Kā jau katru gadu Kaspara dzimšanas dienu svinam tuvākā vai tālākā braucienā. Nez vai divu dienu izbraucienu var nosaukt par ceļojumu, bet redzētā un piedzīvotā dēļ, to noteikti var saukt par ceļojumu.
Vienīgais ko bijām izdomājuši, ka brauksim gar Kurzemes piekrasti, biju rezervējusi naktsmītni, bet pārējais pilnīga improvizācija. Dundagas virziens mums ir ļoti biežs maršruts, braucot uz manu vecāku māju. Bet tomēr gribējām atkal uz to pusi, jo vienmēr steiga un skrējiens, nekad jau nav laika pabraukt kaut kur un vienkārši pabaudīt kādu skaistu vietu. Mūžīgā steiga.
Pirmais, kur piestājām, bija Ķemeru sanatorijas parks. Šovasar tik daudz skaistu bilžu redzēts, daudzreiz esam braukuši garām, bet nekad jau nav vaļas. Domāts, darīts! Jau no paša rīta 10:00 stāvvietā ir mašīnas, parkā staigā cilvēki. Parkā izveidotas pastaigu takas, sastādītas tūkstošiem rožu, iestādīti jauni koki, sakopti vecie koki, izveidotas brīnišķīgas ziemciešu dobes. Būtu jauki, ja varētu uzkāpt atjaunotajā ūdens tronī. Un jā... vēl tikai tāds sīkums, ka jāatjauno milzīgā, majestātiskā sanatorijas ēka. Tikai kad tas būs? Parka teritoriju sakārtojusi pašvaldība, bet ēka pieder kādam oligarham, kurš nemaz nesteidzas sakārtot savu īpašumu. Diemžēl.
Nākamais apstāšanās punkts ir krodziņš "Bernudas" Lapmežciemā, kurš atveras 12:00. Piebraucam 11:55, neesam vienīgie viesi, kuri gaida atvēršanos. Divas darbinieces krāmējas ap puķu podiem un spilveniem. Nekādas uzmanības 5 cilvēkiem, kuri stāv pie viņu iestādes terases. Es pajautāju vai nedrīkst apsēsties terasē, uz ko saņēmu strupu atbildi, ka mēs taču vēl neesam atvērti! Hmm... 5 minūtes! Augstprātība maksā aizbraukušus viesus, kuri nekad neatgriezīsies! Neskatoties uz to, ka viena no gaidošajām dāmām mums teica, ka tālāk, nekas labs nebūs. Izliekamies to nedzirdam un dodamies tālāk! Nevar būt, ka piekrastē nebūs neviena vieta, kur var dabūt ko ēdamu! Lai gan tik dārgi kā Bermudās laikam nebūs. Ne vienmēr dārgums ir labuma mēraukla.
Mēs tik braucam un braucam. O! Zivju tirdziņš! Nu bet protams! Kamdēļ gan nenopirkt zivi?! Braucam tālāk! Engurē mūs piesaista kāda vieta, kur redzama rinda ārā. Tā ir beķereja. Pastāvam rindā un iegādājamies fantastiskas maizītes un bageti zivij. Turpat ir izeja uz jūru. Esmu paņēmusi termosā tēju un citas uzkodas. Pikniks jūras krastā ar burvīgu skatu. Pilnīgi noteikti labāka maltīte kā snobiskā krodziņā. Ja kādam interesē, beķereja ir pretim Engures kapiem.
Nākamā pietura ir Kaltenes akmeņainā piekraste. Neviens no mums nekad nav šeit bijis. Skaisti, sakopti īpašumi, burvīga vieta, kur pavadīt laiskas brīvdienas un laimīgas vecumdienas. Tālumā redzams slavenais Gaiļu ar rūsu noklātais miljonus vērtais īpašums "Lieldienu sala". Bet ne jau tas ir svarīgi. Šī vieta patiesi ir neparasta. Nekur citur nebiju redzējusi tādu jūras krastu.
Man patīk domāt, ka tas ir noticis tā - "Sensenos laikos vells ness’ akmeņs’ no Zviedrijs’ uz Talsim, lai būvēt desmito pakaln’, bet darijs’ to tik lēn’, ka nav paspējs’ pa tums’. No rīt’, nodziedot vietējam Kaltens’ gailim, tas nomet’ akmeņs’ kur pagadās."
Pašiņi un kā mēs paši.
Pēc mazliet ilgāka brauciena esam Kolkā. Šeit ir būts vairākkārt, bet šī tomēr ir īpaša vieta Latvijas reljefā un kartē. Kā jau vienmēr daudz cilvēku. Visi mēģina iemūžināt labākos kadrus, labākos pašiņus, labākos skatus. Mēs arī cenšamies, lai gan Kaltenes pašiņu nekas nevar pārspēt!
Nākamā pietura ir Ovīšu bāka. Navigācija gan iebrēcas, ka apskates vieta drīz tiks slēgta. Hmmm... ieradīsimies 15 minūtes pirms slēgšanas. Braucam un ceram, ka paspēsim. Darbiniece ir ļoti laipna un saka, ka varam nesteigties un apskatīties visu kārtīgi. Ovīšu bāka ir lielākā pēc diametra Latvijā. Ar vītņkāpnēm, kuras izvietotas tādā kā otrā iebūvētā bākā. No augšas ar binokli redzam tālumā Miķeļbāku, jūrā izvietoto Irbes bāku un neaptveramu plašumu. Skaisti!
Ventspilij paskrienam garām, to nākas redzēt pārāk bieži, jo tēva māja ir Ventspils novadā. Pārsvarā gan nākas redzēt poliklīniku, slimnīcu vai veikalu, bet tāpat nesaprotu, kas cilvēkus piesaista šajā tukšajā un nemājīgajā pilsētā.
Tālāk jau mūsu ceļš ved uz Ēdoli, kur esmu rezervējusi naktsmītni un galdiņu restorānā. Šis Latvijas apvidus priekš manis ir pilnībā neredzēts un neapgūts. Par iespēju apmesties Ēdoles pilī uzzināju meklējot naktsmītni Booking.com. Biju ļoti izbrīnīta par šo piedāvājumu, jo nekad nebija dzirdēts par viesnīcu Ēdoles pilī. Par Ēdoles pili zināju tik no filmas "Emīla nedarbi". Pils šobrīd ir privātīpašumā. Vienā pusē ir izvietots muzejs. Telpas īpašnieks ir mēģinājis iekārtot pēc 20.gs. sākuma fotogrāfijām, kad tur vēl dzīvoja Bēra dzimtas pēdējie pils iedzīvotāji. Jā... pils ģimenei ir piederējusi piecus gadsimtus! Tas ir iespaidīgi.
Pēc vakariņām dodamies apstaigāt pils parku. No parka ir palikuši tikai koki. Lieli, veci koki un vairs nekā. Mums kā tūristiem, protams, ir citas ekspektācijas par pils parku, bet mēs saprotam, ka šāds īpašums ir kā aka, kā caurs maiss, kurā tikai mest un mest naudu un tā izkūst un pazūd kā nebijusi, bet pēdējie īpašnieki ir patiesi daudz ieguldījuši šajā nolaistajā pilī. Un pilij ir savs rudais kaķis. Liekas, ka tā ir kaķenīte. Viņa jau pievērsās mums restorānā. Staigājot pa parku, ieraudzījām, ka viņa mums seko! Vienreizēji! Visur, kur braucam, mums seko kaķi. Vai citiem arī tā ir?
Par viesnīcu... nu ko lai saka... īsti par viesnīcu to nevar nosaukt, jo ir tikai astoņi numuriņi. Iekārtots pagājušā gadsimta sākuma stilā. Viss jau būtu labi, bet starpsienas ir tik plānas, dzirdama katra skaņa, kas notiek aiz sienas. Vecās gultas čīkst un traucē nakts miegu. Ir traki, bet es izturu. Galu galā tā ir nakts pilī. Pārāk bieži nesanāk gulēt pilīs. Brokastis ir diezgan labas. Pēc tām dodamies apskatīt muzeju.
Pēc muzeja apskates pabraucām drusku atpakaļ, jo Alsunga likās ievērības cienīga vieta apskatei. Un atkal jāsaka, ka nekad nebija būts. Par suitu sievām dzirdēts daudz, bet vieta, no kurienes nākušas gan nebija redzēta. Kā izrādās Alsungā ir Livonijas ordeņa pils. Esam veiksminieki, jo pilī var iekļūt pavisam nesen. Tas nav muzejs, līdz tam vēl ir tālu, bet pašvaldība ir ķērusies klāt izpētes darbiem. Līdz atjaunošanai vēl labi tālu. Jauka meitene mums diviem novada ekskursiju pa pili un pastāsta vēsturi. Mums kā vēstures frīkiem tas patiesi ir aizraujoši!
Pie Alsungas ir vēl kāda interesanta vieta - murkšķu ferma. Kāds dzīvnieku mīlis varbūt teiks, ka tas ir nežēlīgi un ka tie ir jālaiž vaļā! Bet mūsuprāt murkšķi izskatījās gana omulīgi un apmierināti ar savu laisko un pārtikušo dzīvi. Viņu dzīve rit būros, bet pa ģimenēm. Viņi labprāt komunicē ar apmeklētājiem un ļaujas barošanai un čubināšanai. Burvīgi dzīvnieciņi!
Un nu priekšā pēdējā apskates vieta - Kuldīga. Kurš gan nezina kur tā ir un kas tur jāredz! Neticami, bet es Kuldīgā pēdējo reizi esmu bijusi 2000-o sākumā ar kori un pēc dziedāšanas Sv.Annas baznīcā līdz rumbai tā arī neesmu nokļuvusi. Pie rumbas esmu bijusi tikai pašā bērnībā. Pilnīgi nepiedodami! Auto noliekam pilsētas laukumā, kuru atceros vēl no bērnības, jo tur bija universālveikals, un dodamies pa pilsētu ar kājām.
Un tā divu dienu ceļojums pa Augškurzemi ir beidzies. Mūsu mazajā zemītē ir tik daudz skaistu vietu! Pa divām dienām nemaz visu nevar apskatīt. Daudz kam paskrējām garām. Bet vēl taču nekas nav nokavēts! Vajag tikai vēlēties piedzīvot un redzēt!
Paldies, ja izlasīji līdz galam! Ja ne tagad, varbūt atcerēsies nākamreiz, kad brauksi uz to pusi.
