Ievads
Nu jau pagājis mēnesis kopš ceļojuma. Viss ir nosēdies, emocijas norimušas, nu var aprakstīt piedzīvoto un redzēto.
Šogad braucām uz Vācijas Bavārijas pusi ar savu auto. Uz Vāciju devos jau piekto reizi un tieši uz Bavāriju trešo. Tā kā ir ko salīdzināt un ir ko pastāstīt.
Maršruts bija šāds - mājas - Saksijas Šveice - Bamberga - Vircburga - Rotenburga pie Tauberes - Švangau (Neušvānšteina) - Minhene - Nirnberga - mājas.
Ceļojumus vienmēr sāku plānot laicīgi. Jau janvārī mana ceļotājas pumpa sāk niezēt un pamazām jau sastādu maršrutu un apskates objektus. Šogad gan bija izplānots ceļojums pa Austriju, pat viesnīcas jau tika rezervētas, bet tas viena no otras neatkarīgi mani uzrunāja divas mīļas draudzenes, kuras dzīvo Bavārijā, lai braucam ciemos.
Hmmm... vai ilgi domāju? Nē! Mums ar dzīvesbiedru mīļākie ceļojumi ir tie, kuros varam ne tikai redzēt skaistas vietas, bet arī apciemot mīļus cilvēkus un piedzīvot vietējo ikdienu. Man tiešām ir palaimējies, jo draugi izkaisīti pa pasauli. Ir ko salīdzināt.
Diezgan ātri visu pārplānoju. Laicīgi rezervēju viesnīcas Booking.com. Esmu iecienījusi šo vietni, jo man kā regulārai ceļotājai ir labas atlaides un labi piedāvājumi.
Ceļojums sākās 18.maijā. Mājās bijām 25.maijā. Paspējām pat nobalsot Iecavas vēlēšanu iecirknī.
Ceļojums sākās 18.maijā. Mājās bijām 25.maijā. Paspējām pat nobalsot Iecavas vēlēšanu iecirknī.
Ceļojumā tika nobraukti 4085km astoņās dienās. Ceļojuma budžets - 1000eur. Sev neko neliedzot, apmeklējot visus iecerētos muzejus un apskates vietas, ēdot normālās vietās, iepērkot suvenīrus un dažādus niekus, daudz alus un vīna, kontā palika nauda, nemaz neiztērējām visu. Degviela sanāca pat lētāk kā plānoju, jo dārgā degviela ir uz bāņiem, bet izplānoju iepildi nost no tiem un sanāca ietaupīt apmēram 70eur.
Jāatzīmē, ka braucam ar Dacia Duster, dīzeļa motors, vidējais patēriņš 5,6l/100km.
1.diena
Izbraucam ap 8 no rīta. Līdz pirmajai nakts mājai 840km. Ir ko braukt. Kādam varbūt liekas, ka tas nekas nav, ka pirmajā dienā var nobraukt arī 1200km. Bet mēs taču esam atvaļinājumā! Mēs negribam nodzīties jau pirmajā dienā. Arī šis attālums ir gana pieklājīgs.
Nakts māju izvēlējos Polijas ciematā Seradza. Tas ko ieraudzījām, pārsniedza jebkādas cerības. Ārkārtīgi skaista viesnīca Hotel Na Półboru. Ļoti gaumīga un ērta. Iesaku visiem! Poļi tiešām ir līmenī. Tie vairs nav 90-ie un pat ne 2000-o mija. Viesnīca ar debešķīgi skaistu dārzu, praktiski nekurienē, pārspēj visas cerības. Nedrīkst aizmirst pieminēt kolosālas brokastis, kuras pārsit pušu dažas labas 4* viesnīcas piedāvāto. Kā arī trīs kārtu vakariņas ar alu par tādu cenu, pa kādu Rīgā var paēst divu kārtu vienkāršas pusdienas ar ūdeni.
2.diena
Šodien ieplānots apskatīt Saksijas Šveices nacionālo parku (Der Nationalpark Sächsische Schweiz) un tieši Basteja tiltu.
Kāpēc vēlējos šo redzēt? Šīs klintis redzēt vēlējos kopš bērnības, kad redzēju kādu DDR (Deutsche Demokratische Republik) bērnu mākslas filmu, kur tētis veda meitu kāpt šajās klintīs. Man toreiz tas likās kaut kas tik ārkārtīgi skaists!
Jāsaka, ka visas reizes, kuras biju Vācijā, pirmo reizi braucu ar savu auto, līdz ar ko šim objektam vienmēr pārlidoju. Tātad, vai nu šoreiz, vai nekad.
No viesnīcas līdz apskates vietai 425km.
Pēc 4 stundām esam sasnieguši apskates objektu. Šis ir tāds objekts, pie kura piebraukt ar auto nav iespējams. Ir ierīkots stāvlaukums. Navigācijā jāliek galapunkts Lohmen. Maksa par stāvvietu 3EUR No stāvlaukuma līdz nacionālajam parkam ir kādu 15 minūšu brauciens ar autobusu, maksa turp atpakaļ liekas 3EUR. Katrā ziņā diezgan simboliski. Ja ir vairāk laika paredzēts šim objektam, tad var doties ar kājām, zīmes rāda, ka tas aizņems kādas 40 minūtes.
Savā plānotājā biju ieplānojusi apmēram pusotru divas stundas Basteja tilta aplūkošanai, bet laikam tai brīdī plānotājs manī bija aizmidzis, jo es nevarēju iedomāties, ka tur ir 400km pastaigu takas, 50km velotakas, 755 klintis klinšu kāpšanai un izplānotas 12'000 kāpšanas vietas. Visos maršrutos ir skaisti dabas skati un objekti.
Pats parks ir apmeklējams bez maksas. Mazliet izbrīnīja, ka pa maksu bija ieeja aiz augstas sētas, no kuras pavērās skats uz Basteja tiltu, kādu es to vēlējos ieraudzīt. Kaut kā neiegājām tur un tā arī aizgājām...
Elpu aizraujošs skats no pirmā skatu punkta.
Beidzot nonācām uz Basteja tilta, bet sekoja vilšanās, jo mūsu apmeklējums sakrita ar ķīniešu grupas apmeklējumu. Negribu izklausīties nepieklājīga, bet, ja ir iespējams, tad labāk izvairīties no šīm grupām. Reāli neko nevar redzēt un izbaudīt, jo viņi ir ļoti aktīvi, ļoti skaļi, bezkaunīgi un ir vienkārši visur! Es pat piedzīvoju, kā viena meitene mani naturāli izgrūda no laba kadra ķeršanas vietas, jo tieši šo vietu viņa bija noskatījusi sev un draudzenei pašiņa uzņemšanai.
Šādu mēs piedzīvojām Basteja tiltu.
Bet vispār jau ļoti skaisti!
Lai cik skaisti, vēlējāmies pēc iespējas ātrāk tikt prom no šī burziņa. Sākām iet pa kādu taku, ar domu, ka paejot uz priekšu, redzēsim tiltu pa gabalu. Bet ceļš iet tikai uz leju un uz leju. Mēģinājām satiktajiem cilvēkiem prasīt kas tur tālāk ir, bet jāsaka godīgi, vācieši vai nu nerunā angliski, vai visdrīzāk nevēlas runāt angliski. Pēc kāda laika uzrunājām pavisam jaunas meitenes, kuras gan labprāt pastāstīja, ka lejā ir jauks ciemats, kur var atpūsties un apēst saldējumu un pēc tam doties prom. tad mēs vēl neko nezinājām par tālāko...
Bijām gājuši jau kādu stundu lejā, kad nonācām tiešām burvīgā ciematā. Tieši dēļ šādām vietām man ļoti patīk Vācijā.
Meklējot ceļu atpakaļ nonācām pie ezera, kurā iekārtota zivju audzētava. Būtu jauki, ja būtu kāda informācija par to kas tās ir par zivīm un ko tās šeit dara Tā kā nekur neatradām šādu informāciju, tad vienkārši priecājāmies par to, cik tās ir košas un labi sadzīvo ar pīlēm.
Tālāk izrādās, ka mums bija jākāpj atpakaļ, jo mūsu mašīna ir tur kaut kur augšā! Norāžu plāksnītes gan ir diezgan skopas un īpaši nevar saprast, kur tad īsti jāiet. Daudzās bildēs esmu redzama blenžot telefonā, bet tas tikai tā izskatās, jo reāli es ar Google Maps palīdzību mēģināju mūs pa iespējami īsāko ceļu aizvest līdz autobusam, kurš mūs nogādātu līdz mūsu Puteklītim. Tā mēs saucam savu mašīnīti.
Un tad sākās ceļš augšup...
Bet tie skati! Fantastiski! Takas un taciņas, ceļi un celiņi, trepes un trepītes, alas un aliņas! Šis ceļš augšup bija vienreizējs! Un tik maz cilvēku! Saprotams kāpēc...tāpēc, vistaisnākais ceļš loģiski bija arī visstāvākais.
Jāatzīstas, ka nelielais apskates objekts Basteja tilts izvērtās par visas dienas pastaigu 12km garumā. Neko nenožēlojam. Tiešām skaisti!
Viesnīcu, pareizāk sakot pansiju biju rezervējusi netālu Honšteinas (Hohnstein) pilsētiņā.
Viss jau būtu labi, bet... Atgādināšu, ka vēl joprojām esam demokrātiskās Vācijas daļā. Tas ir manāms uz katra soļa. DDR teritorija ir pamanāmi nošņurkušāka kā pārējā Vācija. Un sejās ir manāms padomju cilvēks. Pansijas saimnieks pārsteidza ar to, ka runāja tikai vāciski. Man lieti noderēja dažas frāzes kuras esmu apguvusi skatoties vācu seriālus 😃 Nošokēja piesmēķētās telpas, arī restorāna telpas. Mēs pat nespējām iedomāties iet tur vakariņās. Tamdēļ gājām uz pilsētu restorāna meklējumos. Ha! Bet kas to būtu domājis! Ir taču svētdienas vakars! Tas pie mums tikai svētdienas vakarā ir atvērts viss, kas vien var būt atvērts! Paldies Dievam, atradās krodziņš pie kādas centra viesnīcas, kur varējām paēst. Pretim restorānam ir Honšteinas pils, bet tā ir ciet, cerams rīt varēsim apskatīt.
3.diena
Šodien galapunkts ir Vircburga (Würzburg), kur jāsatiek Kristīne un Vinfreds. Pa ceļam ieskriesim Bambergā. Priekšā 410km. Bet pirms aizbraukšanas gribas redzēt cietoksni.
Kā izrādās šajā cietoksnī ir iekārtots hostelis un ir iekātots bērnu radošais centrs. Jāsaka godīgi, ka cietoksnis ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Vecajos rietumos tur noteikti būtu iekārtots muzejs, varētu to apskatīt no iekšpuses, skaistajā terasē būtu krodziņš un tas viss barotu mazo pilsētiņu un tā zeltu un plauktu, nevis izskatītos tik pelēki un depresīvi. Šim cietoksnim tiešām ir potenciāls, jo atrodas fantastiski skaistā vietā klints malā.
Re kur pretim tas zaļai pudurītis ir krodziņš kurā ēdām vakar. Bildē tas nav redzams, bet tas laukums ir ļoti slīps. Tur tas melnas ir mūsu Puteklītis. Slīpums bija tika liels, ka es nekādi nevarēju tikt ārā no mašīnas, turpretim Kaspars praktiski izkrita.
Tālāk ceļš līdz Bambergai (Bamberg). Šai pilsētai nebija paredzēts vairāk kā pāris stundas pastaigai, bet... ak vai šī pilsēta ir vairāku dienu vērta. Šeit noteikti gribētu atgriezties un aplūkot kārtīgi visu jo visu. Vairāk neko nevaru aprakstīt, varu tik parādīt bildes ar burvīgajām ieliņām un senatnes lieciniekiem.
Nezinu cik šai rozei gadu, bet šis bija tik iespaidīgi! Zari rokas resnumā, tikai žēl, ka nebija atplaukusi visa siena, bet varbūt arī labi, citādi būtu tur pamirusi.
Šī ir Mazā Venēcija (Klein Venedig). Ārkārtīgi burvīgs zvejnieku kvartāls.
Bet diemžēl, jādodas tālāk jo mūs jau gaida.
Un tad tik gaidītā tikšanās pie Vircburgas rezidences (Residenz Würzburg) ar Kristīni un Vinfredu. Bučas, apskāvieni un silti smaidi.
Ir jau nopirktas biļetes uz rezidences apskati, bet ir nedaudz laika, lai apskatītu pils dārzu. Diemžēl šodien laiks mūs nelutina. Līst lietus un ir diezgan vēss.
Bet tā pils! Tas ir kaut kas! Tik šausmīgi žēl, ka bijis Vācijas klimatam tik netipiski auksts maijs un rozes vēl nezied. Kā gribētos to visu redzēt ziedos.
Daži vēsturiskie fakti. Vircburgas rezidence ir iekļauta UNESCO sarakstā. To savām reprezentācijas vajadzībām uzcēla princis-bīskaps Johans Filips Francs fon Šonbrūns. Jā, es nepārrakstījos - princis bīskaps. Nu tas ir kaut kas ārpus cilvēka saprātam, ko šis cilvēks bija iedomājies no sevis. Šo rezidenci cēla 1720.-1744.gadam un tā ir viena no lielākajām baroka pilīm Eiropā. Tur viss ir žilbinošs un ārkārtīgi gigantisks un pārspīlēts. Diemžēl pilī fotografēt nedrīkst, bet tas arī labi, jo visu uztvert var tikai reāli skatot ar savām acīm. Ejot no vienas uz otru telpu, gide stāstīja, ka katra nākamā telpa ir ar vien krāšņāka par iepriekšējo. Visam kronis bija apgleznoto spoguļu zāle.
Lai kā man patiktu mūsu mīļā Rundāles pils, tad blakus šim greznumam tā nobāl kā lauku šķūnītis.
Šis ir viens pavisam slepens pašiņš. Džovanni Batista Tiapollo griestu gleznojumi ir fenomenāli.
Rezidencē ir arī kapella, kurā pats princis bīskaps varēja ierasties no saviem apartamentiem otrajā stāvā tieši speciāli izbūvētā stikla balkonā, kur viņš varēja uzturēties nemanīts. Bet kā tad nu ne... viņš ļoti baidījās no savas tautas. Un ne par velti. Dēļ savām pārmērībām un nesamērīgajiem tēriņiem pret viņu tika vērsti vairāki atentāti.
Nākamais kadrs arī ir pavisam slepens... Greznības ziņā šo kapellu pielīdzina Vatikāna katedrālei.
Varu tikai visiem Bavārijas apceļotājiem ieteikt noteikti apmeklēt Vircburgu. Šeit arī ir ko darīt vairākas dienas. Noteikti atgriezīsimies!
Bet tas jau nav viss! Netālu no draugu mājām ir vēl viena bīskapa pils - Schloss Veitshöchheim. Nu tāda kā prieka un izklaides pils bīskapa vajadzībām ar fantastisku rokoko dārzu, kurš ir pilns ar dažādām fabulu un pasaku tēlu skulptūrām.
Un tad sekoja vakariņas krodziņā. O jā... Tas bija kaut kas. Mazliet atkāpe. Parasti saka Bavārija, bet tā sastāv no dažādiem novadiem. Vircburga ir Frankonijā un tur nedzīvo švābi, kā lielākajā daļā Bavārijas, bet franki. Pamēģiniet franku nosaukt pat švābu! Var dabūt pa muti! Apmēram kā aizbraukt uz Ilūksti un nosaukt kādu par latgali. Sados pa muti un paskaidros visiem iespējamiem līdzekļiem, ka tur dzīvo sēļi.
Lūdzām, lai mums pasūta vistradicionālāko frankoniešu ēdienu. Nu tad lūdzu - bildē ir redzama "šaufele ar pupiem". Šo recepti noteikti pagatavošu. Tā ir vesela cūkas lāpstiņa ar ārkārtīgi pufīgām kartupeļu klimpām pārlieta ar alus mērci. Ļoti garšīgi, tikai neapēdami daudz!
Domāju, ka ar šo pirmajai daļai var likt punktu. Rīt jau cita diena un jāsatiek citi draugi.
