5.diena
Ir sestdiena. Šodien dodamies uz Kenigsbergu. Jā jā! Zinu, ko jūs padomājāt! Mēs smejoties to saucām par Kaļiņingradu, bet nu tādas jau vairāk nav! Tagad ir Karaļauči.
Tā ir burvīga pilsētiņa stundas attāluma braucienā, kur šajās brīvdienās notiek ikgadējais rožu gadatirgus. O jā! Tas ir tas, kas man vajadzīgs! Pati pilsētiņa ir kā no pastkartēm. Pie katras mājas ir rožu krūms vai vairāki. Visi zied! Tā ir pasaka! Gribās fotografēt katru stūrīti!
Pilsētas centrālajā laukumā zied liepas. Ak, jel! Tā smarža pārspēja pat rožu smaržu! Un ziedi bija tik neparasti lieli! Kaut kas neredzēts!
Un te jau mēs tuvojamies meses vietai.
Rožu mese notiek Kēnigsbergas pils drupās. Skaista vieta pilna ar skaistām lietām - rozēm, rožu "kaimiņiem", dažādiem dārzu dekoriem un citām lietam, kādas nu parasti ir gadatirgos ir nopērkamas. Es, piemēram, nopirku traki dārgu sieru no zemnieka, kurš teica, ka tas ir no Alpos ganītu govju piena.
Nu šis gan bija traki forši! Mēģinām izveidot ko līdzīgu, bet ar sauli darbināmais sūknītis nevelk. Vajadzēs kaut ko sadomāt pa ziemu.
Staigājot gar rozēm es sapratu vienu lietu... Vācijas mērogos es esmu miljonāre ar savu dārzu! Rožu stāds maksā sākot no 25eur, lielāks vai jaunāka šķirne maksā 35eur. Jebkurš cits augs, kurus mēs rožinieki saucam par "kaimiņiem", maksā sākot no 5eur, bet vidēji 10eur. ņemot vērā, ka man ir 170 +/- rožu un par "kaimiņiem" vispār nerunāsim. Vispār jau patīkami to visu paskaitīt...
O jā! Un augstsstumbru rozes vispār maksāja sākot no 60eur.
Nez ko es te biju noskatījusi. Izskatās, ka kaut ko jau aprēķinu kas kur un ko... Paldies Dievam, veselais saprāts ņēma virsroku.
Šeit es Kristīnei stāstu par rozes Ghislaine De Feliginde lieliskajām īpašībām uz augsstumbra.
Drupās ir saglabājies tornis, kur mums protams bija jāuzkāpj.
Ak, mēs mīlīši.
Pēc tam staigājām pa pilsētu. Un tad ieraudzījām šo! Jēziņ!!! Kas par skaistumu!!! Lieki piebilst, ka ar šo māju tapa 100 kadri!
Pēc Kenigsbergas mēs tikām aizvesti uz Markelsheimu, kur bija rezervēts galdiņš restorānā, kurš pieder vienai ģimenei piecās paaudzēs un darbojas kopš 1878.gada. Vienreizēji! No ielas izskatījās necila mājiņa ar balkonu. Bija pa trepēm jāuzkāpj uz balkona un tad... izrādās tur iekšā dziļumā ir vienreizēji skaists restorāns.
No šī restorāna mēs atvedam mājās iedvesmas radlera recepti. Šļuka plūškoka sīrupa, mazliet ingvera, citrona šļēles, liellapu piparmētra un vieglais alus, tāds kā Pilzenes, mums labi garšo ar Corona.
Un tad sāka nākt ēdieni! WOW! Tas tiešām bija ļoti garšīgi un arī neparasti. Bet nu tās vācu porcijas!!! Nu kas to var apēst?!
Kad pieēsts līdz ūkai, izrādās tas vēl nav viss! Šī ir tā pilsētiņa, kur tiek ražots tas supergardais vīns, kuru vakar izdzērām divas pudeles! Tā ir
Weingaertner Markelsheim vīndarītava. Uz vietas ir veikals un noliktava. Un kas ir galvenais! Degustācija! Nu tas it kā ir ok, bet nekad nebijām piedzīvojuši ko tādu. Mums deva nobaudīt jebkuru vīnu, kuru norādījām. Un ticiet man! Vīnu veidi tur ir tiešām daudz! Un neredzētas cenas tik kvalitatīvam vīnam. Daudzi arī godalgoti. Es nodegustēju 12!!! vīnus. Un teikšu godīgi... neskatoties uz labajām pusdienām, es tik un tā labi noreibu. Mja... ļoti labs vīns. Nopirkām trīs kastes. Šeit prasītos ielikt kādu
emoji...
Diemžēl šim stāstam nav bilžu ko pievienot. Bijām ļoti aizrāvušies ar procesu.
Pēc visa šī skaistā piedzīvojuma nebija viss. Vēl Vinnijs un Kristīne mūs aizveda uz barokālo
Veikersheimas pili. Diemžēl pilī neiekļuvām, jo tur kaut kas
neštimmēja ar angliski runājoša gida pavadību, laikam jau bijām par vēlu. Bet iegājām pastaigāt pa dārzu. Paskatoties pils lapā, ir patiešām žēl, ka netikām iekšā. Pils ir iespaidīga un baroka dārzs noteikti kādreiz ir piedzīvojis labākus laiks, tas gan ir nedaudz paplucis. Bet neskatoties uz to, dārza paviljonā bija kāzas.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet bildēs nav iekļuvis skaistais paviljons. Droši vien tamdēļ, ka tur tai brīdī pulcējās kāzinieki. Negribējās uzmākties.
Šī vārna bija ļoti atraktīva. Ilgi pozēja uz skulptūras un pēc tam izpletusi spārnus laikam mēģināja atvēsināties pie sienas. Tajā dienā bija pāri 30 grādiem.
Atbraucot mājās pēc tik piesātinātas un karstas dienas, šī bija vienīgā poza kādā es gribēju atrasties. Un kas var būt labāks kā zvilnēt pie Kristīnes rozēm!
Nobeigums sekos...
