Antra dzīvo nozīmē ne tikai Antra ceļo, bet arī Antra sēņo.
Nebūšu oriģināla, sakot, ka vasara šogad mūs lutina. Tik garu un siltu vasaru mēs visi bijām pelnījuši jau sen. Bet šogad sēņu ir maz. Vismaz tajās vietas, kur esam mēs. Protams, jābrauc uz Dundagas mežiem pie vecākiem, bet tam šobrīd nav laika.
Šodien 2.septembrī ārā ir +23 grādi. Pilni sociālie tīkli ar sēņotāju sasniegumiem. Vai mēs sliktāki? Sapucējamies meža drēbēs un dodamies pa meža stigām uz Jelgavas pusi, kur pagājušajā gadā likās, ka bija labas vietas.
Jāsaka gan, ka vienīgā priecīgā mūsu kompānijā ir sune Šēra.
Mēs tik staigājam, bet viņa ļepato mēli pār plecu.
Protams, ka labai sēņu mērcei salasām, bet tas nav gaidītais, jo pēc pārdesmit gadu pārtraukuma groziņos tiek liktas arī bērzlapes, kurām parasti lepni eju garām ar domu, ka neko tik prastu nemaz netaisos lasīt. Bet ko gan sevī nelauzīsi bada brīžos.
Un tā pārdomu pilna un ar cerībām par to, ka tomēr kaut kur te tūliņ būs tā skaistā meža noriņa ar sēņu karalienēm baravikām.
Tā nu staigājot pa mežu, domas mani ir aizvedušas bērnībā. Tai laikā, kad debesis bija zilākas, zāle zaļāka un sēnes vairāk...
Man tik ļoti patīk atgriezties pie atmiņām par īpašo notikumu - braukšana sēnēs. Atļaušos padalīties ar šīm atmiņām.
Mūsu ģimenē bija auto kopš es sev atceros. Tālajos septiņdesmitajos tas bija ļoti priviliģēti. Mums bija vecais Moskvičs, sauks par Kārlīti, bet es to saucu mīļvārdiņā Dikiņa. Brauciens sēnēs bija īpašs notikums. Tam vienmēr gatavojās rūpīgi un laicīgi. Mēs reti kad braucām te pat ap Rīgu, lai gan labas sēņu vietas bija toreiz vel pavisam netālu no centra. Šobrīd tur slienas jaunie Rīgas ekskluzīvie mikrorajoni un ekskluzīvie savrupmāju ciemati.
Mana mīļākā sēņošanas vieta bija "uz Abavu". Ja man tagad kāds prasītu ceļu, vai es pati gribētu tur nokļūt, nemaz nezinu kur jābrauc. Zinu, ka tālu. Mēs braucām ar telti un uz trim dienām. Trijatā braukt būtu izšķērdība, bieži ņēmām līdzi vēl divus vai pat trīs līdzbraucējus. Tagad es vecākus saprotu. Tas taču bija jautri! Normāls tusiņš ar pikniku vakaros un pie ūdens.
Tātad... Es atceros, ka braucām ļoti ilgi. Jāceļas bija 5 no rīta, vai vismaz pus 6. Jā jā! Man kopš bērnības bija iepotēts, ka sēnēs braukt nozīmē celties bez maz pirms saules lēkta, lai mežā būtu ar pirmajiem saules stariem. Tagad gan tas kaut kur pazudis. Šodien mežā bijām pus 12.
Es nekad nevarēju saprast to fenomenu, kurā brīdī paps zināja, kad ir jānogriežas no lielā ceļa, kad no mazā ceļa ir jāiegriežas mežā un tad pareizi kilometriem tālu pa meža ceļu labirintiem jāatrod īstā vieta. Un tad pa visstāvāko nogāzi, kāda vispār ir iespējama, vismaz ar manu bērna prātu tā likās, nobraucām lejā pie Abavas, kur bija mūsu vieta. Brīnišķīga pļaviņa pie upes, kur parasti cēlām telti. Vēl tagad redzu to brīnišķīgo vietu. Ak, kā man gribētos tur nokļūt! Jā, tad man vel patika gulēt teltī, bet tas ir cits stāsts, ne par sēnēm.
Tā bija tā vieta, kur man kā bērnam mamma iemācīja baidīties no ūdens un sama. Abava ir strauja upe, bet tik ļoti gribējās pieiet un kaut ko tur padarīties. Bet mamma teica - neej pie ūdens, tur ir sams, sams ar ūsām velk upē bērnus. Viss uz visiem laikiem tas ir iekalts! Bērnus baidīt nevajag, bet šis nostrādāja labi.
Un tie meži! Tās sēņu vietas! Tie kvantumi un rekordi! Nekad dzīvē neko tādu vairs neesmu piedzīvojusi. Tur bija katram savas takas. Paps gāja pa kreisi iekšā apšu audzē, tur nāca ārā ar pilniem groziem oranžu apšu kungu. Mēs ar mammu gājām drusku tālāk pa labi. Tur bija mūsu baraviku plantācijas. Eh! Tie baraviku lauki! Tur visiem pietika un pāri palika. Pierādījumu nav, jo tajos laikos uz mežu negāja ar fotoaparātu un ar telefonu ne tik.
Un tur es redzēju īsto baraviku karalieni. Es to ieraudzīju jau labi tālu. Neticēju savām acīm. Kad piegāju klāt, tā bija man līdz celim. Tā kā biju bērns, tad celis bija zemāks kā tagad, bet nu tas skats!!! Viņa bija perfekta. Tieši tāda, kādu zīmē bilžu grāmatās. Lielu cepuri un resnu kātu, kurš bija īpaši resns pie zemes. Vēl tagad acīs to redzu. Mamma teica, ka labāk nevajag traucēt karalieni. Laikam tā vajadzēja, bet kārdinājums bija liels. Protams, ka karaliene bija pilna ar īrniekiem.
Braucieni "uz Abavu" beidzās, kad vienu gadu aizbraucot ieraudzījām, ka viss mežs ir uzrakņāts. Mums likās, ka meža rukši. Tā arī tur sēņu paradīze beidzās. Tad jau meklējām citas sēņu rekordu vietas. Bet tie jau citi stāsti.
Tā es nedaudz atgriezos bērnībā staigājot pa pustukšo mežu, groziņā bija sagūluši mahoviki un dažas gailenes. Mērcei būs būt!
Šēra ir pārgurusi, vairs nevar paskriet, bet suņa sejā plats smaids. Braucam mājās!
Nebūšu oriģināla, sakot, ka vasara šogad mūs lutina. Tik garu un siltu vasaru mēs visi bijām pelnījuši jau sen. Bet šogad sēņu ir maz. Vismaz tajās vietas, kur esam mēs. Protams, jābrauc uz Dundagas mežiem pie vecākiem, bet tam šobrīd nav laika.
Šodien 2.septembrī ārā ir +23 grādi. Pilni sociālie tīkli ar sēņotāju sasniegumiem. Vai mēs sliktāki? Sapucējamies meža drēbēs un dodamies pa meža stigām uz Jelgavas pusi, kur pagājušajā gadā likās, ka bija labas vietas.
Jāsaka gan, ka vienīgā priecīgā mūsu kompānijā ir sune Šēra.
Mēs tik staigājam, bet viņa ļepato mēli pār plecu.
Protams, ka labai sēņu mērcei salasām, bet tas nav gaidītais, jo pēc pārdesmit gadu pārtraukuma groziņos tiek liktas arī bērzlapes, kurām parasti lepni eju garām ar domu, ka neko tik prastu nemaz netaisos lasīt. Bet ko gan sevī nelauzīsi bada brīžos.
Un tā pārdomu pilna un ar cerībām par to, ka tomēr kaut kur te tūliņ būs tā skaistā meža noriņa ar sēņu karalienēm baravikām.
Tā nu staigājot pa mežu, domas mani ir aizvedušas bērnībā. Tai laikā, kad debesis bija zilākas, zāle zaļāka un sēnes vairāk...
Man tik ļoti patīk atgriezties pie atmiņām par īpašo notikumu - braukšana sēnēs. Atļaušos padalīties ar šīm atmiņām.
Mūsu ģimenē bija auto kopš es sev atceros. Tālajos septiņdesmitajos tas bija ļoti priviliģēti. Mums bija vecais Moskvičs, sauks par Kārlīti, bet es to saucu mīļvārdiņā Dikiņa. Brauciens sēnēs bija īpašs notikums. Tam vienmēr gatavojās rūpīgi un laicīgi. Mēs reti kad braucām te pat ap Rīgu, lai gan labas sēņu vietas bija toreiz vel pavisam netālu no centra. Šobrīd tur slienas jaunie Rīgas ekskluzīvie mikrorajoni un ekskluzīvie savrupmāju ciemati.
Mana mīļākā sēņošanas vieta bija "uz Abavu". Ja man tagad kāds prasītu ceļu, vai es pati gribētu tur nokļūt, nemaz nezinu kur jābrauc. Zinu, ka tālu. Mēs braucām ar telti un uz trim dienām. Trijatā braukt būtu izšķērdība, bieži ņēmām līdzi vēl divus vai pat trīs līdzbraucējus. Tagad es vecākus saprotu. Tas taču bija jautri! Normāls tusiņš ar pikniku vakaros un pie ūdens.
Tātad... Es atceros, ka braucām ļoti ilgi. Jāceļas bija 5 no rīta, vai vismaz pus 6. Jā jā! Man kopš bērnības bija iepotēts, ka sēnēs braukt nozīmē celties bez maz pirms saules lēkta, lai mežā būtu ar pirmajiem saules stariem. Tagad gan tas kaut kur pazudis. Šodien mežā bijām pus 12.
Es nekad nevarēju saprast to fenomenu, kurā brīdī paps zināja, kad ir jānogriežas no lielā ceļa, kad no mazā ceļa ir jāiegriežas mežā un tad pareizi kilometriem tālu pa meža ceļu labirintiem jāatrod īstā vieta. Un tad pa visstāvāko nogāzi, kāda vispār ir iespējama, vismaz ar manu bērna prātu tā likās, nobraucām lejā pie Abavas, kur bija mūsu vieta. Brīnišķīga pļaviņa pie upes, kur parasti cēlām telti. Vēl tagad redzu to brīnišķīgo vietu. Ak, kā man gribētos tur nokļūt! Jā, tad man vel patika gulēt teltī, bet tas ir cits stāsts, ne par sēnēm.
Tā bija tā vieta, kur man kā bērnam mamma iemācīja baidīties no ūdens un sama. Abava ir strauja upe, bet tik ļoti gribējās pieiet un kaut ko tur padarīties. Bet mamma teica - neej pie ūdens, tur ir sams, sams ar ūsām velk upē bērnus. Viss uz visiem laikiem tas ir iekalts! Bērnus baidīt nevajag, bet šis nostrādāja labi.
Un tie meži! Tās sēņu vietas! Tie kvantumi un rekordi! Nekad dzīvē neko tādu vairs neesmu piedzīvojusi. Tur bija katram savas takas. Paps gāja pa kreisi iekšā apšu audzē, tur nāca ārā ar pilniem groziem oranžu apšu kungu. Mēs ar mammu gājām drusku tālāk pa labi. Tur bija mūsu baraviku plantācijas. Eh! Tie baraviku lauki! Tur visiem pietika un pāri palika. Pierādījumu nav, jo tajos laikos uz mežu negāja ar fotoaparātu un ar telefonu ne tik.
Un tur es redzēju īsto baraviku karalieni. Es to ieraudzīju jau labi tālu. Neticēju savām acīm. Kad piegāju klāt, tā bija man līdz celim. Tā kā biju bērns, tad celis bija zemāks kā tagad, bet nu tas skats!!! Viņa bija perfekta. Tieši tāda, kādu zīmē bilžu grāmatās. Lielu cepuri un resnu kātu, kurš bija īpaši resns pie zemes. Vēl tagad acīs to redzu. Mamma teica, ka labāk nevajag traucēt karalieni. Laikam tā vajadzēja, bet kārdinājums bija liels. Protams, ka karaliene bija pilna ar īrniekiem.
Braucieni "uz Abavu" beidzās, kad vienu gadu aizbraucot ieraudzījām, ka viss mežs ir uzrakņāts. Mums likās, ka meža rukši. Tā arī tur sēņu paradīze beidzās. Tad jau meklējām citas sēņu rekordu vietas. Bet tie jau citi stāsti.
Tā es nedaudz atgriezos bērnībā staigājot pa pustukšo mežu, groziņā bija sagūluši mahoviki un dažas gailenes. Mērcei būs būt!
Šēra ir pārgurusi, vairs nevar paskriet, bet suņa sejā plats smaids. Braucam mājās!
