4.diena
Ir aususi Jāņa diena. Kamēr tautieši Latvijā guļ lāča miegu, lai izgulētu negulēto nakti un alus dullumu, mēs ceļamies jau diezgan agri, lai sasniegtu diezgan tālu ceļojuma gala punktu.
Kristīne ir sarūpējusi gardas brokastis. Atvadāmies no draugiem, superkolosālās minipūdeļmeitenes Floras un dodamies tālāk.
Šodien mūsu pirmais pieturas punkts ir, nu jau droši varam teikt, mīļākā vīna darītava Markelsheim Wein Bavārijas vidienē. Tas ir 1898.gadā izveidots reģiona vīnogu audzētāju kooperatīvs. Un pats mīļākais ir reģionam raksturīgais Traminer vīnogu vīns.
Šeit esam otro reizi, bet ik pa laikam draugi atved papildinājumu. Un kas šeit ir pats labākais?! Šeit dod degustēt!!! Ja tu pērc, tad prasi no plaukta jebkuru un dod dzert. Jā dzert, nevis pamērcēt mēli. Iepriekšējā reizē Kaspars nebija pie stūres, sadegustējāmies liekas 13 vīnus. Jautri bija mums un jautri bija darbiniekiem, nāca skatīties, kas tie tādi sabraukuši. Prasīja Winnijam - Kāpēc viņi visu laiku šitojas?
Šoreiz degustēju es viena. Es lūdzos, lai man nelej katru vīnu trešo daļu normālas vīna glāzes! Cik es pagaršoju? Nezinu. 7, 8 vai 9? Sadegustējos. Beigu galā nopirkām piecas kastes vīna. Ceļojums izdevies!
Ciematā ir fantastisks automāts. Ja nu gadījumā veikals ciet, ballītei pa īsu vai randiņš ieiet interesantās sliedēs...
Bet tagad gan jāpasteidzas! Šodienas galvenais galamērķis ir Kimzī ezers (Chiemsee) - Bavārijas jūra. Mazliet pārrēķinājos un ierodamies jau diezgan pēcpusdienā. Gribējām apmeklēt trakā karaļa Ludviga II Versaļas pils repliku uz Herrensinsel. Saitē var redzēt pils iekštelpas.
Uz Kimzī ezera ir piecas salas. Tās visas savieno kuģīši. Tā kā bija jau ap pl.16, nolēmām apmeklēt tikai pils salu, nokļuvām uz to, bet diemžēl vairs nepārdeva biļetes uz pils apskati. Bet tāpat brauciens ar kuģīti bija ļoti gleznains un gājiens uz pili arī jauks. Bilžu daudz, nevaru izvēlēties kuras likt, kuras nē.
Paspējām tik pils kafejnīcā uz pēdējām kūkām pirms vēršanas ciet. Bet strūklakas gan izbaudījām.
Varētu likt vēl un vēl bildes. Kas var būt skaistāks - zilas debesis, zils ūdens, glāsmains vējiņš, siltums un fonā kalni! Pasaka!
Ir jau diezgan vēla pēcpusdienas, kad esam atpakaļ uz zemes. Līdz viesnīcai jābrauc 45 minūtes.
Viesnīcas šajā reģionā ir daudz, bet šis ir dārgais gals. Ap Kimzī ezeru neko lētāku pa 250EUR vienai naktij neatradu. Meklēju nākamās dienas galamērķī Zalcburgā. Ak, jel! Vēl trakāk! Jā, nu jāsaka, ka parasti ceļojumu saku plānot vismaz pusgadu iepriekš, bet šoreiz nebija tādas iespējas, jo vēl pāris nedēļas iepriekš precīzi nezinājām ceļojuma datumus. Šie ir populāri gala punkti, tamdēļ naktsmītnes jāmeklē ļoti laicīgi. Meklēšanu turpināju kaut kur pa vidu abām vietām. Olallā! Kas par pērli kalnu ieskāvumā, 15km no Zalcburgas!
Esam galā pēc pl.19, bet recepcija strādā līdz 18, mazliet jāpagaida, jo vakarā ir mazāk darbinieku, bet cilvēku ir gana daudz un restorāns diezgan pilns. Esam numuriņā, tas ir burvīgs, nu jāiet vakariņās. Cik labi, kad viesnīcās ir restorāns! Pēc vakariņām ejam nedaudz pastaigāt. Blakus ir baznīca ar kapiņiem. Kā sacīt jāsaka - klusi kaimiņi. Un tad izrādījās, ka baznīcas zvani zvana katru stundu, arī pa nakti, un iezvanās ik pa 15 minūtēm. Bet tas nekas! Mums logi uz otru pusi un guļam kā beigti!
Šis ir skats no numuriņa balkona. Labs, ne!
5.diena
Labrīt! Ak! Ar šādu skatu gribētos mosties katru rītu! Labprāt gribētu tur būt arī šobrīd!
Sola saulainu un karstu dieniņu. Austrija ir jau pēc 15 minūtēm! Ceļš ir gleznains un drīz jau esam galā.
Kurš gan nezina kas ir
Zalcburga, kur tā ir un ko tur parasti dara tūristi. Trīs galvenās lietas - cietoksnis, Mocarts un Mūzikas skaņas. Jā, Mūzikas skaņas tūristus pievilna vēl joprojām. Visur redzami piedāvājumi tūrēm pa filmas pēdām. Viennozīmīgi filma mums patīk, bet tāds nav mūsu mērķis, tas lai paliek amerikāņiem.
Esam atraduši parkingu, izkāpjam no auto, uf... o jā... Zalcburga mūs sagaida ar karstiem apskāvieniem.
Vislielākās raizes mums sagādā auto ledusskapis, kurš darbojas tikai pie ieslēgtas mašīnas un pieslēgts pie rozetes. Tajā vedam cienastus arī citiem draugiem, kur ir plānots apstāties. Kristīnes un Winnija vistas un speķis ir jau drošībā, bet ledusskapī ir citas vistas, cits speķis un maisiņš ar Kāruma sieriņiem. Jā jā... vienmēr braucot ciemos, kūpinām savas supergardās vistiņas un speķīti. Viss ir savakumēts, bet kreņķis tāpat, jo āra temperatūra iet pāri +30.
Bet nu nav ko kreņķēties par to, ko nevaram ietekmēt, šo man iemācīja mans viedais dēls! Dodamies ielās!
Pirmais, ko redzam ir slavenais Hohenzalcburg cietoksnis klints augšā. Ir izdevies noparkoties pavisam netālu, atliek tik uzrāpties augšā.
Karstumā kāpiens liekas diezgan grūts. Nezkādēļ prāts aizklīst domās par to kā tajos senajos laikos pa šo stāvo ceļu uz briesmīgi nocietināto pili devās zirgi, velkot karietes ar resnajiem kungiem.
Fuu... esam augšā. Nu jā! Domāju, ka man piekritīs visi, ka skati no augšas vienmēr ir tie labākie!
Protams izstaigājam arī cietokšņa iekšpusi. Ja godīgi, tad, mums, kuri ir redzējuši simtiem muzeju, piļu un cietokšņu, šī ekspozīcija neaizrāva. Tāda nūģīga, nemūsdienīga. Tukšas telpas ar informācijas planšetēm un dažiem eksponātiem. Tikai divas telpas bija atstātas vēsturiskā izskatā. Un tajās bija ļoti bargi apsargi. Vajadzēja tikai paspert soli uz kolonnas pusi, kad apsargs jau bargi pietuvojas un brīdina par neskaršanos klāt. Uj... ups... mēs pat nedomājām...
Lai nu kā, šis nav aizraujošākais muzejs, bet viss ir labi un jādodas tālāk.
Nonākam senos kapos ar kapenēm. Apglabāti visādi hercogi un grāfi ar visām famīlijām. Daži labi apglabāti pavisam nesen.
Ja jau esam Mocarta pilsētā, tad jādodas apskatīt muzejs!
Mīlīši! Es pat nezinu kā to tā pieklājīgāk pateikt. Šis muzejs bija šī ceļojuma vissliktāk iztērētie 30eur. Laikam nebija sanācis būt tik garlaicīgā muzejā. Kas tiem austriešiem ir ar tām garo tekstu planšetēm pie sienām? Vai tās kāds lasa? Tak ne jau 21 gadsimtā?! Laikam esam muzeju izlepuši. Mja... jāiet nopirkt kādi ĪSTIE kūgeļi, lai saldinātu rūgtumu.
Kas tie tādi?
Mozartkugel ir šokolādes, marcipāna un pistāciju konfektes, kuras 1890.gadā izgudroja Pauls Firsts, bet diemžēl viņš nepatentēja savu gardo izgudrojumu un tās ražo ļoti daudz kur un uzdod par īstajām. Jā, protams, visi kūgelīši ir garšīgi, bet, ja esat Zalcburgā, iegriezieties īstajā šokolādes darbnīcā un nopērciet kaut dažus! Jā, dārgi, bet ir to vērts. Viens maksā 2,60EUR.
Vēl viens tūristu objekts Zalcburgā ir
Mirabellas pils dārzs. Izvairoties no tiešiem saules stariem, pārvietojoties pa ielas ēnas pusi, esam galā. Ļoti skaisti, pārāk daudz cilvēku, pārāk augsta temperatūra, lai izbaudītu. Toties bildes skaistas.
Viss... pilsētas un tūristu drūzma mums pietiek, gribam braukt dabā. Tikai kaut kā jātiek līdz mašīnai. Ir noieti jau padsmit kilometri, bet līdz mašīnai kādi 3-4.
Dodamies uz nākamo naktsmītni, kura ir pavisam tuvu nākamās dienas galvenajam mērķim. Šajā reģionā, kas atrodas Austrijas Alpu Štīrijas reģionā naktsmītnes nav tik daudz, jo nav jau kur tās būvēt, visur ir kalni! Šis reģions vairāk orientējas ziemas sezonas tūrismam. Pārsvarā piedāvājumā ir veselas mājiņas. Tā kā mums vajag vienu nakti, tad nebūs mūsu variants. Meklēju diezgan ilgi. Tā kā nepārzinu reģionu, bija grūti iztēloties kur un kā labāk meklēt. Atradu hosteli, ak vai, šis vārds mani biedē, bet piedāvājumā ir arī individuālas istabas ar labierīcībām un piedāvājumā ir brokastis. Atsauksmes labas.
Braucam un braucam kalnā augšā, ak mans dieviņ! Kaut nu tur būtu ko ēst, jo neesam ēduši kopš skaistā skata viesnīcas brokastīm! Kaut kā negribētos visu to pusstundu braukt lejā no kalna līdz ciemam. Un tad nu esam galā! WOW! Kas par skatu! Tālāk ceļš beidzas. Tur ir tikai kalna virsotne.
Mūs sagaida ļoti laipns puisis. Un pat piedāvā vakariņas! Sapratu, ka īsti tas nav viņu piedāvājumā, bet
tā kā tās tiks pasniegtas vēl pieciem cilvēkiem vai mēs arī gribēsim šniceli pa 15eur. Kāda runa! Tas nekas, ka es vakar jau ēdu, bet negribam nekur braukt! Un vēl pa tādu naudu. Esam ieradušies tieši laikā. Restorāna telpas ir ļoti plašas, izskatās, ka te var paēdināt vienlaicīgi ap 100 cilvēku. Virtuve ir liela un labi aprīkota. Skaidrs, ka te viss notiek, tikai ne vasarā. Pēc ļoti vienkāršām vakariņām, nu nebija nekāds restorāna ēdiens, bet galvenais, ka paēduši, Kaspars saka, ka jāiet staigāt. Nopietni?! Pēc 15km +35 grādos pa Zalcburgu vēl vajag staigāt?!
Video atklāju visu tā brīža noskaņojumu. Bet nu labi... staigāt ir veselīgi, kaut noberztas kājas.
Visur, kur ejam, mums nāk klāt kaķi. Laikam jūt laimīgā Boņa feromonus. Nāk klāt, burzās, murrā un gatavi nākt līdzi. Tāda skaistulīte!!!
Tie plikumi uz kalna ir slēpošanas trases ziemā. Izskatās, ka tepat blakus, bet tas kilometriem tālu.
Nogurums dara savu, esam jau drīz Čuču muižā.
