Vai tad ceļojums ir tikai brauciens uz ārzemēm? Nu nē taču! Tāpēc man gribas nedaudz ievīt vārdos šodien redzēto.
Šodien ir gada romantiskākā diena, kā saka kalendārs. Ne par to būs šis stāsts, bet ir jauki pabūt kopā kaut kur ārpus ikdienas.
Tā gadījās, ka Kasparam šodien bija darba tikšanās diezgan dziļi Vidzemē, bet man šodien bija ekskluzīva iespēja piešķirt sev brīvdienu.
Ierosināju aizbraukt uz vispārēji ļoti "nodrāztu" vietu - Siguldu. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka uz Siguldu parasti nebraucam, jo tur brauc visi. Siguldā neesmu bijusi gadus 15, tikai caurbraucot vai darīšanās. Tāpēc, ka Sigulda ir manas laimīgās bērnības vasaras vieta. Mana mamma bija TTP, tagad to sauc par Rīgas Satiksmi, darbinieku bērnu vasaras nometnes Siguldā direktore diezgan daudzus gadus, vismaz es atceros kādas piecas vasaras Siguldā. Vienkārši ārkārtīgi mīlu šo pilsētu un labprāt tur dzīvotu. Un pats galvenais kāpēc braucām, jo izrādās Kaspars nekad nav bijis Siguldas pilsdrupās! Kā tas var būt?! Bet redz var.
Nekad neesmu gājusi iekšā pilsdrupās ar biļeti. Viss ir mainījies!
Šais mūros tika glabātas laika kapsulas un vēstījumi nākotnei no Nagliņu komandas. Jā, tā nu sauca mūs, nometnes darbinieku bērnus. Tagad štābiņa ieeja ir aizmūrēta, nez vai restauratori un celtnieki kaut ko atrada paslēptu šķirbās starp akmeņiem, ja atrada vai saprata no kādiem laikiem ir šie vēstījumi?
Visi grib iesēsties bīskapa krēslā. Labi padilis.
Tālumā skaistā Turaida. Tur gan ir būts krietni vairāk.
Pēc sātīgām pusdienām nolēmām aizbraukt līdz Krimuldai. Lai cik tas nebūtu dīvaini, tad pavadot tik daudz laika Siguldā, nekad nebiju bijusi Krimuldas sanatorijas teritorijā. Šī kļūda bija jālabo.
Godīgi jāsaka, cik liels bija prieks par pilsdrupu sakopšanu un izveidošanu par lielisku tūrisma objektu, tik sāpīgi bija skatīties kā iet bojā Krimuldas muižas komplekss. Muižas vietne sola SPA un viesnīcu. Nu nezinu. Varbūt vasarā te ir ļoti skaisti. Nenoliedzami apkārtne ir skaista, bet šobrīd viss izskatās stipri noplucis un bojā ejošs. Ļoti skumji.
Pagājušā gadsimta 20ajos gados tur tika atvērta Sarkanā krusta kaulu tuberkolozes slimnīca. Nekad dzīvē nebiju redzējusi iespaidīgo sauļošanās lieveni.
Šī tiešām ir iespaidīga būve, bet diemžēl neglābjami iet bojā.
Vēl pārsteidzošāks ir Krimuldas muižas komplekss. Vesela pilsētiņa!
Sirds lūzt skatoties, ka šajās vēsturiskajās ēkās dzīvo cilvēki, bet var redzēt, ka dzīvo ar domu, ka tas jau nav mans, man te nekas nav jādara.
Protams, kur Kaspars, tur kaķi! Visi kaķi ir kā uzburti uz viņu!
Staigājot spriežam, ka šī varētu būt fantastiska tūrisma vieta, ja tikai tiktu sakopta un kļūtu velkomīgaka. Tur ir viss nepieciešamais, vajag tikai milzu investīcijas.
Komplekss sastāv no iespaidīga daudzuma ēkām. Pārsteidza arī apkurināmā siltumnīca, kura diemžēl ir sagruvusi. Bet kāpēc? Tur viss ir! Tikai jāuzliek pārsegs! Uz planšetes lepni rādīts, ka kādreiz šeit tika audzētas palmas, lai vasarā varētu greznot muižas parku. Kāpēc ne tagad?
Paejot garām, pārsteigums vēl lielāks... Šī vērtība ir pamesta likteņa varā, bet šim polikarbonāta brīnumam atradās līdzekļi... Apbrīnojami!
Šī ēka arī pārsteidz ar savu skaistumu. Ar gara acīm redzam cik tā būtu skaista, ja tiktu restaurēta.
Un vēl šeit redzamas Krimuldas pilsdrupas.
Mēms vēstures liecinieks šajā skaistajā Gaujas senlejas malā.
Bet visumā burvīga diena. Gaisā virmo pavasaris, putni dzied kā traki, koki jau sāk tonēties pirms mošanās.
Nevajag nekur tālu, nekur ilgi, tepat blakus ir ko redzēt un piedzīvot.
Esmu izceļojusies pa Eiropu krustu šķērsu, bet kaut kā nekad ceļš nebija vedis cauri Čehijai un tik vilinošā Prāga vienmēr palika tikai uz citu reizi.
Kādā tumšā rudens dienā ienāca prātā, ka var taču kaut kur aizbraukt ziemā. Domāts darīts. No sākuma apspriedām braucienu Ziemassvētku laikā, bet izdomājām braukt vistukšākajā tūrisma mēnesī janvārī.
Uz Prāgu lētākais lidojums ir ar Ryanair. Izlidojam sestdienas vakarā. Prāgā esam 21:00.
Jau iepriekš esmu nopirkusi biļetes starppilsētu autobusā RegioJet. Autobuss pietur tieši pretim Vaclava Havela lidostas galvenajai izejai. Mums diviem ceļš no lidostas līdz Prāgas centrālajai autobusu stacijai Florenc izmaksā 5,60EUR. Autobuss ir komfortabls ar interaktīviem displejiem katram pasažierim, kur ir pieeja WiFi. Ceļš ir 30 minūtes un esam jau Prāgas centrā, kurš nez kāpēc saucas Florenc.
Viesnīcu biju izvēlējusies nepilnu 15 minūšu gājienā no autoostas. Trīs zvaigžņu līmeņa viesnīca Adeba ir ar saviem plusiem un mīnusiem, samaksājot par trīs naktīm 110eur, kuros ietvertas patiešām labas brokastis un ir pusstundas gājiena attālumā līdz vecpilsētai, uzskatām, ka cena ir ļoti samērīga ar piedāvāto komfortu.
1.diena. Iepriekšējās dienas vakaru par dienu neskaitu. Svētdienas rīts ir pienācis kā paredzēts apmācies, bez sniega, bet paldies Dievam, arī bez solītā lietus.
Šodien plānā ar kājām ejot cauri vecpilsētai nokļūt Prāgas pilij.
Šobrīd Prāga ir piektais populārākais tūrisma galamērķis Eiropā pēc Londonas, Parīzes, Stambulas un Romas. To ik gadu apmeklē miljoniem tūristu. Tamdēļ mūsu plāns apmeklēt to nesezonā likās gana prātīgs. Bet par pārsteigumu, arī šajās dienās vecpilsēta bija pilna ar tūristiem. Bail pat iedomāties, kas te notiek vasarā. Vai vispār var ko redzēt? Vai vispār var kam piekļūt tuvāk?
Esam nonākuši pie Stare Mesto vārtiem.
Mūs apbūra ēka pie Pulvera torņa. Dievīgs jūgendstila paraugs. Dekorēts ar slavenākā čehu mākslinieka Alfonsa Muhas gleznojumiem uz fasādes un interjerā. Šī ir pašvaldības ēka, kurā atrodas arī krāšņs restorāns, kafejnīca un koncertzāle.
Tieši blakus ir ieeja Stare Mesto - vecpilsētā. Ieeja ir caur krāšņiem vārtiem pulvertornī.
Mazās vecpilsētas ieliņu pirmie stāvi ir aizņemti tikai ar suvenīru veikaliem, kafejnīcām un trdelniku ceptuvēm.
Suvenīru veikali protams ir pilni ar Bohēmijas kristāla izstrādājumiem. Varu iedomāties kā šeit justos mūsu omītes, kuras padomju laikos krāja putekļus Bohēmijas kristāla bļodās un vāzēs, jo tajās taču nevarēja neko likt. Tas bija neaizskarams svētums, un zelta zīmītes nedrīkstēja noplēst. 😃
Trdelnikus cep praktiski uz katra stūra. Smaržoja labi, zinājām, ka noteikti pagaršosim.
Nu jau esam nonākuši līdz vecpilsētas galvenajam laukumam. Šoreiz mums nepaveicas ar skaistu bilžu taisīšanu, jo tieši svētdienā laukumā rosās milzīgs ceļamkrāns, kurš ar sevi pavadošu tehniku ir aizņēmuši pus laukumu. Bet nu šis skats ir atpazīstams jeb kuram, jo ir viena no fotografētākajām vietām Prāgas vecpilsētā. Tā ir Dieva Mātes baznīca (Kostel Matky Boží před Týnem). Netipiski iebūvēta citās ēkās. Lai nokļūtu baznīcā, ir jāiziet cauri krogam. Cik simboliski.
Laukumam otrajā pusē ir nākamais visslavenākais objekts Prāgā - lielais astronomiskais pulkstenis. Dzīvē tas ir vēl iespaidīgāks uz foto.
Un tā lēnā garā brīnoties par skaisto vēsturisko arhitektūru esam nonākuši līdz tiltam, kurš ved uz Prāgas pili (Pražský hrad). Mums ir jānokļūst tur augšā!
Mūsdienās pilī ir Čehijas prezidenta pils. Tas ir milzīgs ēku komplekss, kurš aizņem 70'000m2 platību.
Ceļš uz pils kompleksu ved pa akmeņainu diezgan stāvu ceļu. Kāpjam sarkaniem vaigiem un slapjām mugurām, un spriežam, ka bail pat iedomāties kā ir te iet vasaras karstumā, jo no abām pusēm ceļš augsti norobežots ar klinti un mūrētu sētu, kur vēja pūsmiņai nav lemts iepūst. Kad esam uzkāpuši, spriežot, ko tik šis ceļš nav pieredzējis gadsimtiem ilgā vēsturē, un tad ieraugām šo skatu. Visa pilsēta pie kājām!
Ieeja ir kā iela, kur paveras blīva apbūve. Pils kompleksā ietilpst neskaitāmi daudz ēkas, kuras ir būvētas sākot no 9.gadsimta, līdz pat 18.gadsimtam ar baroka stila būvēm.
Nedaudz esam samulsuši, jo neredzam biļešu kasi. Jau pie ieejas ir redzami apskates objekti, bet ieejas biļetes mums nav.
Kas meklē, tas atrod. Esam iegādājusies biļetes. Divas pieaugušo biļetes izmaksā 700CZK, kas ir apmēram 28EUR. Mums neviens neprasa, ko mēs gribam redzēt, neviens nepaskaidro ko mēs redzēsim, ko nē. Pieņemam, ka esam nopirkuši visdārgākās biļetes, tātad uz visu. Nekā nebija! To mēs saprotam tikai tad, kad dažos objektos netiekam iekšā. Biļešu politiku var redzēt šeit.
Lielajā A aplī ir iekļauti galvenie objekti. Ejam iekšā pilī.
Šī ir pārsteidzošā svinību zāle. Fantāzija darbojas iedomājoties kādas dzīres un orģijas ir notikušas šajā lielajā zālē.
Grāmatas, kuras atrodas šajā skapī tā vien prasās pašķirstīt! Botānika, bioloģija, astronomija, ir pat milzīga rožu grāmata. Ak, kā es tai gribētu tikt klāt!
Kā jau vēstures frīkiem mums patīk viss. Jo vecāks, jo labāks. Cilvēku grupas plūst mums garām lielos tempos, mūs tas netraucē, staigājam pa vēstures pilnajām telpām un lēnā garā izbaudām tās.
Nākamais objekts ir Svētā Vita katedrāle (Katedrála svatého Víta) . Neaprakstīšu šī objekta unikalitāti. Katrs par to var pārliecināties manis norādītajā saitē, vai vislabāk klātienē. Varu tikai pateikt, ka esmu apmeklējusi neskaitāmas vecās Eiropas gotiskās katedrāles gan Parīzes Dievmātes katedrāli, gan Ķelnes katedrāli, gan Strasbūras un vēl un vēl, bet... nu šis ir kaut kas!!! Bez vārdiem!
Svētā Vita atdusas vieta.
Par šo gan gribās uzrakstīt. Šī digitālo sveču tendence ir ārkārtīgi ekstrēma, nesaprotama, pat kaitinoša! Mēs neesam reliģiski cilvēki, bet esot tādās vietās mēdzam nolikt svecīti un piedomāt labas domas par mīļajiem. Kas ir šis?! Jāiemet kronas, pat nezinu cik, neskatījos un tad 15 minūtes deg viena svecīte, vai vairākas, atkarībā cik naudiņas iemet. Nu fuj! Un tā bija pilnīgi visās baznīcās.
Vēl pastāstīšu par vienu objektu. Šī ir Zeltkaļu iela. Šajā burvīgajā ieliņā vēsturiski dzīvojuši un strādājuši dažādi meistari. Nu burvīga vieta!
Pirms apskatīt darbnīcas, uzkāpām augšā, kur milzīgā galerijā izvietoti mūsdienu metālmākslinieku meistardarbi. Galerija tiešām ir iespaidīga lieluma. Māksliniekiem netrūkst fantāzijas lidojuma izveidot gan vēsturisko bruņu atdarinājumus, gan arī izdomātus tēlus.
Mazs ieskats darbnīcās. Šeit redzama dziednieka vai zāļu sievas darbnīca.
Šī protams bija mana mīļākā darbnīca. Ne nu gluži viduslaiku, bet 18.gadsimta šuvējas darbnīca. Mazas, pavisam niecīgas telpas. Šujmašīna blakus gultai. Virs gultas mīļotā bilde armijas formā. Mazs darba galdiņš. Kur viņa strādāja? Kur viņa piegrieza? Man ir 120x200cm piegriešanas galds, 7 dažādām operācijām paredzētas šujmašīnas, tai skaitā izšūšanas mašīna un man vēl nav gana! Bet te tik pieticīgā vietā ir tapuši burvīgi tērpi, kuri rotāti ar rokas izšuvumiem. Apbrīnojami!
Šis ir čehu tradicionāls rotājums ar zilās keramikas izstrādājumiem. Burvīgi!
Šai mājai gan bija grūti piekļūt! Vai maz kāds to var iedomāties? Šeit kādu laiku mitinājies slavenais čehu rakstnieks Francis Kafka. Šobrīd gan tur ir tikai suvenīru bodīte. Pie šīs mājas notika milzīgs ķīniešu burziņš. Visi kā viens pirka Kafkas bildi un fotografējās pie vārda šiltes. Nez kas tas par Kafkas fetišu ķīniešiem?
Nu jau esam lauka no pils kompleksa ceļā uz Kārļa tilta. Pirms tilta ir slavenais Šveika krogs. Varbūt šis nebija ĪSTAIS, varbūt vairs neviens nezina kas ir Šveiks, bet šis krogs domāts 200 viesiem bija diezgan tukšs. Tam jau vajadzēja kalpot par brīdinājumu. Paēst paēdām, bet neko vairāk kā mazo kausiņu alus un pamatēdienu neņēmām. Nu tā, ēst varēja, bet nekas īpašs - stalovkas līmenis. Samaksājām apmēram 35EUR. Sagatavojām 2EUR tipam, tavu brīnumu! Viesmīle, kura angliski runāja ar milzīgām grūtībām, teica - nē nē! Jums ir jāmaksā 5EUR! Pirmo reizi dzīvē kāds vienkārši bezkaunīgi prasa tipu! Mēs sakām, ka mums ir tikai 2EUR skaidrā naudā. Vai varam ar karti, lai pievieno pie rēķina. Nē tā nevarot. Saka, lai nopērkam cigaretes. Saku, ka nepīpējam. Izrādās viņai vajag. Nu nē. Tas nav mums pa prātam! Nopērkam cigaretes un nevienam neiesakam apmeklēt šo krogu.
Nu gan ceļš ved jau vairāk uz viesnīcas pusi pāri Kārļa tiltam. Bet pa ceļam ieraugām šādu objektu, kurš noteikti ir ļoti labi atpazīstams Kafkas cienītājiem, jo šie vīri, kuri čurājot cilā savus krānus viens pret otru, atrodas pie viņa muzeja.
Pie paša tilta pakājes sajūtam vilinošu kanēļa un ceptu gardumu smaržu. Pēc ne visai veiksmīgās maltītes, pieņemam lēmumus palutināt sevi ar trdelniku. Tas bija ļoti, ļoti labs lēmums! Samaksājot apmēram 3,5EUR par katru, gūstam tiešām saldu un gardu prieku sev un puncītim.
Es paņemu ar āboliem, rozīnēm, kanēli un pa virsu milzīgs putukrējums. Kaspars paņem ar svaigajām zemenēm un putukrējumu. Turpat sēžot gardām mutēm notiesājam.
Un te nu ir slavenais Kārļa tilts (Karlův most). Vairāk ka 500m garais gājēju tilts patiešām ir Prāgas simbols. Mums paveicies, ka jau sāk satumst un cilvēki uz tilta vairs nav tik daudz kā redzējām pa dienu. Esmu redzējusi bildes no vasaras. Nu nē, neko tādu mēs negribētu piedzīvot! Neesam pūļa cilvēki.
Tilts ir unikāls ar savam 30 svēto skulptūrām, kuras gan nav oriģināli, kuri ir novietoti drošā vietā. Pirms ceļojuma izlasīju, ka īpaši jāpievērš uzmanība vienai statujai. Tas ir Svētais Jānis Napomuks, kurš tikai iemests no tilta. Pie šīs statujas stāv rinda, lai paberzētu to veiksmei.
Vēl pēdejais skats uz Prāgas hradu.
Un caur šiem vārtiem atgriežamies Stare mesto.
Pastaiga nu jau pa naksnīgo pilsētu un atgriežamies viesnīcā. Esam bez kājām. Pēdas ir ieņēmušas apaļu formu. Soļu skaitītājs rāda bez dažiem metriem 17km. Nav slikti. Liekamies uz auss. Rīt jauna diena. Nez ko tā nesīs!
2.diena
Kā saka Prāgas ceļveži, tad tā ir piemērota trīs dienu ceļojumam. Kas tad tur ir ietverts? Pastaiga pa vecpilsētu, pulksteņa apbrīnošana, pastaiga pa Kārļa tiltu, pils kompleksa apskate. Hmmm... mēs visur bijām vakar, visu kārtīgi apskatījām, visu izstaigājām. Ko nu?
Pieņemam lēmumu doties uz Prāgas Zoo. Ieturam sātīgas brokastis un dodamies metro meklējumos.
Jā... līdz tādam sabiedriskā transporta līmenim mums ir kā līdz Mēnesim. Nokāpjam metro, ar karti automātā iegādājamies biļetes 90 minūtēm, ar kuru varam braukt šajā laika posmā jebkurā sabiedriskajā transportā.
Pēc dažām ātrām metro pieturām izkāpjam tur, kur pēc 5.minūtēm pienāk autobuss, kurš ved uz zoo. Pēc 35.minūtēm esam galā. Jāatzīmē, ka Prāga ir krietni lielāka par Rīgu, bet mēs neredzējām nevienu sastrēgumu. Mja... viela pārdomām.
Bet par gala mērķi. Esam nonākuši Prāgas Zoo. Ar karti rokās dodamies lūkot, kas te redzams.
Pirmo apmeklējam Indonēzijas džungļu paviljonu. Tur sastapām šo puisi. Viņš ir brīnišķīgs! Gudrs, atraktīvs un ļoti skaists. Viņam radīti teju paradīzei līdzīgi apstākļi milzīgā tropu vidē. Čalo vairāki avotiņi, krīt ūdenskritumi, lido eksotiski putni, ūdenī dažādas skaistas zivis, lēnīgi bruņurupuči. Esam ļoti patīkami pārsteigti. Bet tas ir tikai sākums! Jādodas tālāk.
Protams, ka visus zvērus te nelikšu, bet varu pateikt to, ka zoo ir apkopoti ārkārtīgi eksotiski un reti dzīvnieki. Reti kurš no tiem ir redzams mūsu zoo.
Ar lielu interesi aplūkojam ziloņu māju. Protams ziemā viņi dzīvo iekšā siltumā, bet viņiem ir lielas siltas telpas. Par ziloņu labklājību liecina pērn dzimušie mazuļi, kuri jau ir krietni paaugušies, kā arī acīm redzams, ka viena mamma atkal ir gaidībās.
Ziloņu labklājība ir lieliski redzama milzīgajā safari un redzams, ka tas tiek paplašināts. Apkārt safari ir izveidota stilizēta Indija, jo šeit dzīvo Indijas ziloņi. Mēs kā mazi bērni izpriecājāmies pie bronzas ziloņiem, apskatījām hinduistu lūgšanu templi, izzvanījām veiksmes zvanus, palūdzām vēlēšanos pie vēlmju ruļļiem un vēl un vēl.
Kasparam gadījās negadījums, izmuka kāds aizvēsturisks putns un gandrīz viņu nozaga!
Ieraudzījām putnus kā dinozaurus. Viņi dzīvo Austrālijā. Šeit ir pāris un liekas, ka mamma taisīja ligzdu.
Piekalnē atpūšas leopardu saime. Kas par grāciju!
Bet visvairāk laika mēs pavadījām pie lielajiem kaķiem! Kas par skaistumu! Mums paveicās, jo redzējām viņu pusdienu laiku.
Video redzams kā lauvu karalis gaida savu mielastu. Vispirms iedod viņam, tad viņš gaida kā iedod karalienei un tikai tad pats ķeras klāt. Viņus atdala tikai uz mielasta laiku. Pārējo laiku viņi dzīvo kopā un brīvi pārvietojas pa lielu māju. Droši vien gaida siltu laiku, lai dotos savannā, bet nu ko darīt, ziema ir ziema.
Esam pārsteigti par lielo putnu stadionam līdzīgo, es pat nezinu kā to nosaukt, būri. Tas ir izbūvēts ar vienu malu piekļaujoties klintij, radot plēsīgajiem putniem autentisku vidi. Tas ir tik liels, ka tur dzīvo kopā ļoti daudz un dažādi plēsīgie putni. Milzu ērglis izplešot spārnus, planē no klints. Lielā maitu lija lido lielus apļus, meklējot kādu medījumu.
Esam nonākuši pie vēl viena paviljona, kur dzīvo gorillu ģimene. Un šis ir lepnais un vērīgais ģimene galva Ričards. Kas par skatienu!
Protams, ka šajā vietā arī pavadījām daudz laika. Jo ģimene dzīvoja aktīvu dzīvi pa lielo mājokli. Ričards ir viens, bet mammas viņam ir trīs. Viena gan ir omīte, kura dažas dienas atpakaļ nosvinēja 48.gadadienu. Pa laukumu skraida divi pusaudži, viens mazulis, kurš cenšas neatpalikt no brālēniem. Un izskatās, ka viena mamma ir gaidībās. Brīnišķīga ģimene!
Vēl ļoti ilgi pavadījām laiku pie kaimanu aligatoriem. Viņu mājvieta iekārtota tik pārdomāti, ka varam sēdēt uz sola un vērot viņu dzīvi virs un zem ūdens.
Visu jau nevaru atstāstīt, tas ir jāredz pašiem. Nepamet sajūta, ka šo vietu vajag apmeklēt gada siltajā laikā, kad visi skaistie dzīvnieki uzturas savannās un safari laukumos.
Neesam vēl visu apskatījuši, kad pa skaļruņiem tiek paziņots par parka darba laika beigām un lūgts pamest to. Jā... visa diena pagājusi. Brīnišķīga diena!
Tik pat veiksmīgi nokļūstam atpakaļ centrā. Dodamies meklēt sava mielasta vietu.
Staigājot pa centrālo ielu, mūsu aci piesaista restorāns La Republica. Par šeit pasniegto ēdienu un atmosfēru esam ārkārtīgi apmierināti. Cenas ir līdzīgas kā pie mums. Tipu palūdzam pieskaitīt pie rēķina, paprasa, cik vēlamies atstāt un civilizēti norēķināmies ar karti. Par pārsteigumu atklājums ir čehu ražotais rislings. Izdzeru divas glāzes un esmu ļoti apmierināta.
Ejot uz viesnīcu, nopērkam pudeli ar čehu vīnu un labprāt to baudām numurā.
Šodienas rezumē - soļu skaitītājs rāda 14,5km. Esam noguruši, bet ārkārtīgi laimīgi. Rīt pēc pusdienā lidojums mājās, bet pirms tam vēl kaut kas jāapskatās.
3.diena
Rīts sākas ar nu jau pierastajām sātīgajām brokastīm. Šorīt savācam visas mantas un dodamies ielās ar koferi un mugursomu.
Ak, jā! Šī diena ir arī īpaša man, jo šodien ir mana dzimšanas diena. Telefons par to neliek aizmirst ne mirkli. Apsveikumus saņemt ir tik patīkami!
Pa ceļam vēlreiz izstaigājam vecpilsētu. Un kāda laime! Esam 11:00 un redzam astronomiskā pulksteņa kustību un dzirdam tā skaņas.
Muzejs izrādījās mazāks kā iecerēts, bet ne mazāk interesants. Dievinu Jugendstilu, kas ir tas pats kas Art Nouveau, un visumā arī tas pats kas Art Deco. Alfonss Muha ir viensno spilgtākajiem šī stila māksliniekiem. Un manuprāt viens no ražīgākajiem. Viņš ir radījis ikoniskus tēlus, kurus ir redzējis ik viens, pat tas, kurš neinteresējas par mākslu.
Ne par velti slavenā Sāra Bernāra angažēja viņu kā savu privāto plakātu mākslinieku. Kā arī viņš radījis fantastiskus dizaina priekšmetus, lielformāta gleznas un sienu gleznojumus daudzās pasaules valstīs. Nespēju beigt jūsmot!
Šī vitrāža ir radīta Sv.Vita katedrālei.
Vēl uzmetam pēdējo reizi skatu uz vecpilsētu bez krāniem.
Uz šīs jūsmīgās nots dodamies uz lidostas pusi. Šoreiz izmantojam sabiedrisko transportu Nedaudz samisējās ar izkāpšanu nepareizajā terminālī. Bet nekas, nākamais autobuss un esam galā.
Prāgas lidosta ir ļoti liela un diezgan nepatīkamu sajūtu radīja tas, ka geitu izziņoja tikai pusstundu pirms reisa. Izrādās mēs bijām diezgan tālu no tā un pēdējos 100 metrus veicam skriešus kā pēdējie pasažieri pirms ejas aizvēršanas.
Rezumē par Prāgu. Šo pilsētu apmeklēt tiešām ir vērts, ja patīk vēsturiskie objekti. Par nakts dzīvi neko nezinu, tas mums neinteresē. Cenas +/- ir kā pie mums. Iesaku ar bērniem apmeklēt Zoo, īpaši siltajā gada laikā.
Bet skaidrs ir tas, ka valsts nav tās galvaspilsēta. Valsts ir viss, kas ir aiz galvaspilsētas, jo fakts ir tas, ka lielākās tūristu masas brauc uz lielajām pilsētām.Tur arī ir visvairāk imigrantu, kuri strādā ēstuvēs un veikalos. Arī Prāgā ir ļoti daudz imigrantu. Tas liecina, ka valstī ar ekonomiku viss ir kārtībā, bet kaut kas viņiem ir noticies ar tīrību, jo pilsētas netīrība gan pārsteidza. Un uz ielām ir ārkārtīgi daudz bezpajumtnieku un lūdzēju. Tūristi, kuri acīmredzami ir baltie, tādi kā mēs, konsekventi tiek uzrunāti krievu valodā. Visur! Patiešām kaitinoši. Kad izliekamies, ka nesaprotam, tad pat pārprasa vai tiešām nerunājam po russki! Piedodiet, bet nē. Mēs izvēlamies runāt mums patīkamākā starptautiskā valodā. Bet jāsaka, ka ar angļu valodu viņiem ir diezgan švaki. Pieņemu, ka braucot pa mazajām pilsētiņām un laukiem, vajadzētu vien runāt krieviski.
Lielpilsētas nav mūsu mīļākās vietas. Mums patīk mazie ciematiņi, ainavas, vēsturiskas vietas, kur jūtama lokāla garša un īsto iedzīvotāju būtība. Tāpēc domāju, ka uz Prāgu speciāli vairs nebrauksim, bet pa Čehijas skaisto dabu gan gribētos paceļot, pie viena iebraucot zoo paskatīties kā iet rudajam draugam, kā sokas Ričardam ar ģimenes uzraudzīšanu un kā pa savannu dzīvojās lauvas, ziloņi, žirafes un citi zvēri.
Nobeigumā neliels video par visām dienām.
