Vācijas dienvidi 3.daļa. Nobeigums

Vēl jau piektā diena nav galā. Jānokļūst līdz Minhenei.
Izvēlamies neraukt pa autobāni. To mēs darām pārsvarā, lai redzētu ko vairāk, lai izbaudītu Bavārijas lauku mieru. Degviela arī ir labākā cenā nekā uz bāņa. Kā arī pārvietoties pa bāņiem ir ļoti stresaini. Kaut kā agrāk likās, ka pa bāni tikai mauc nebremzējot, tagad viss ir citādi. Visvairāk besī fūres. Viņi visu laiku cenšas viens otru apdzīt, kaut arī visiem ir ātruma ierobežojumi, ātrāk par 95km/h viņi nemaz nevar pabraukt, bet nepārtraukti kāds izdomā, ka apdzīs otru, un tā viņi neskatoties, kas notiek apkārt, mierīgi izbrauc priekšā un 20 minūtes mēģina lēnā garā apdzīt citu fūru. Tas tiešām tracina, jo vidēji ātrums uz bāņa ir 120-130km/h un tāda bremzēšana rada stresu. Kā arī braukšana pa bāni palielina vidējo degvielas patēriņu mašīnai. Turpretim braukšana pa mazajiem ceļiem tiešām ir baudpilns brauciens pa sakoptiem un gleznainiem Bavārijas laukiem.
Un tā baudot skatus, tuvojoties Minhenei, esam atbraukuši līdz Štarnbergai.
Draudzenes vīrs teica, ka noteikti tur ir jāpiestāj. Tā ir bagātnieku pilsēta. Tur dzīvo tikai ļoti bagāti un tiešām ļoti, ļoti bagāti cilvēki.
Mums acu priekšā bija ainiņas ar Monako ielām, Bugatti un Lamborghini ielās.
Gaidījām vismaz šādu skatu uz Štarnberga ezeru. Bet mūs stipri pievīla laiks un vācu pieticība.

Mēs ieraudzījām parastu pilsētu ar parastām mašīnām. Nolikām uz ielas mūsējo Puteklīti blakus kādam citam biezajam Štarnbergas Puteklītim un gājām palūkoties uz ezera promenādi.
Izejot cauri pēc urīna odošam tunelim nonācām pie ezera. Migla un lietus ir aizseguši Alpu kalnus un pat jahtas neizskatās tik majestātiski šai pelēkumā. Godīgi sakot esam vīlušies. Un arī neviens Bugatti nebija. Bet kā vēlāk uzzinājām, ka vācieši nemēdz izrādīties ar savu turīgumu. Tas viss ir kaut kur paslēpts tālāk prom no ziņkārīgo acīm.

Bavārijas galvaspilsēta Minhene jau pavisam tuvu. Esmu šeit otro reizi. Iepriekšējā reizē ar puikām izbaudījām fantastisko  BMW muzeju. To nu gan es iesaku katram BMW fanam. Tas patiešām ir ārkārtīgi interesants pasākums.
Viesnīca atrodas patālu no centra, bet nav tik traki, ar tramvaju, kurš iet gar pašu viesnīcu braucam vakara pastaigā pa Minhenes vecpilsētu. Kāpēc ar tramvaju? Vai tad šoferītis nav pelnījis kādu alu?

Vakara pastaiga ir patīkama, jo nav tik daudz tūristu ielās, ir patīkami silts un lietus arī nelīst.
Un te nu satieku savu veco draugu. Pa 10 gadiem dažs labs nav mainījies nu nemaz... ha ha ha

Rātsnams visā savā krāšņumā. Noklausāmies arī vakara zvanus. 

 Un nu jau esam sasnieguši mērķi - Hofbraeuhaus. Te nu ir jāatnāk katram alus cienītajam. Īpaša atmosfēra šai senajā trīsstāvu krogā. Ņigu ņagu ne pajokam. Toties te var arī paēst. Ko arī labprāt darām. Nu tie vācieši... tās porcijas... 

Vislabāk atmosfēru parāda šis video.

Kad puncis pilns un alus izdzerts, varam ar tramvaju doties uz naktsmāju. 

6.diena

Pēc diezgan vienkāršām, bet pietiekošām viesnīcas brokastīm dodamies uz Nimfenburgas pili. 

Šī vieta ir to vērta, lai apmeklētu otro reizi. Nu patīk mums pilis un dārzi! Pils dārzs ir milzīgs. Diemžēl apstaigāt to nekad nav laika. Tur ir daudzi paviljoni un vietas, kur paslēpties no pilsētas kņadas. Minhenieši ir šo parku ir iecienījuši sportiskām aktivitātēm. No rīta parkā ir desmitiem soļojošu omīšu un visu paaudžu skrējēju. 

Pils apmeklējums kopā ar paviljoniem maksā 11,50EUR, tikai pils 6EUR. Kas nav mazsvarīgi, tad stāvvieta ir par brīvu un parks arī ir par brīvu, un protams bērniem, tikai nesakiet saviem 16 un 17 gadniekiem, ka viņi ir bērni, tātad līdz 18 gadiem par brīvu. 

Parkā ir ļoti daudz putnu. Dīķos ir pilns ar zivīm. īsta dabas draugu paradīze. 

Nimfenburgas pils ir rokoko stilā. Ja patīk Rundāles pils, tad noteikti patiks arī šeit. Rundāles pils ir tāda kā Nimfenburgas miniatūŗa. 

Skats no un uz parku. 

Šodien vēl jāapskata Nirnberga, tamdēļ pārāk ilgi nekavējamies. Priekšā vēl 170km pa autobāni. 

Nirnberga ir Bavārijas otra lielākā pilsēta. Vēsture ir bagāta un interesanta, bet to es te neatstāstīšu. Ievērības cienīga ir vecpilsēta ar tai apjozto  cietokšņa mūri. Iepriekšējā reizē Nirnbergu redzēju naktī, cietoksnis likās iespaidīgs un noslēpumains. 

Ap vecpilsētu diezgan grūti atrast stāvvietu, aiznavigējām uz attālāku stāvvietu. Sanāca, ka iegājām vecpilsētā no, kā lai to pareizāk pasaka, nepareizās puses. 

Bildē redzams, ka plakātā norādīts - nefotografēt, +18. Hmm... ko tas nez nozīmē? Kad bija nofotografēts šis mūra fragments, pēkšņi pa logiem no mājas, kura atrodas labajā pusē pa diviem stāviem izkārās pusplikas m.... meičas! Sāka kliegt, ka nedrīkst fotografēt un vēl vis kaut ko. Ak, mēs stulbie, apjukušie tūristi, kuri safanojušies par vēsturiskajiem mūriem! Ir pulksten 14:00,  pusdienlaiks. Kāds +18?!?! Gaišā dienas laikā pusplikas meičas sēž pa veselu kvartālu sarkanos skatlogos. Reāls šoks! Mēģinājām pēc iespējas ātrāk tikt prom. 

Tālāk viss mierīgi.

Apmeklējām šo grezno viduslaiku baznīcu - St.Lorenz. Nebiju redzējusi baznīcu ar četrām ērģelēm. Un kāda laime, tās sāka skanēt! Ērģeles gan ir mūsdienīgas un digtālas, bet baznīcas akustika dara savu. Burvīgi! 

Šis ir raksturīgais Nirnbergas skats. Tur bija leprozorijs, kurš piebūvēts pie pilsētas slimnīcas.

Cietokšņa pils jau ir klāt. Dodamies iekšā.

 Vēl tāda interesanta lieta. Ievērojām ne tikai Nirnbergā, bet arī citās Vācijas pilsētās. Pie vecpilsētu mūriem iekārtoti urbānie dārziņi. Mazliet tā dīvaini. Šie dārziņi ir pie cietokšņa mūriem, kur viduslaikos noteikti bija aizsargkanāls. Tur ir diezgan ēnains, bet cilvēki atpūšas, sauļojas, lasa grāmatas, rīko piknikus. Interesanti, kuri ir tie īpašie, kuri iegūst šos dārziņus, kā tie ir nonākuši viņu apsaimniekošanā? Nekāda lielā dārzniecība tur nenotiek. Kāds ogu krūms, kāds augļu koks, kāda puķe, kaut kas apēdams.

Jau pienācis vakars. Jādodas uz viesnīcu. Paliekam viesnīcā, netālu no Nirnbergas lidostas. Paskatāmies kā paceļas lidmašīna un dodamies pie miera.
Jāsaka gan godīgi, ka viesnīcas izvēle nav visai izdevusies. Izrādās, ka tur šobrīd ir vairāki desmiti pusaudžu ar visām no tā izrietošām sekām. Jauniešiem neguļas, skraida, bļaustās utt. Istaba pirmajā stāvā, logiem nav nakts aizkaru. Aiz loga notiek tusiņš. Bet nu jau aizmirsies. Galvenais, ka bija kur gulēt.


7.diena

Sākās garais ceļš mājās. Priekšā 800km  līdz naktsmītnei. Bet pirms Polijas robežas iegriežamies Baucenē. Tur ir liels iepirkšanās centrs. Iepirkām visādus gardumus mājiniekiem un kārumus mājās gaidošajiem zvēriņiem.
Paliekam pa nakti pie Lodzas, Polijā draugu ieteiktā viesnīcā Pelikan. Tiešām jauka vieta. Gardas vakariņas, superīgas brokastis.
Šādi izskatās šoferītis pēc 800km.

8.diena

Un nu priekšā 800km līdz mājām. Paspējam pat vēl nobalsot Eiroparlamenta vēlēšanās Iecavas iecirknī, uz kuru biju pārlikusi mūs. 

Nobeigums

Ko vēl varu pateikt. Līdz šim mūsu uzticamais līdzbraucējs bija Tontons (Tom Tom), bet šoreiz izrādījās lieks un arī novecojis, lai gan bija nesen atjaunots. Polijā viss mainās tik strauji, ka Tontons nespēj tam izsekot. Šobrīd visā Eiropā ir tik izdevīgi interneta tarifi, ka visus 4000km navigējām ar Waze. 

Jārēķinās, ka Vācijā vēl joprojām nav tāds internets kā pie mums. Ļoti bieži nebija pārklājums. Viesnīcās solītais WiFi ļoti bieži ir tikai butaforisks, tamdēļ lietoju "mājas" internetu. 

Visu laiku jāseko kur pārvietosieties, jo bankomāti ir reta parādība, kā arī ļoti daudzās vietās ir skaidrās naudas norēķini vai viņu pašu kaut kāda iekšējā karte. Bija veikali, kuros atstājām preci, jo mūsu kartes atzina par nederīgām. 

Šoreiz sanāca tāds galopa skrējiens. Tagad zinām, ka noteikti lidosim ar lidmašīnu uz vairākām dienām un apskatīsim kārtīgi Vircburgu un Bambergu. Auto noma Vācijā ir ļoti ērta. 

Pagaidām viss. Redzēs kur ceļi vedīs ...

Iepriekšējo daļu lasiet šeit - https://antradzivo.blogspot.com/2019/07/vacijas-dienvidi-2dala.html

Vācijas dienvidi 2.daļa

4.diena

Mūs modina ritmiska lietus bungošana. Paskatoties pa logu, redzams, ka viss ir vienmērīgi pelēks un nav cerība par lietus rimšanos. Ceļamies un veļamies! Priekšā garš ceļš.
Kristīne rosās pa virtuvi. Jūtama kārdinoša smarža. Top sātīgas karstmaizes ar marinētiem sparģeļiem, šķiņķi un daudz siera! Mmm... nu to es nevaru aprakstīt...
Ceļinieku baterijas (lasi - punči) uzlādētas, varam doties tālāk. Pirms tam gan draugi mūs pavada pa supermārketa labirintiem, ierādot labāko, ko varam atvest no Frankonijas novada.
Bučas, smaidi, apskāvieni... tschüß! (atā!)

Pirmais pieturas punkts ir Rotenburga pie Tauberes (Rothenburg ob der Tauber).
Rotenburga ir tūristu iecienīta pilsētiņa stundas braucienā no Nirnbergas vai divas ar pus stundas no Minhenes.
Nu šī vieta ir izcila viduslaiku pērle! Šai pilsētai veltījām pusdienu, staigājot mazās bruģētās ieliņas un nostūrīšus, un fotografējot katru skaisto seno vietiņu. Šeit tika knipsēts uz visām pusēm un ļooooti daudz!

Šī pilsēta ir zīmīga arī ar daudzajiem Ziemassvētku veikaliņiem un ir pat Ziemassvētku muzejs. Šeit tapa viens slepenais kadrs, jo fotografēt nedrīkst. Bet tik skaisti!

Riekstkodis vienmēr gatavs iepozēt. Man gan tā ne visai. Vienmēr kaut ko sašķobos.

Un tā mēs beidzot nonācām pie vietas, kura ir visatpazīstamākā šai pilsētā. Šeit nu gan vēlos ielikt - expectations vs reality.
Visi pazīst šo skatu. Mēs tik ļoti vēlējāmies redzēt paši savam acīm. Nē nu skaidrs, ka saulains laiks un fotošops arī dara savu. Bet skaisti taču!

Bet mēs ieraudzījām šo!!!  VIKING Line trīs gidi bija tieši šajā vietā noorganizējuši satikšanās punktu. Es biju TIK dusmīga! Kāpēc tieši šeit? Šī ir vieta, kuru grib iemūžināt visi tūristi. Vismaz pusstundu gaidījām, kamēr viņi aizies. Un tad atnāca divas ķīniešu tūristes un sāka savu individuālo fotosesiju. 167 vienādi kadri ar vienu 143 kadri ar otru...

Biju bezkaunīga un palūdzu viņas aiziet. Un tad tapa šis brīnišķīgais kadrs ar ķīniešu tūristu maisiņiem. 

Pilsētai visapkārt iet šāds aizsargmūris pa kuru var apiet apkārt. Skati no mūra arī ir brīnišķīgi.

Vienā pilsētas galā mūris paliek plats. Tur notikušas lielas lietas. Var iebraukt un nobraukt ar ratiem. Stāv lielgabali. Rotenburgieši ir gatavi aizstāvēties jebkurā laikā.

Ejot pa aizsargmūri ieraudzījām šo simbolu. Pievērsām uzmanību, jo Vinfreds stāstīja, ka šī zvaigzne nenozīmē to, ka šai mājā dzīvo ēbreji. Šis ir alus darītāju simbols, kuru ir aizņēmušies ēbreji. Tātad šajā mājā dzīvojuši aldari.

No visas sirds iesaku apmeklēt šo piparkūku namiņu un Ziemassvētku pilsētiņu.

Tālāk mūsu ceļš ved pie manas draudzenes Agnes. Mums ir jābrauc uz kādu Štutgartes piepilsētu. Šoreiz Štutgarti nav paredzēts apmeklēt. Galvenā ir tikšanās ar Agni un viņas ģimeni.
Un atkal apskāvieni, bučas smaidi un visi priecīgi! Ak jel! Kā aug bērni! Iepriekšējo reizi bijām 2011.gada aprīlī. Laiciņš pagājis. Nākusi klāt ir mazā Rozīte. Vakars pagāja sarunās un pārrunās, atmiņās un nākotnes plānos. Eh, foršie! Tik žēl, ka rīt darbdiena un mums visiem laicīgi jāceļas un kopā jāmetas ārā pa durvīm.

5.diena

Braucot pa Vācijas mazajiem ciemiem, visur bija redzami šādi stabi. Ieraugot pirmos, bija liels izbrīns. Kāpēc viņi dīrā egli un atstāj galā pušķi?
Izrādās, ka tas ir Maibaum - maija koks. Tā ir sena tradīcija no viduslaikiem. 1.maijā tiek uzstādīs Maibaum. To gatavo apmēram mēnesi pirms uzstādīšanas. Vispirms nocērtot visskaistāko egli, kuru var dabūt tuvumā, tad to izpušķo. Bija ciemi, kuros bija vienkārši notēsta egle ar dažām lentēm, bet bija ciemi, kuros šo tradīciju tur īpašā godā un stabs bija izgreznots ļoti grezni un bagātīgi. Šīs tradīcijas galvenā štelle ir tas, ka kaimiņu ciems vēlas nozagt to stabu. Tā viņi tur dienām un naktīm sargā stabu. Ja nozog, tad tur ir visādas atrakcijas un izpirkšanas maksas, pārsvarā saistītas ar alus dzeršanu. 1.maijā Bavārijā šie ir lieli svētki. Man nāk prātā ainiņas no trauku līdzekļa reklāmas par to kā vienam ciemam pēc svinībām trauki bija tīri ar vienu pudeli, bet otram ciemam vajadzēja desmitiem pudeļu. Vācieši māk svinēt un dzert alu ļoti daudz, un, protams, desas, ļoti daudz desas un cūkgaļa.

Šodien mums vēl daudz kas jāredz. Vispirms uz Švangavu. Iespējams, ka Švangavas nosaukums nav daudziem atpazīstams, bet, pieminot Neušvānšteinu, viss kļūst skaidrs.

Un tur jau tā ir! Šī pasaku pils. Šis iedvesmas avots daudziem un daudzām. Šis karaļa Ludviga II vājprāta realizējums. Šī pasaulē apmeklētākā pils - Neušvānšteina (Neuschwanstein).

  Un tur pat blakus, necilāka, bet arī grezna īsta karaļu rezidence - Hohenšvangava  (Hohenschwangau).

Es uz šo vietu devos jau trešo reizi. Divas reizes biju jaunajā pilī. Vienu reizi ar kori 2006.gadā, toreiz pat uzdziedājām lielajā zālē. Akustika tiešām laba. Otrajā reizē ar dēliem un mammu 2009.gadā.
Bet jāsaka, ka pilij ir ļoti tumša un nepatīkama aura. Kaut kas iekšā ir ļoti nospiedošs. Vairāk neko nestāstīšu, jo nevēlos nevienam uzspiest savu viedokli. Bet uzskatu, ka vienreiz gan to būtu jāredz.

Biļetes ir iegādājamas uz vietas, vai arī internetā. Bet pirms rezervēšanas internetā, rūpīgi jāizlasa noteikumi, tie ir ļoti stingri. Parasti rindas ir diezgan garas, bet nevajag baidīties, tās iet diezgan raiti. Biļetes cena ir 13EUR, bērniem līdz 18 gadiem ir par brīvu.
Esmu bieži dzirdējusi, ka ir problēmas ar auto novietošanu. Neko tādu neesmu pieredzējusi. Visas trīs reizes braucam uz galējo stāvvietu pie ezera. Pašā galā vienmēr ir vietas. Priekšējās stāvvietās parasti ir paliels burziņš. Maksa par stāvvietu 6EUR uz visu dienu. Bet nezinu kā būs nākotnē, jo šobrīd notika pārbūves, tika uzstādīti šlagbaumi ar kases aparātiem.
Augšā var tikt ar kājām. Tas aizņem apmēram 40 minūtes. Var braukt ar autobusu, samaksa diezgan simboliska. Šoreiz izvēlamies braukt augšā ar autobusu, jo mums ir ierobežots laiks līdz iekļūšanai tēva pilī, kā bieži sauc Hohenšvangavu.
Var arī ar zirgu pajūgiem, bet nu nē... Dievinu zirgus! Bet man liekas, ka viņiem ir tik grūti vilkt augšā resnās tūristu pakaļas... es atvainojos...

Te nu esam augšā uz Marienbrücke. Katram, kurš ir bijis uz šī tilta, ir šāda bilde un vēl pašiņš vai portrets ar pili fonā. Skaisti jau. Vietu savai sapņu pilij Ludvigs izvēlējās nepārspējamu.

Jārēķinās, ka uz tilta vienmēr ir daudz cilvēki. Visi gūstās, daudzi baidās. Savi telefoni un fotoaparāti ir jātur cieši, citādi var iekrist kalnu upes krācēs, kura tek zem tilta.

Pilī šoreiz neejam, bet tā kā mans dzīves biedrs nav to redzējis, ļauju izstaigāt apkārtni. Jo eksterjers nav mazāk iespaidīgs kā interjers. 

Tā nu tur ir. Visas ekskursijas notiek tikai gida pavadībā stingri pēc pulksteņiem. Tā tie nabaga tūristi tur drūzmējas un gaida savu iekšā laišanas brīdi. Šodien nav karsti. Iepriekšēja reizē bija traki karsti. Tas bija mokoši.

Pēc Neušvanšteinas apskates dodamies lejā. Ceļš lejup ilgst apmēram 20 minūtes. Mums ir jānokļūst tur.

Hohenšvangava atšķiras ar savu savu nepārspīlēto interjeru. Lai gan šeit arī ir bizantiska stila interjers un gotikas pieskāriens eksterjerā, šī pils ir aprīkota dzīvošanai, nevis fantāziju realizēšanai.
Šo pili karalis Maksimilians pārbūvēja ģimenei  no 1833. līdz 1837.gada. Šī bija vasaras un medību karaliskās ģimenes rezidence. Šeit mazajam Ludvigam radās idejas par savu sapņu pili, kādas gan viņam bija vairākas.
Pārsteidza fakts, kuru pastāstīja gids. Izradās, ka Neušavnšteina pieder valstij un ienākumus no tās gūst valsts, bet Hohenšvangava vēl joprojām pieder karaliskās ģimenes pēctečiem, kuri gan uztur, gan gūst ienākumus no šī īpašuma.

Iepriekš vienmēr domāju, ka šī ir oranžērija. Bet izrādās ka tā ir kapella!

Un šis ir kristāldzidrais  Alpsee pils pakājē. Diemžēl šoreiz nav redzami sniegotie kalni aiz mākoņiem, bet ezers ir pasakains.

Esam šeit pavadījuši pusi dienas, vēl jātiek līdz Minhenei. Bet par Minheni nākošajā daļā.

Sākumu lasiet šeit -  https://antradzivo.blogspot.com/2019/06/vacijas-dienvidi-1dala.html