Norvēģija 5.daļa, noslēgums, ceļojuma rezumē

Kad sāku rakstīt, neienāca prātā, ka būs pieci turpinājumi. Bet nu nenožēloju par sarakstīto, pēc laika varēšu pilnībā restaurēt emocijas, kā arī iespējams kādam nākotnes ceļotājam uz Norvēģiju noderēs informācija ar kuru esmu dalījusies.
Jā un... kas dara, tas darot mācās. Pie piektā turpinājuma tikai ievēroju, ka varu ielikt video pa taisno blogā. No kļūdām mācās. Izlaboju arī visas iepriekšējās daļas.

Tātad...
Ir sestdienas rīts. Pēdējais rīts Bergenā. Šorīt nekur īpaši nesteidzamies, jo vienkārši vairs nav spēka steigties. Bet laiskoties nav laika, jo visur, kur es eju, ņemu darbu līdzi. Jā, tieši tā, pie manis brauca kliente, kura dzīvo 200km no Bergenas. Tā mums visiem četriem rīts pagāja gaidot manu līgavu ar līgavaini. Top korsete, bet par to Antra dara, kad būs gatavs.
Mērīšanās rit raiti, viss ir labi. Padzeram visi kopā kafiju, jaunieši pastāsta kur un kā dzīvo. Rodas jau ideja nākamajam ceļojumam, jo jauniešu dzīvesvieta ir tieši pa vidu ceļam uz Atlantic Ocean Road, kur nav bijis neviens no mūsu četrotnes.

Laiks iet uz priekšu, gribam tomēr vēl aizbraukt līdz centram. Saule spīd, laiks ir burvīgs, braucam staigāt pa centru. Braucam trijatā, jo mūsu uzticamais šoferītis Jānis nejūtas labi un kā nekā ir jāatgūst spēki nākamai darba nedēļai.

Šodien mūsu ceļš ved augšā pa zigzag ceļu pie iepriekšējās dienās noskatīto apadīto koku pakalni un ugunsdzēsēju depo no kurienes 17.maijā šāva ar lielgabala zalvēm.

Šodien nesteidzamies. Runājam visādus niekus, baudām brīnišķīgo dienu un nemaz negribas domāt par to, ka priekšā ir garš jo garš ceļš.

Vēl mazliet uz atvadām no Bergenas.

Esam izstaigājušies, jau klāt ir pusdienlaiks, vel jāieskrien kāda veiklā pēc kādiem našķiem, jāpaēd un vēlākais 17:00 jāizbrauc uz Nineshamni, jo 7:00 beidzas čekings uz prāmi.
Jānis mūs jau gaida ar karstu grilu. Uz atvadām paēdam pusdienas uz terases, nu jau ar skumjām, veroties uz uz fjordu.
Jānis ir sameistarojis ledus kasti, kur tiek saliktas labi daudz saldētas zivis. Atvedām mājās visu vēl ledū. Pēc ceļojuma ir pagājušas 17 dienas. Mums ir palikušas tikai trīs makreles. Sākam jau just zivju trūkuma lomkas.

Pēdējās norādes no Jāņa par ceļu, bučas, apskāvieni un viss... dodamies garajā atpakaļceļā.

Pa ceļam vēl dažas bildes, bet patiešām tikai dažas, jo nav vairs spēka.

 Šāds NLO ir tunelī uz Oslo. Tunelī aplis!!! Nedod Dievs aizbraukt nepareizi! Ilgi būs jābrauc atpakaļ.

Un tad izbraucot cauri tunelim, mēs kilometriem, un liekas, ka pat stundām, ilgi braucām cauri sniegotiem kalniem. Mazliet sirreāli.
Man, protams, vajadzēja iekāpt sniegā. Domāju, ka ciets, bet kā kāpu tā pāri potītēm. Čība pilna ar ledu. Labi, ka bija tik daudz prāts kā nespert otru soli, tas būtu vismaz metru dziļi. Brrrr.... No +27 grādiem uz +9 un pilnas čības ar ledu.

Atpakaļceļš pagaidām rit krietni vieglāk. Ceļš ir vieglāk izbraucams un līdz ar to arī raitāks, bet vakara krēsla tuvojas ar milzu joni.

Ap pusnakti izbraucam cauri Oslo. Nekas, apskatīsim šo skaisto pilsētu citreiz. Oslo ir pusceļš līdz Nīneshamnas ostai.

Miegs ar vien vairāk sāk gulties uz plakstiem, jo aiz Oslo ceļš paliek pavisam vienmuļš. Drīz jau Zviedrijas robeža un tur jau bānis. Tas nozīmē, ka miegam pretoties paliek ar vien grūtāk.

Nomainu Kasparu, izskatās, ka viņš tūliņ atslēgsies. Es braši pārņemu vadību, bet nakts, bānis, strīpas uz ceļa... Pamazām pārvēršos par zombiju... Un man acu priekšā un galvā ir šī dziesma (man tā patīk Bovijs un šī filma, bet ne šeit un tagad) -

Kaspars pamana manu zobmismu un mēs atkal maināmies. Tā līdz Nīneshamnai vairākas reizes. Galā esam stundu pirms čekinga beigām pl.6:00 pēc Zviedrijas laika. Iečekojamies. Esam pirmie pie stīpas. Atslēdzamies. Pamostos precīzi, kad ostas vīri tuvojas, lai dotu norādes uzbraukt uz prāmja. Tālāk vairs nav interesanti. Laiks uz prāmja paiet pusmiegā, pustransā. Ventspilī esam 19:00 pēc Latvijas laika.

Rezumē-
1) Stena Line prāmis mums patika, jo tur valda samērā mierīga un klusa atmosfēra, ir vienkāršs, bet garšīgs ēdiens. Ja ir vajadzība nokļūt pāri uz Zviedriju, lai dotos tālāk ceļojumā, tad viennozīmīgi iesakām izmantot šo prāmi. Cenas kopā ar auto ir draudzīgākas nekā Tallink prāmim. Mūsu kļūda, kuru nepieļausim vairs nekad, neizvēlēties kajīti, pat braucot pa dienu. Tā saucamie Silent Room krēsli ir ļoti neērti, pat neērtāki kā publiskās zonas krēsli. Patiess prieks par personālu. Ļoti laipna un izpalīdzīga apkalpe, pat uzdodot vismuļķīgāko jautājumu.
2) Ceļš no Nīneshamnas līdz Bergenai ir apmēram 1000km. Degvielu viennozīmīgi jāiepilda Ventspilī. Pēc tam tieši pirms Norvēģijas robežas. Norvēģijā ir dārgāka degviela. Lai gan, ja ir dīzelītis kā mums, tad nav starpība.
3) Turpceļš "pa apakšu" kilometros ir apmēram tik pat, bet stundās ievērojami garāks, pat ja nenokavē pēdējo prāmi kā mēs. No Bergenas līdz Nīneshamnai nobraucām 12,5 stundās. Pa ātrāko ceļu braucot nav jāizmanto vietējās nozīmes prāmis.
4) Tā kā Norvēģijā ir ļoti daudz maksas ceļu, tuneļu un tiltu, tad jābūt gataviem saņemt rēķinu par izmantotajiem maksas posmiem. Var nekur nereģistrēties. Viss ir automātiski. Numurs tiek noskanēts un auto īpašnieks saņems uz savu deklarēto adresi rēķinu. Tā kā tur, kur mēs dzīvojam ar pasta piegādi ir gaužām čābīgi, tad tomēr piereģistrējam savu auto EPC sistēmā, kur varēsim redzēt cik jāmaksā un tur pat arī varēsim samaksāt. Vēl joprojām gaidām. Rēķinu izrakstīt neviens nesteidzas.
5) Par izmaksām neko nestāstīšu, jo nav ko stāstīt. Norvēģija ir ļoti dārga valsts. Liekas, ka dārgākā kādu esmu apmeklējusi. Mūsu izmaksas nebija adekvātas, jo mūs uzņēma un izguldīja draugi. Arī ceļa izdevumi bija ievērojami. Bet mēs neko neesam skaitījuši, jo neviens nevar saskaitīt tās milzīgi pozitīvās emocijas, kuras guvām šī ceļojuma laikā.
6) Uz Bergenu izdevīgāk ir lidot. Aviobiļetes var noķert par diezgan draudzīgām cenām, bet tad noteikti jāņem auto nomā. Jo Norvēģija vairāk piemērota apceļošanai ar auto. Tikai jārēķinās, ka bagāžā nevar paņemt visu iedzīvi, gumijniekus ieskaitot, un atpakaļ neatvedīsiet lielu kasti ar zivīm.

Milzīgs! Nē! Vēl milzīgāks paldies Dacei un Jānim par uzņemšanu! 

Iepriekšjo daļu lasiet šeit - https://antradzivo.blogspot.com/2018/05/norvegija-4dala-udens-diena-un-brigene.html

Norvēģija 1.daļa

Jau sen esmu vēlējusies veidot savu ceļojumu pierakstus, bet tā reizi no reizes esmu atlikusi un tā tas ir palicis. Bet dodoties uz Norvēģiju nozvērējos sev, ka šoreiz gan rakstīšu un likšu bildes daudz jo daudz. Ne tik daudz priekš citiem, bet vairāk sev atmiņām.

Nu tad - ceļojums var sākties!
Gala mērķis ir Bergena Norvēģijā.
Kāpēc tāda izvēle? Tāpēc, ka pagājušajā gadā pēc vairākiem gadiem klusuma atjaunojās sakari ar klases biedreni, kura ar vīru dzīvo Bergenā. Sarunas vijās viegli un interesanti, nebija ilgi jāgaida, kad saņēmu uzaicinājumu braukt ciemos. Vai man divreiz jāsaka? Drīz jau tika plānots ceļojums.
Pēc draugu ieteikuma, pāri Baltijas jūrai dodamies ar prāmja līniju Ventspils - Nīneshamna. Biļetes ir iegādātas jau labi laicīgi, liekas trīs mēnešus iepriekš. Uz pēdējo brīdi nevar atlikt, jo šī līnija ir ļoti noslogota. Ar to pārsvarā brauc tālbraucēji šoferi ar savām kravām, bet ir arī pa kādam mums līdzīgam dīvainim. Šeit nebūs Tallink prāmju ballītes un troksnis naktī, tikai transporta līnija nokļūšanai pāri jūrai.
Iepriekšējais vakars paiet ņigu ņagu, kā jau visiem normāliem cilvēkiem. Draudzenes vīrs Jānis ir vareni pastrādājis. Man tika atsūtīts rūpīgi aprakstīts maršruts, pat ar precīzi iezīmētiem mezgliem. Visu rūpīgi izdrukāju un esmu gatava ceļam.

Esam uzbraukuši uz Stena Line, pilni prieka, satraukuma un lielu cerību par gaidāmo ceļojumu. Nosūtam draugiem selfiņu ar bučiņām, pretim saņemam kolosālu draugu bildi un dodamies iekšā jūrā.
Pērkot biļetes, atkal gribēju būt gudrāka, neklausīju teikto, lai neizvēlamies "komfortablos guļamkrēslus klusajā zonā", bet ņemam kajīti. Padomāju, ka varam ietaupīt, gan jau pasnaudīsim arī krēslos, jo ceļā ir "tikai" 7h30min. Lūk, šādi izskatās atpūta klusajā zonā, ar piebildi, ja vietas nav aizpildītas un var izplesties pa diviem krēsliem.

Lūk, viens no plāniem, ko man atsūtījis Jānis. Visu rūpīgi izpētu arī Google Maps. Esmu gatava šiem sarežģītajiem mezgliem, jo navigācija šeit vedot neceļos.

Un kā Tev, mans cienījamais lasītāj, liekas vai es to visu ievēroju? Lai kā es sekoju norādēm Jāņa atsūtītajām ceļa norādēm, bet protams, ka maršrutā Nīneshamna - Bergena, kurā jānobrauc 1000km, ik pa laikam sanāk kaut kur nošaut greizi, jo mūsu Tontons (tas ir tas pats Tom Tom mūsu valodā) ir pilnīgi citās domās kā Jāņa iedotais maršruts. No sākuma man liekas, ka viss ir labi, galvenais, lai ceļš ved Bergenas virzienā.
Līdz Oslo ir apmēram 500km, tie paiet diezgan vienmuļi pa Zviedrijas "bāni", bet aiz Oslo sākas jautrība. Mēs nemaz nebraucam Oslo, bet stipri uz leju apkārt, jo pie Oslo notiek tranzīt ceļu remonts un tas var draudēt ar lieliem sastrēgumiem un laika patēriņu, jo... nav jau viss tik vienkārši! Mums ir jāpaspēj uz vietējās nozīmes prāmi, kurš mūs pārcels tuvāk galam. Pēdējais prāmis atiet 22:20, kas mums liekas ļooooti laicīgi un nekāda stresa.

Jānis ir ierakstījis dažus apskates punktus, kurus vajadzētu apskatīt pa ceļam, jo pa šo ceļu visdrīzāk mēs vairs nekad nebrauksim. Tai brīdī man liekas, kapēc? Ļoti foršs ceļš. Aha...

Pa labi ieraugam pirmo apskates punktu. Tā kā kalnos kūst sniegs, visas upes un ūdens kritumi ir kļuvuši krietni iespaidīgāki. Līdz šim neko tādu neesam redzējuši, kāpjam ārā apbrīnot.
Upe ir strauja un krāčaina. Skats ir iepaidīgs!

Esmu cītīgi sekojusi Tontona norādēm, Jāņa kartei, GPS punktam telefonā, un esmu pārliecināta, ka viss rit kā pa sviestu. Un tad... uz brīdi atslēdzos. Kaspars bez pilota piedalīšanās dodas pēc Tontona norādēm. Es pamostos brīdī, kad pazīstamā balss saka - nogriezties pa labi. Vēl miegaina mēģinu atrast telefonā, kur esam nogriezušies, tad mēģinu saprast, ko par šo vietu ir rakstījis Jānis. Opā! Teikt vai neteikt... neteikt! Mēs esam nogriezušies tur, kur ir piekodināts nekādā gadījumā neklausīt navigācijai. Kā pēc tam izrādījās, šis ceļš bija diezgan liktenīgs tālākai vakara norisei.
Ceļš veda ciku caku pa kalniem, augšā lejā, braucam mutes vaļā, viss ir tik skaisti, tik aizraujoši, bet laika limits rūk.
Ārā ir ļoti karsts netipiski Norvēģijas klimatam. Iegriežamies kādā tankštellē uz zaļo pieturu un nolemjam iegadāties kaut ko patiešām zaļu. Vispār tā bija mana izvēle, bet nu tobrīd likās vienīgais glābiņš.

Pa ceļam redzam pirmo un diemžēl šoreiz arī vienīgo Stav Kirke. Iespaidīga būve, bet diemžēl jau ir 18 vakarā un  viss ir ciet.

Aprunājos ar gudriem cilvēkiem un dodamies tālāk.

Ik pa brīdim pavīd kolosāli skati! Nav iespējams neizkāpt un nebrīnīties.

Uzticamais bērītis vārdā Melnītis uzvedas godam. Maza skatu apbrīnas pietura un dodamies tālāk.

Pa ceļam pavīd ar vien vairāk ūdenskritumi. Mūsu platuma grādu cilvēka acs nav radusi pie šiem skatiem. Turpinās apbrīnas pilni saucieni no manis, Kaspars kļūst ar vien apātiskāks.

Iebraucam tunelī zaļā vasarā un izbraucam... opā! pilnīga ziema!!! Kaut kas traks! Tur bija 27 grādi, te knapis 14 un termometrs iet uz leju! Tā neko kontrasti!

Sasniedzam nākamo apskates punktu. Ir jau sācis krēslot. Miegam ciet abi, bet ūdenskritums ir tik iespaidīgs, ka jākāpj ārā un jāiet skatīties. 

Laika rezerve līdz pēdējam prāmim ir sarukusi līdz minimumam. Ne vairāk ne mazāk 6 minūtes.

Braucam tālāk. Un tad kārtējais tunelis, deg sarkanas gaismiņas un vīriņš ar sarkanu zīmi liek stāties. Izrādās pilnīgi normāla nakts tuneļa apkope. Mēs esam izmisumā, jo navigācija rāda, ka mēs jau kavējam prāmi 4 minūtes. Viss... tās ir beigas. Ceļa darbinieks ir ļoti laipns. Pastāstam savu situāciju. Viņš mums liek braukt uz citu prāmi, kurš atiet 10 minūtes vēlāk. Esam laimīgi!

Meklējot citu prāmi ieraugam kaut ko vēl iespaidīgāku! 

Paspējam uz prāmi pēdējā minūtē. 

Esam tiešām laimīgi, jo liekas, ka ceļš jau ir tik pat kā garām.

Laimīgi pārceļamies pāri. Uzlieku navigāciju uz gala punktu jau n-to reizi. Attālums ir 60km, bet laiks ceļā 2h!!! Kā pēc tam teica Jānis - Norvēģijā ceļu nemēra kilometros, bet stundās. Tagad mēs zinām, ko tas nozīmē. 

Priekšā vēl divu stundu brauciens. Galamērķis tiks sasniegts ap vieniem naktī. Jānis zvana ar vien biežāk, jo mēs bijām lielīgi un teicām, lai sāk gaidīt no 22 😆

Es atkal atslēdzos... liktenīgi, jo pamostos no pazīstamās balss - turpināt braukt ar prāmi... PRĀMI?!?! Esmu pilnība pamodusies! Kādu prāmi??? Protams ka pusnaktī prāmis neiet! Sūtu ziņu Jānim, lai iet gulēt, mēs būsim pret rītu. Pārlieku kārtējo reizi navigāciju uz galapunktu bez prāmja satiksmes. Atkal tiek rādīts 60km, laiks ceļā 2 stundas. Visvairāk šajā situācijā man bija žēl manu šoferīti. Sāk pamazām atslēgties, gabarītu izjūta pazudusi, vienīgais ko dzirdu no viņa - man riebjas Norvēģija, negribu vairs neko.... pī pī pī... 

Atkal ciet tunelis. Strādnieki kaut ko darbojas. Šoreiz kāpju ārā jau tuvu asarām. Prasu strādniekiem vai šonakt ir iespējams nokļūt Bergenā? Strādnieki saka, ka tunelis ir ciet, jāseko apkārtceļa norādēm. Kilometri nemazinās, bet nāk klāt. No Kaspara pīpīpī valoda turpinās. 

Pēc punkta telefonā redzu, ka esam jau gandrīz klāt, bet kārtējais tunelis ir ciet. Tas nevar būt!!! Bet šoreiz strādnieks skaidro, ka ne ilgāk kā 15 minūtes, kā arī pastāsta kur mums labāk braukt, jo navigācija visdrīzāk vedīs pa galveno ceļo, bet taisnākais ir gana labs un lētāks. Šis teksts par lētāku ceļu vai tuneli ir dzirdams gana bieži. Mums ir bail saņemt rēķinu par ceļu. Norvēģijā ļoti daudzi ceļi, tuneļi un tilti ir maksas.

Ap pl.2:00 naktī, pēc Latvijas laika 3:00 mēs esam galā! Tas ir neticami! Emocionāla satikšanās! Apkampju Jāni, kuru redzu pirmo reizi, bet kurš pa šīm garajām stundām liekas tik tuvs un mīļš! Apkampju Daci, kura mūs sagaida ar Latvijas un Norvēģijas karodziņiem. Satikšanās ir prieka pilna, bet smadzenes ir pilnīgā atslēgušās. Negribas vairs neko... pat gardo zupu. Samērā īsas sarunas un dodamies gulēt...

Turpinājums sekos... 

Jo piedzīvojumi tikai sākas!