sarunas vijās viegli un interesanti, nebija ilgi jāgaida, kad saņēmu uzaicinājumu braukt ciemos. Vai man divreiz jāsaka? Drīz jau tika plānots ceļojums.
Pēc draugu ieteikuma, pāri Baltijas jūrai dodamies ar prāmja līniju Ventspils - Nīneshamna. Biļetes ir iegādātas jau labi laicīgi, liekas trīs mēnešus iepriekš. Uz pēdējo brīdi nevar atlikt, jo šī līnija ir ļoti noslogota. Ar to pārsvarā brauc tālbraucēji šoferi ar savām kravām, bet ir arī pa kādam mums līdzīgam dīvainim. Šeit nebūs Tallink prāmju ballītes un troksnis naktī, tikai transporta līnija nokļūšanai pāri jūrai.
Iepriekšējais vakars paiet ņigu ņagu, kā jau visiem normāliem cilvēkiem. Draudzenes vīrs Jānis ir vareni pastrādājis. Man tika atsūtīts rūpīgi aprakstīts maršruts, pat ar precīzi iezīmētiem mezgliem. Visu rūpīgi izdrukāju un esmu gatava ceļam.
Esam uzbraukuši uz Stena Line, pilni prieka, satraukuma un lielu cerību par gaidāmo ceļojumu. Nosūtam draugiem selfiņu ar bučiņām, pretim saņemam kolosālu draugu bildi un dodamies iekšā jūrā.
Pērkot biļetes, atkal gribēju būt gudrāka, neklausīju teikto, lai neizvēlamies "komfortablos guļamkrēslus klusajā zonā", bet ņemam kajīti. Padomāju, ka varam ietaupīt, gan jau pasnaudīsim arī krēslos, jo ceļā ir "tikai" 7h30min. Lūk, šādi izskatās atpūta klusajā zonā, ar piebildi, ja vietas nav aizpildītas un var izplesties pa diviem krēsliem.
Lūk, viens no plāniem, ko man atsūtījis Jānis. Visu rūpīgi izpētu arī Google Maps. Esmu gatava šiem sarežģītajiem mezgliem, jo navigācija šeit vedot neceļos.
Un kā Tev, mans cienījamais lasītāj, liekas vai es to visu ievēroju? Lai kā es sekoju norādēm Jāņa atsūtītajām ceļa norādēm, bet protams, ka maršrutā Nīneshamna - Bergena, kurā jānobrauc 1000km, ik pa laikam sanāk kaut kur nošaut greizi, jo mūsu Tontons (tas ir tas pats Tom Tom mūsu valodā) ir pilnīgi citās domās kā Jāņa iedotais maršruts. No sākuma man liekas, ka viss ir labi, galvenais, lai ceļš ved Bergenas virzienā.
Līdz Oslo ir apmēram 500km, tie paiet diezgan vienmuļi pa Zviedrijas "bāni", bet aiz Oslo sākas jautrība. Mēs nemaz nebraucam Oslo, bet stipri uz leju apkārt, jo pie Oslo notiek tranzīt ceļu remonts un tas var draudēt ar lieliem sastrēgumiem un laika patēriņu, jo... nav jau viss tik vienkārši! Mums ir jāpaspēj uz vietējās nozīmes prāmi, kurš mūs pārcels tuvāk galam. Pēdējais prāmis atiet 22:20, kas mums liekas ļooooti laicīgi un nekāda stresa.
Jānis ir ierakstījis dažus apskates punktus, kurus vajadzētu apskatīt pa ceļam, jo pa šo ceļu visdrīzāk mēs vairs nekad nebrauksim. Tai brīdī man liekas, kapēc? Ļoti foršs ceļš. Aha...
Pa labi ieraugam pirmo apskates punktu. Tā kā kalnos kūst sniegs, visas upes un ūdens kritumi ir kļuvuši krietni iespaidīgāki. Līdz šim neko tādu neesam redzējuši, kāpjam ārā apbrīnot.
Upe ir strauja un krāčaina. Skats ir iepaidīgs!
Esmu cītīgi sekojusi Tontona norādēm, Jāņa kartei, GPS punktam telefonā, un esmu pārliecināta, ka viss rit kā pa sviestu. Un tad... uz brīdi atslēdzos. Kaspars bez pilota piedalīšanās dodas pēc Tontona norādēm. Es pamostos brīdī, kad pazīstamā balss saka - nogriezties pa labi. Vēl miegaina mēģinu atrast telefonā, kur esam nogriezušies, tad mēģinu saprast, ko par šo vietu ir rakstījis Jānis. Opā! Teikt vai neteikt... neteikt! Mēs esam nogriezušies tur, kur ir piekodināts nekādā gadījumā neklausīt navigācijai. Kā pēc tam izrādījās, šis ceļš bija diezgan liktenīgs tālākai vakara norisei.
Ceļš veda ciku caku pa kalniem, augšā lejā, braucam mutes vaļā, viss ir tik skaisti, tik aizraujoši, bet laika limits rūk.
Ārā ir ļoti karsts netipiski Norvēģijas klimatam. Iegriežamies kādā tankštellē uz zaļo pieturu un nolemjam iegadāties kaut ko patiešām zaļu. Vispār tā bija mana izvēle, bet nu tobrīd likās vienīgais glābiņš.
Pa ceļam redzam pirmo un diemžēl šoreiz arī vienīgo Stav Kirke. Iespaidīga būve, bet diemžēl jau ir 18 vakarā un viss ir ciet.
Aprunājos ar gudriem cilvēkiem un dodamies tālāk.
Pa ceļam pavīd ar vien vairāk ūdenskritumi. Mūsu platuma grādu cilvēka acs nav radusi pie šiem skatiem. Turpinās apbrīnas pilni saucieni no manis, Kaspars kļūst ar vien apātiskāks.
Iebraucam tunelī zaļā vasarā un izbraucam... opā! pilnīga ziema!!! Kaut kas traks! Tur bija 27 grādi, te knapis 14 un termometrs iet uz leju! Tā neko kontrasti!
Nu tad - ceļojums var sākties!
Gala mērķis ir Bergena Norvēģijā.
Kāpēc tāda izvēle? Tāpēc, ka pagājušajā gadā pēc vairākiem gadiem klusuma atjaunojās sakari ar klases biedreni, kura ar vīru dzīvo Bergenā. Sarunas vijās viegli un interesanti, nebija ilgi jāgaida, kad saņēmu uzaicinājumu braukt ciemos. Vai man divreiz jāsaka? Drīz jau tika plānots ceļojums.
Pēc draugu ieteikuma, pāri Baltijas jūrai dodamies ar prāmja līniju Ventspils - Nīneshamna. Biļetes ir iegādātas jau labi laicīgi, liekas trīs mēnešus iepriekš. Uz pēdējo brīdi nevar atlikt, jo šī līnija ir ļoti noslogota. Ar to pārsvarā brauc tālbraucēji šoferi ar savām kravām, bet ir arī pa kādam mums līdzīgam dīvainim. Šeit nebūs Tallink prāmju ballītes un troksnis naktī, tikai transporta līnija nokļūšanai pāri jūrai.
Iepriekšējais vakars paiet ņigu ņagu, kā jau visiem normāliem cilvēkiem. Draudzenes vīrs Jānis ir vareni pastrādājis. Man tika atsūtīts rūpīgi aprakstīts maršruts, pat ar precīzi iezīmētiem mezgliem. Visu rūpīgi izdrukāju un esmu gatava ceļam.
Esam uzbraukuši uz Stena Line, pilni prieka, satraukuma un lielu cerību par gaidāmo ceļojumu. Nosūtam draugiem selfiņu ar bučiņām, pretim saņemam kolosālu draugu bildi un dodamies iekšā jūrā.
Pērkot biļetes, atkal gribēju būt gudrāka, neklausīju teikto, lai neizvēlamies "komfortablos guļamkrēslus klusajā zonā", bet ņemam kajīti. Padomāju, ka varam ietaupīt, gan jau pasnaudīsim arī krēslos, jo ceļā ir "tikai" 7h30min. Lūk, šādi izskatās atpūta klusajā zonā, ar piebildi, ja vietas nav aizpildītas un var izplesties pa diviem krēsliem.
Lūk, viens no plāniem, ko man atsūtījis Jānis. Visu rūpīgi izpētu arī Google Maps. Esmu gatava šiem sarežģītajiem mezgliem, jo navigācija šeit vedot neceļos.
Un kā Tev, mans cienījamais lasītāj, liekas vai es to visu ievēroju? Lai kā es sekoju norādēm Jāņa atsūtītajām ceļa norādēm, bet protams, ka maršrutā Nīneshamna - Bergena, kurā jānobrauc 1000km, ik pa laikam sanāk kaut kur nošaut greizi, jo mūsu Tontons (tas ir tas pats Tom Tom mūsu valodā) ir pilnīgi citās domās kā Jāņa iedotais maršruts. No sākuma man liekas, ka viss ir labi, galvenais, lai ceļš ved Bergenas virzienā.
Līdz Oslo ir apmēram 500km, tie paiet diezgan vienmuļi pa Zviedrijas "bāni", bet aiz Oslo sākas jautrība. Mēs nemaz nebraucam Oslo, bet stipri uz leju apkārt, jo pie Oslo notiek tranzīt ceļu remonts un tas var draudēt ar lieliem sastrēgumiem un laika patēriņu, jo... nav jau viss tik vienkārši! Mums ir jāpaspēj uz vietējās nozīmes prāmi, kurš mūs pārcels tuvāk galam. Pēdējais prāmis atiet 22:20, kas mums liekas ļooooti laicīgi un nekāda stresa.
Jānis ir ierakstījis dažus apskates punktus, kurus vajadzētu apskatīt pa ceļam, jo pa šo ceļu visdrīzāk mēs vairs nekad nebrauksim. Tai brīdī man liekas, kapēc? Ļoti foršs ceļš. Aha...
Pa labi ieraugam pirmo apskates punktu. Tā kā kalnos kūst sniegs, visas upes un ūdens kritumi ir kļuvuši krietni iespaidīgāki. Līdz šim neko tādu neesam redzējuši, kāpjam ārā apbrīnot.
Upe ir strauja un krāčaina. Skats ir iepaidīgs!
Esmu cītīgi sekojusi Tontona norādēm, Jāņa kartei, GPS punktam telefonā, un esmu pārliecināta, ka viss rit kā pa sviestu. Un tad... uz brīdi atslēdzos. Kaspars bez pilota piedalīšanās dodas pēc Tontona norādēm. Es pamostos brīdī, kad pazīstamā balss saka - nogriezties pa labi. Vēl miegaina mēģinu atrast telefonā, kur esam nogriezušies, tad mēģinu saprast, ko par šo vietu ir rakstījis Jānis. Opā! Teikt vai neteikt... neteikt! Mēs esam nogriezušies tur, kur ir piekodināts nekādā gadījumā neklausīt navigācijai. Kā pēc tam izrādījās, šis ceļš bija diezgan liktenīgs tālākai vakara norisei.
Ceļš veda ciku caku pa kalniem, augšā lejā, braucam mutes vaļā, viss ir tik skaisti, tik aizraujoši, bet laika limits rūk.
Ārā ir ļoti karsts netipiski Norvēģijas klimatam. Iegriežamies kādā tankštellē uz zaļo pieturu un nolemjam iegadāties kaut ko patiešām zaļu. Vispār tā bija mana izvēle, bet nu tobrīd likās vienīgais glābiņš.
Pa ceļam redzam pirmo un diemžēl šoreiz arī vienīgo Stav Kirke. Iespaidīga būve, bet diemžēl jau ir 18 vakarā un viss ir ciet.
Aprunājos ar gudriem cilvēkiem un dodamies tālāk.
Ik pa brīdim pavīd kolosāli skati! Nav iespējams neizkāpt un nebrīnīties.
Uzticamais bērītis vārdā Melnītis uzvedas godam. Maza skatu apbrīnas pietura un dodamies tālāk.
Pa ceļam pavīd ar vien vairāk ūdenskritumi. Mūsu platuma grādu cilvēka acs nav radusi pie šiem skatiem. Turpinās apbrīnas pilni saucieni no manis, Kaspars kļūst ar vien apātiskāks.
Iebraucam tunelī zaļā vasarā un izbraucam... opā! pilnīga ziema!!! Kaut kas traks! Tur bija 27 grādi, te knapis 14 un termometrs iet uz leju! Tā neko kontrasti!
Sasniedzam nākamo apskates punktu. Ir jau sācis krēslot. Miegam ciet abi, bet ūdenskritums ir tik iespaidīgs, ka jākāpj ārā un jāiet skatīties.
Laika rezerve līdz pēdējam prāmim ir sarukusi līdz minimumam. Ne vairāk ne mazāk 6 minūtes.
Braucam tālāk. Un tad kārtējais tunelis, deg sarkanas gaismiņas un vīriņš ar sarkanu zīmi liek stāties. Izrādās pilnīgi normāla nakts tuneļa apkope. Mēs esam izmisumā, jo navigācija rāda, ka mēs jau kavējam prāmi 4 minūtes. Viss... tās ir beigas. Ceļa darbinieks ir ļoti laipns. Pastāstam savu situāciju. Viņš mums liek braukt uz citu prāmi, kurš atiet 10 minūtes vēlāk. Esam laimīgi!
Meklējot citu prāmi ieraugam kaut ko vēl iespaidīgāku!
Paspējam uz prāmi pēdējā minūtē.
Esam tiešām laimīgi, jo liekas, ka ceļš jau ir tik pat kā garām.
Laimīgi pārceļamies pāri. Uzlieku navigāciju uz gala punktu jau n-to reizi. Attālums ir 60km, bet laiks ceļā 2h!!! Kā pēc tam teica Jānis - Norvēģijā ceļu nemēra kilometros, bet stundās. Tagad mēs zinām, ko tas nozīmē.
Priekšā vēl divu stundu brauciens. Galamērķis tiks sasniegts ap vieniem naktī. Jānis zvana ar vien biežāk, jo mēs bijām lielīgi un teicām, lai sāk gaidīt no 22 😆
Es atkal atslēdzos... liktenīgi, jo pamostos no pazīstamās balss - turpināt braukt ar prāmi... PRĀMI?!?! Esmu pilnība pamodusies! Kādu prāmi??? Protams ka pusnaktī prāmis neiet! Sūtu ziņu Jānim, lai iet gulēt, mēs būsim pret rītu. Pārlieku kārtējo reizi navigāciju uz galapunktu bez prāmja satiksmes. Atkal tiek rādīts 60km, laiks ceļā 2 stundas. Visvairāk šajā situācijā man bija žēl manu šoferīti. Sāk pamazām atslēgties, gabarītu izjūta pazudusi, vienīgais ko dzirdu no viņa - man riebjas Norvēģija, negribu vairs neko.... pī pī pī...
Atkal ciet tunelis. Strādnieki kaut ko darbojas. Šoreiz kāpju ārā jau tuvu asarām. Prasu strādniekiem vai šonakt ir iespējams nokļūt Bergenā? Strādnieki saka, ka tunelis ir ciet, jāseko apkārtceļa norādēm. Kilometri nemazinās, bet nāk klāt. No Kaspara pīpīpī valoda turpinās.
Pēc punkta telefonā redzu, ka esam jau gandrīz klāt, bet kārtējais tunelis ir ciet. Tas nevar būt!!! Bet šoreiz strādnieks skaidro, ka ne ilgāk kā 15 minūtes, kā arī pastāsta kur mums labāk braukt, jo navigācija visdrīzāk vedīs pa galveno ceļo, bet taisnākais ir gana labs un lētāks. Šis teksts par lētāku ceļu vai tuneli ir dzirdams gana bieži. Mums ir bail saņemt rēķinu par ceļu. Norvēģijā ļoti daudzi ceļi, tuneļi un tilti ir maksas.
Ap pl.2:00 naktī, pēc Latvijas laika 3:00 mēs esam galā! Tas ir neticami! Emocionāla satikšanās! Apkampju Jāni, kuru redzu pirmo reizi, bet kurš pa šīm garajām stundām liekas tik tuvs un mīļš! Apkampju Daci, kura mūs sagaida ar Latvijas un Norvēģijas karodziņiem. Satikšanās ir prieka pilna, bet smadzenes ir pilnīgā atslēgušās. Negribas vairs neko... pat gardo zupu. Samērā īsas sarunas un dodamies gulēt...
Turpinājums sekos...
Jo piedzīvojumi tikai sākas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru