Pirmo reizi dzīvē dodos ceļojumā otro reizi tajā pašā gadā. Pārskrējienu pāri jūrai uz Stokholmu sen vairs nepieskaitām ceļojumiem, tas tāds fiksais pasākums.
Pēc ceļojuma maijā ik pa laikam paskatījos avio biļetes... ja nu pēkšņi... ja nu tomēr... Jo atvadu vārdi - "nu tad tiekamies uz Daces un Kaspara dzimšanas dienām", likās tik reāli.
Un tā vienā jaukā jūnija dienā e-pastā iekrita "īpašais piedāvājums". Lēmums tika pieņemts 20 minūšu laikā. Un tā sākās lielā gaidīšana.
Šoreiz lidosim ar Wizz Air Rīga - Bergena tiešais lidojums. Nepilnas divas stundas un esam jau galā. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad ceļš ar auto sākās jau pusdienlaikā no mājām, tad naktī prāmis no Ventspils un tad vēl 17 stundas līdz galam.
Pie ieejas lidostā ir šis uzraksts. Un visi uzdod vienu jautājumu- kāpēc jautājums? Tāpēc arī ir, lai visi brīnītos un jautātu.
Šoreiz Bergena mūs sagaida apmākusies un lietaina. Bet mēs tā īsti nebēdājam, jo esam saules nogurdināti. Pirms divām stundām bijām +32 grādu svelmē, šobrīd ir mazliet šoks, jo jāmeklē jaciņas, +16 mums liekas kā ziema 😆.
Pēc brīža jau redzam Jāņa laipno seju un atplestās rokas! Pēc brīža jau Daces mīļais smaids un bučas liek justies kā mājās.
Paēduši pusdienas tiekam aicināti doties uz Bergenas centru aplūkot vēsturisko kuģu parādi.
Un atkal mums ir paveicies ar vērienīgiem svētkiem pilsētā! Mākam gan izvēlēties datumus.
No 2.-5.augustam pilsētā notiek Fjordsteam festivāls. Tieši šobrīd pilsētā ienāk visvisādi kuģi un kuģīši. Man kā kuģu mīlētājam, ļoti patīk.
Dažs labs sataisa pamatīgus dūmus, citi sataisa pamatīgu troksni! Pirmo reizi redzēju īstu tvaikoni. Smakucis un dūmi pamatīgi.
Šis ir kārtīgs simtgadīgs kara kuģis, kurš vēl joprojām ir Norvēģijas militārajā dienestā. Un kas ir pārsteidzošākais, tas ir no koka.
Kā jau bildēs redzams, klimats ir pārsteidzošs. Brīžam līst lietus, brīžam spīd saule, un tā visu laiku - jaku uzvelc, jaku novelc. Mazliet tāda vingrošana.
Vēl paspējām apskatīt 13.gadsimtā būvēto Bergenhusas cietoksni.
Cietokšņa Hokona zāle un Rosenkranca tornis ir īpašas ēkas ar savu dzīvesstāstu un unikalitāti. Hokona zāle ir ceremoniju telpa, kuru Hokons Hokonsons 1261. gadā uzbūvēja sava dēla Magnusa Lāgabētera kronēšanai un kāzām. Bet Rosenkranca torni 1560.gadā aizsardzības nolūkos būvējis pils pārvaldnieks dānis Ēriks Rosenkrancs.
Diemžēl jau bija pavēls un iekštelpas bija slēgtas, bet tāpat interesanti izstaigāt viduslaiku elpas piepildītos cietokšņa pagalmus.
Kad soļu skaitītājs rāda nostaigātus 8km, nogurums liek manīt un acis noķēra cilvēkus, kuri kāri ēda milzīgus un skaistus saldējumus. Bet protams, ka mums arī vajag! Pirmo reizi dzīvē mēs visi nožēlojām izvēli. Nē nē! Viss bija ļoti garšīgi, bet... tik nenormāli daudz un ārkārtīgi ātri kusa un tecēja un lipa un krita... to nebija iespējams tādos tempos apēst! Tas bija visātrāk aprītais saldējums mūsu mūžā. Vairākas dienas pār ķermeni pārskrēja drebuļi ieraugot kādu ēdot Soft Ice.
Nākamajā dienā gatavojāmies Daces dzimšanas dienas svinībām. Cepām, šmorējām, griezām, kapājām, pildījām un greznojām. Svinējām uz goda, ne pakustēt!!!
Pēc svinībām gājām staigāt pa tuvējām pastaigu takām drusku nokratīt un sakratīt apēsto. Žēl, ka metās jau tumšs un nevarējām iemūžināt milzīgo staltbrieža tēviņu, kurš arī bija izgājis vakara pastaigā.
Trešās dienas rīts sākās agri, jau 6 no rīta. Devāmies uz galveno ceļojuma mērķi, kurš atrodas 510km attālumā, jeb Norvēģijas mērogā 10 stundu attālumā. Tātad jāņem līdzi guļamlietas un ēdamlietas. Otrās lietas, gan mums bija pārpārēm no svinībām. Nu latviešu saimnieces taču nezina mēru! Ja gatavo, tad gatavo 10x vairāk kā var apēst. Bet pašiem vel galīgi nebija doma par ēšanu... un kur nu vēl dzeršanu, galvenais, lai ūdens pa rokai.
Bet šī nu gluži nebija parasta diena, jo Kasparam šodien ir dzimšanas diena! Atkal svinības... kūka... šampis... rums... rosols... nē! Tikai ne tagad!
Mašīna salikta, līst lietus, kā jau Bergenā pieklājas un dodamies ceļā.
Pirmajā dienā ir paredzēts pēc iespējas ātrāk nokļūt gala mērķī un tad nākamajā dienā apskatīt vairākas īpašas vietas.
Jānis ir nopietni pastrādājis un rūpīgi sagatavojis ceļojuma plānu. Tur viss pa minūtēm. Norvēģijā viss ir savādāk kā citās valstīs. Dēļ fjordiem ir rūpīgi jāseko kur un kā ved ceļš. Ja ir jāšķērso kāds lielāks fjords, tad jāievēro prāmju atiešanas laiks, jo citādi var sanākt ilgi gaidīt, kas šādā maršrutā kā mums nebūtu pieļaujams.
Visu ceļu līst kā pa Jāņiem. Bet kaut kā nemaz nejūtos ne slikti, ne vīlusies. Tāpat, skaties uz kuru pusi gribi, visur skati kā no ceļojumu bukletiem.
Uz prāmi esam paspējuši. Jānis ir precīzs kā pulkstenis.
Nobraucam no prāmja un atkal jau jābildē un jāknipsē. Kāds elpu aizraujošs skaistums!
Un tad pavērās kas vēl elpu aizraujošāks - ceļš veda apkārt Innvikfjordam. Un tur es ieraudzīju savu vājību, Loen ciemata piestātnē bija pietauvojies MSC Magnifica. Lielie kruīzu kuģi, tā lūk ir mana vājība.
Nu tak nevarēju noturēties bez pozēšanas.
Un tad mēs braucām ar vien augstāk un augstāk un nonācām vēl skaistākā vietā. Apsolu vairāk to nerakstīt. Tas jau sāk man atgādināt pusaudžu gados lasīto triloģiju Žoržas Sandas Konsuela. Katru reizi, kad Konsuelas dzīvē notika kāds notikums, viņa dziedāja un katru reizi ar vien skaistāk un skaistāk... Un katru reizi to lasot es domāju - nu cik reizes skaistāk viņa dziedās un kad būs tas galējais skaistums, jo tas notika desmitiem reižu.
Aizejot no liriskās atkāpes... par Norvēģiju varu teikt tikai vienu - tā skaistuma nav par daudz, to nevar sasmelties gana, aiz katra kalna, aiz katra tuneļa vai fjorda gaida cits skaistums.
Jā... ko es gribēju rakstīt. Tātad sasniedzām Geiranger Fjord Viewpoint. Mājas lapu neatradu, bet norādu vietu kartē. Šeit satiekas divi fordi. Par Geirangeru sekos garāks stāsts vēlāk, bet pagaidām es par to neko īsti nezinu un labi vien ir...
Hytte ir mīlīga, tur arī izvēlamies pasēdēt jubilāram par godu. Bet tas vēlāk, vēl jābrauc uz galamērķi.
Esam diezgan satraukti par gaidāmo, izņemot Jāni, jo viņš jau TUR ir bijis. Esam saskatījušies bildes un video. Un tad nu esam nonākuši galamērķī The Atlantic Road.
Ar trīsām tuvojamies. Esmu palaista priekšā, lai varētu video iemūžināt šo ceļu.
Nu ko lai saka... mārketings strādā pamatīgi. Neteiksim, ka bija vilšanās, bet tas nebija TAS! Braucām turp filmēju, braucām atpakaļ filmēju. Brauciens ilgst mazāk kā 6 minūtes. Protams, ka ir skaisti! Ļoti skaisti, bet ne skaistāk un ievērojamāk kā citur Norvēģijā.
Braucot otro reizi atpakaļ virzienā piestājām piestātnē, kur ir pastaigu taka. Šī gan ir brīnišķīga vieta, kur doties rāmās pastaigās dažādās diennakts stundās un dažādos gadalaikos.
Bez liekiem komentāriem - pastaiga gar okeānu.
Atpakaļ braucot smejamies, ka esam šogad bijuši uz Atlantic Road trīs reizes turp atpakaļ.
Nu ir pienācis laiks Kaspara dzimšanas dienas svinībām. Nogurums ir liels, bet tomēr pasvinēt vajag, un galu galā ēst arī šodien kaut ko vajag, lai gan, godīgi sakot, iepriekšējās dienas svinību akmens vēl sēž iekšā. Dikti gribas gulēt, bet jubilāram garšo rums un sarunas vedas labi.
Ceturtā diena.
No rīta jūtu patīkamu sajūtu - man beidzot gribas ēst!!! Ceļamies labi agri, jo šodien tiešām priekšā garš ceļš, garāks kā turp un vēl jāiebrauc ciemos pie foršiem cilvēkiem.
Kaspars ir visu pasaules kaķu dievināts. Brauc kur gribi, visi kaķi viņu pielūdz. Ņem kaut vai līdzi, bet tas taču saimnieka kaķis!
Piestājām pie šīs baznīcas, jo piesaistīja detaļas. Norvēģiem baznīca nav atdalīta no valsts un norvēģi paši pievērsās jau Vikingu laikos, līdz ar to viņu pagāniskie pielūgsmes nami pakāpeniski kļuva par kristiešu baznīcām un netika noņemti pagāniskie simboli.
Un tad nu bijām sasnieguši vienu no apmeklētākajām tūristu vietām Norvēģijā - Trollstigen.
Atkal iekārtojos priekšā un filmēju.
Tas tik ir brauciens!!! Bez visiem mārketinga trikiem un tūristu pievilināšanas. Tas pārspēja visas cerības! Elpu aizraujošs pasākums un auto tehniskā stāvokļa kārtīga pārbaude. CSDD testi nobāl un šņukst stūrītī.
Ja mēs devāmies uz Atlantic Road ar īpašām sajūtām un nedaudz vīlāmies, tad šeit vienkārši braucām un izjutām neticamu WOW! Man ļoti ļoti gribētos pašai izbaudīt pie stūres šo ceļu.
Šis ir skats no lejas uz augšu. Vareni!
Un šis ir skats no augšas. Tas taču ir brīnišķīgi! Un vēl varavīksne lejā.
Augšā ir viss tūristiem - suvenīri, tualetes, kafejnīca. Par visu padomāts. Jā, par tūristu labsajūtu Norvēģijā ir padomāts godam. Visur ir bezmaksas labiekārtotas tualetes. Vienmēr ir tīrs, ir papīrs un ziepes.
Tālāk braucot, ceļa malā pamanām auto stāvvietu, kur ir pilns ar mašīnām un izskatās, ka tur ir kaut kas jāapskata. Un tā nemaz neplānojot ieraugām Gudbrandsjuvet. Tā izrādās ir skaista grava kurā gāžas kalnu upe ar brīnišķīgu gaiši zilu ūdeni.
Tur ir tāds stūrītis, kur visi pārīši nezkādēļ sajūtas kā uz Titānika purna. Nu paskat kādi balodīši!
Tur ir arī kafejnīca. Kamēr es grozos pa ultra modernu tualeti, ir pasūtītas pusdienas. Un tad es ēdu nacionālo norvēģu zivju zupu - tā ir dārgākā zupa manā mūžā, bet laikam vislētākā visā Norvēģijā. Maksā 110NOK, tas ir apmēram 11EUR.
Piena zivju zupa ar nenormāli daudz sīpoliem, puraviem un laikam četru veidu zivīm. Man garšo, bet Dacei un Kasparam tas ir pārbaudījums, lai gan saka ka garšo 😆 Jā un klāt piedzert tiek atnests ūdens no tās pašas upes, kura brāžas tur garām. Tas ir garšīgākais ūdens kāds jebkad ir dzerts!
Pēc sātīgām pusdienām braucam uz Tafjord.
Braucot gar fjordiem, ik pa laikam nākas redzēt zīmes ar brīdinājumu par cunami iespējamību. Pirmo reizi, kad Dace pirms vairāk kā gada bija padalījusies ar tādu bildi, mēs iesmējām - nu tie norvēģi! kāds cunami kalnos! Bet izrādās, ka no fjordu klintīm var atdalīties milzīgi klinšu bluķi, kuri iegāžoties fjordā rada milzīgu cunami vilni, kurā brāžas ūdens kopā ar akmeņiem. Tādas vietas, kur ir šī cunami iespējamība, Norvēģijā ir 300. TRĪS SIMTI!!!
Tāds notikums jau ir bijis. Šeit ir tāds garāks stāsts. 1934.gadā no klints fjorda malā atdalījās gabals un radīja cunami vilni 62m augstumā. Cunami vilnis savā ceļā noslaucīja visu, lai gan līdz fjorda gala ciematam tas bija zaudējis augstumu, tāpat noslaucīja no zemes virsas Tafjordas ciemu un paņēma 40 cilvēku dzīvības.
Diezgan briesmīgi reālie kadri.
Bet tas vēl nav viss! Izrādās, ka viens no skaistākajiem fjordiem Geirangers šobrīd ir visbīstamākais. Fjorda malā ir skaists 900m augsts kalns Aknesfjalets, kurā 700m dziļa un 30m plata plaisa, kura katru gada kļūst platāka par 15cm. Šī plaisa tiek nopietni monitorēta. Šī klints ir ievērojami lielāka kā Tafjordā. Šeit tiek prognozēts 80m cunami vilnis. Par šo iespēju paši norvēģi ir uztaisījuši katastrofu filmu The Wave. Paldies Dievam, šo filmu es redzēju pēc atbraukšanas no turienes. Jo iepriekšējā reizē, kad Jānis ar Kasparu skatījās, mums ar Daci bija jālieto apreibinoši dzērieni un jāizrunā visa dzīve. Tā filma tiešām ir balstīta un reāliem aprēķiniem. Nu protams ir pielietoti Holivudas filmu paņēmieni, lai tas viss būtu vēl spilgtāk, brīžiem pārspīlēti, (nu kā var būt ugunsgrēks vietā, kur tikko pāri gāzies cunami vilnis) bet visumā tiešām saistoša un spraiga filma.
Šeit atkal skats uz kruīzu kuģi un debešķīgi skaisto Geirangeru. Lai nokļūtu šajā skatu punktā ir jāizbrauc vēl viens ne mazāk stāvs serpentīns kā Troļļu ceļš, bet šis ir Ørnevegen - Ērgļu ceļš.
Uzbraucām pašā augšā pie Geirangera 1000m augstumā un bijām sajūsmā gan par skatiem, gan par augstumu, gan par garšīgo ūdeni. Uzcēlām atkal piramīdas uz atgriešanos.
Bet tad ieraudzījām norādi uz Dalsnibba skatu platformu - augstāko Eiropā fjordu skatu punktu 1500m augstumā. Nekad neviens no mums nebija bijis tik augstu. Un atkal ir jāsaka - AIZRAUJOŠI! Vienīgais mēs iebraucām reālā mākonī un maz ko redzējām un tad sāka snigt slapjš sniegs un izrādās ir tikai +4 grādi.
Pēc piramīdu daudzuma spriežot, ļoti daudzi vēlas šeit atgriezties.
Tur tālumā aiz mākoņa, bildes labajā stūrī ir redzams Geirangers. Te tiešām būs pavisam droši cunami laikā 😃
Pēc šī ekstrēmā uzbrauciena mums bija tikai viena doma - mājās... Bet pa ceļam mums vēl jāiebrauc ciemos. Pedālis grīdā un uz priekšu! Nāk jau vakars, bet mums priekšā vēl ap 300km un prāmis, kurš iet reti.
Mēs, cerot uz uzmundrinošu kapiju, braucam ar vafeļu tortīti, bet pienāk ziņa no Janīnas - cik tālu esat? Sūtu, ka stunda vēl ceļā. Janīna atsūta - nu tad es vēl varu paspēt uzcept pīrāgus. Opā!
Beidzot esam atbraukuši ciemos pie Janīnas un Kristapa. Tie ir tie paši, kuri brauca maijā mērīt kāzu korseti. Nu jau precēti un divas nedēļas nodzīvojuši laulībā. Vajag tak apskatīt kā dzīvo pēc kāzām.
Uzņemšana kā uz pieņemšanu! Trīs tortes, divu veidu pīrāgi, tiek vērts vaļā vīns. Sarunas vedas raiti, jaunieši dzīvo saticīgi un pārticīgi. Prieks par viņiem, tikai šausmīgi žēl, ka jābrauc prom, jāpaspēj uz prāmi.
Kāpēc mums bija jābrauc pie Kristapa un Janīnas var izlasīt šeit.
Esam nobraukuši jau labu gabalu, minūtes 10, kad zvana Janīna - vai kāds nav atstājis telefonu? Ak jel! Tas ir Kaspariņš... Man pat bail iedomāties, ko tai brīdī pie sevis pateica Jānis. Skaidrs ir tas, ka uz prāmi mums nepaspēt. Braucam atpakaļ, telefonu atgūstam un nu jau pārāk nesteidzamies, jo prāmis ir nokavēts.
Nāk jau tumsa. Nogurums pamatīgs. Šoferītis jau knābā. Bet tad pēkšņi pamanām priekšā divus lielos pasažieru autobusus, kuri pa līkumainajiem, šaurajiem kalnu ceļiem un tuneļiem lidoja 100km/h un brīžiem pat vairāk. Mēs ieslēdzām iekšējo Šerloku Holmsu. Kur tie autobusi lido? Šis ceļš ved reāli tikai uz prāmi. Mēs iesēdāmies astē, pareizāk sakot Jānis ieslēdza iekšējo Šumaheru un zemu lidoja pakaļ autobusiem. Tas ilga vismaz stundu. Piebraucot prāmju ostai, neticējām savām acīm - prāmis 35.minūtes gaidīja tieši tos autobusus! Tas ir nonsens, jo prāmji Norvēģijā ir ārkārtīgi precīzi. Tur bija jābūt kādam ārkārtīgi svarīgam iemeslam. Vajadzēja redzēt kādi izkāpa šoferi un tad pa vienam pasažieri. Viņi visi ļoti steidzās uz labierīcībām... laikam jau bija iemesls. Šoferīši bija reālā stresā. Bet mums nebija pusotru stundu jāgaida nākamais prāmis! Tad jau Dace nomainīja Jāni un aizvizināja uz mājam. Galā bijām pustrijos naktī. Jānim 5:00 jāceļas uz darbu. Traki!
Piektā diena sākas ļoti grūti. Man pat bail iedomāties kā jūtas Jānis, kā vispār var pastrādāt!
Šodien mums paredzēts kulturāls pasākums. Taisāmies atkal uz Bergenu.
Vispirms apskatām Norvēģijas karaļa rezidenci Gamlehaugen Bergenā.
Karaļa rezidence ir apskatāma noteiktos laikos, bet parks ir publiski pieejams un pa brīvu.
Mājas lapā rakstīts, ka ap pili ir iekopts angļu stila dārzs. Nu piedodiet... tas ainavu arhitekts un tie dārznieki nav redzējuši angļu dārzu!!! Es pagājušajā gadā redzēju vairākus, šis ārkārtīgi sauc pēc kārtīga ainavista. Norvēģijā man patīk viss, bet nu karaļa dārzs bija vairāk kā pieticīgs.
Šī oranžērija manī vispār izraisīja žēlumu. Zaļie īkšķīši sāka niezēt, gribējās kaut ko darīt lietas labā.
Bet nu visumā jauka pastaiga. Gribētos gan redzēt kā tur ir iekšā. Norvēģi savu karali ļoti ciena un mīl. Karaliskā ģimene neko no sevis neiztaisa. Ir samērā pietuvināti tautai.
Staigājot pa parku ieraudzījām šo vietu.
Apstiprinājās, ka tas tiešām ir kaps. Bet tas nav neviens no monarhu ģimenes. Tur ir apglabāts Christian Michelsen un viņa sieva, pirmais neatkarīgās Norvēģijas premjerministrs un magnāts, kuri pag.gs. sākumā dzīvojuši šeit.
Drīz jau bija jābrauc pakaļ Jānim uz darbu. Darbs sākas 7:00 un beidzas 15:00. Tas gan man dikti patīk. Jā. Norvēģijā ir 7 stundu darba diena. Bet pirms tam Dace mūs aizved uz veco Bergenas daļu, kura gan nav tik veca kā Brigene, bet ir ārkārtīgi pievilcīga acij.
Tādas mazas baltas rūķu mājiņas celtas 1700-ajos gados. Vēl joprojām apdzīvotas. Lai gan tas ir smuki tikai skatīties. Es nevaru iedomāties dzīvot mājā, kura pat no ārpuses izskatās kā suņa būdiņa pēc lieluma.
Toties šeit notika ar mani brīnums. Es tā kā neesmu baigais kaķu cilvēks, bet kāds ruds runcis ieraugot mani, taisnā ceļā nāca pie manis un pauda vissiltākās jūtas pret mani un lika manīt, ka labprāt ietu man līdzi, jo pēc lielās mīļošanās viņš nāca visur pakaļ.
Māju var apskatīt tikai gida pavadībā. Kā lai tā pieklājīgāk pasaka. Šis bija garlaicīgākais gida stāstījums kāds vien ir pieredzēts.
Pirmais, ko paprasīja - jūs taču zināt kas ir Edvards Grīgs? Nu tad es nestāstīšu. Turpmāko stundu viņš stāstīja par pilnīgi visiem eksponātiem, kuri ir redzami muzejā, bet stāstījumam bija ļoti maz sakara ar pašu Grīgu. Tas, ka mēs zinām kas ir Grīgs, nenozīmē, ka mēs gribam dzirdēt aprakstu par katru bildi, kura ir redzama muzejā un katru cilvēku, kurš ir uz bildes, kuru pat iespējams pats Grīgs nemaz nav saticis, bet ir bijis tikai laika biedrs. Paldies Dievam, arī garlaicīgām lietām kādreiz pienāk gals.
Vienīgais, kas mums aizķērās bija stāsts par šo rozi.
Grīgs ārkārtīgi mīlēja savu sievu. Viņa bija slima un juta savu drīzu galu. Aizejot viņa gribēja atstāt kaut ko par piemiņu savam vīram. Viņai patika strādāt dārzā un sevišķi mīlēja rozes. Atstāt ko dzīvu, nozīmētu, ka tas arī kādreiz var aiziet bojā, tāpēc viņa lika izgatavot vitrāžu ar rozi, kā piemiņu, kā mīlestības apliecinājumu, lai katru reizi, kad vīrs iet ārā pa durvīm redz šo rozi un atceras pa viņu.
Šajā mazajā burvīgajā hytte fjorda malā Grīgs radīja savu debešķīgo mūziku.
Grīgs ar sievu ir apglabāts grotā savā dārzā. Cik skaisti! Es arī tā gribētu!
Vakarā noskatījāmies filmu par cunami Geirangerā un Jānis mūs cienāja ar norvēģu nacionālo dzērienu kartupeļu ugunsdziru aquavit. Nu tas bija kaut kas! Šitāds vēl nebija dzerts. Ja kas, tad iegādājamies TaxFree veiklā arī sev, lai būtu ar ko biedēt ciemiņus. Veikala pārdevēja bija ļoti pārsteigta par mūsu drosmi un prasīja vai mēs zinām, kas tas ir. Atbildējām, ka mēs pat vakar tikām cienāti. Viņa tiešām brīnījās un novēlēja good luck for your guests!
Tā nu mūsu otrais ceļojums uz Norvēģiju bija galā. Devāmies pie miera.
Bergenas lidosta ir jauna, moderna un ļoti atraktīva. Dace ieteica meklēt laika kavētāju robotiņu, ar kuru var aprunāties. Diemžēl to nesanāca satikt. Varbūt kādam no jums izdodas?
Rezumē.
Braukt ar mašīnu ir interesantāk, dārgāk un ilgāk, bet var paņemt līdzi visu iedzīvi un vēl kaut ko.
Lidot ar lidmašīnu ir lēti un ātri. Nepilnas divas stundas un esi galā. Bet lidojot ir tik daudz aizliegumi bagāžai, ka liekas, neko nevar ņemt. Tas ierobežo arī dāvanu saturu.
Norvēģija vilina un ievelk. Ārkārtīgi! Ļoti! Un pavisam!
Un noslēgumā kaut kas ausij ārkārtīgi tīkams ❤❤❤
Pēc ceļojuma maijā ik pa laikam paskatījos avio biļetes... ja nu pēkšņi... ja nu tomēr... Jo atvadu vārdi - "nu tad tiekamies uz Daces un Kaspara dzimšanas dienām", likās tik reāli.
Un tā vienā jaukā jūnija dienā e-pastā iekrita "īpašais piedāvājums". Lēmums tika pieņemts 20 minūšu laikā. Un tā sākās lielā gaidīšana.
Šoreiz lidosim ar Wizz Air Rīga - Bergena tiešais lidojums. Nepilnas divas stundas un esam jau galā. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad ceļš ar auto sākās jau pusdienlaikā no mājām, tad naktī prāmis no Ventspils un tad vēl 17 stundas līdz galam.
Pie ieejas lidostā ir šis uzraksts. Un visi uzdod vienu jautājumu- kāpēc jautājums? Tāpēc arī ir, lai visi brīnītos un jautātu.
Šoreiz Bergena mūs sagaida apmākusies un lietaina. Bet mēs tā īsti nebēdājam, jo esam saules nogurdināti. Pirms divām stundām bijām +32 grādu svelmē, šobrīd ir mazliet šoks, jo jāmeklē jaciņas, +16 mums liekas kā ziema 😆.
Pēc brīža jau redzam Jāņa laipno seju un atplestās rokas! Pēc brīža jau Daces mīļais smaids un bučas liek justies kā mājās.
Paēduši pusdienas tiekam aicināti doties uz Bergenas centru aplūkot vēsturisko kuģu parādi.
Un atkal mums ir paveicies ar vērienīgiem svētkiem pilsētā! Mākam gan izvēlēties datumus.
No 2.-5.augustam pilsētā notiek Fjordsteam festivāls. Tieši šobrīd pilsētā ienāk visvisādi kuģi un kuģīši. Man kā kuģu mīlētājam, ļoti patīk.
Dažs labs sataisa pamatīgus dūmus, citi sataisa pamatīgu troksni! Pirmo reizi redzēju īstu tvaikoni. Smakucis un dūmi pamatīgi.
Šis ir kārtīgs simtgadīgs kara kuģis, kurš vēl joprojām ir Norvēģijas militārajā dienestā. Un kas ir pārsteidzošākais, tas ir no koka.
Kā jau bildēs redzams, klimats ir pārsteidzošs. Brīžam līst lietus, brīžam spīd saule, un tā visu laiku - jaku uzvelc, jaku novelc. Mazliet tāda vingrošana.
Vēl paspējām apskatīt 13.gadsimtā būvēto Bergenhusas cietoksni.
Cietokšņa Hokona zāle un Rosenkranca tornis ir īpašas ēkas ar savu dzīvesstāstu un unikalitāti. Hokona zāle ir ceremoniju telpa, kuru Hokons Hokonsons 1261. gadā uzbūvēja sava dēla Magnusa Lāgabētera kronēšanai un kāzām. Bet Rosenkranca torni 1560.gadā aizsardzības nolūkos būvējis pils pārvaldnieks dānis Ēriks Rosenkrancs.
Diemžēl jau bija pavēls un iekštelpas bija slēgtas, bet tāpat interesanti izstaigāt viduslaiku elpas piepildītos cietokšņa pagalmus.
Kad soļu skaitītājs rāda nostaigātus 8km, nogurums liek manīt un acis noķēra cilvēkus, kuri kāri ēda milzīgus un skaistus saldējumus. Bet protams, ka mums arī vajag! Pirmo reizi dzīvē mēs visi nožēlojām izvēli. Nē nē! Viss bija ļoti garšīgi, bet... tik nenormāli daudz un ārkārtīgi ātri kusa un tecēja un lipa un krita... to nebija iespējams tādos tempos apēst! Tas bija visātrāk aprītais saldējums mūsu mūžā. Vairākas dienas pār ķermeni pārskrēja drebuļi ieraugot kādu ēdot Soft Ice.
Nākamajā dienā gatavojāmies Daces dzimšanas dienas svinībām. Cepām, šmorējām, griezām, kapājām, pildījām un greznojām. Svinējām uz goda, ne pakustēt!!!
Pēc svinībām gājām staigāt pa tuvējām pastaigu takām drusku nokratīt un sakratīt apēsto. Žēl, ka metās jau tumšs un nevarējām iemūžināt milzīgo staltbrieža tēviņu, kurš arī bija izgājis vakara pastaigā.
Trešās dienas rīts sākās agri, jau 6 no rīta. Devāmies uz galveno ceļojuma mērķi, kurš atrodas 510km attālumā, jeb Norvēģijas mērogā 10 stundu attālumā. Tātad jāņem līdzi guļamlietas un ēdamlietas. Otrās lietas, gan mums bija pārpārēm no svinībām. Nu latviešu saimnieces taču nezina mēru! Ja gatavo, tad gatavo 10x vairāk kā var apēst. Bet pašiem vel galīgi nebija doma par ēšanu... un kur nu vēl dzeršanu, galvenais, lai ūdens pa rokai.
Bet šī nu gluži nebija parasta diena, jo Kasparam šodien ir dzimšanas diena! Atkal svinības... kūka... šampis... rums... rosols... nē! Tikai ne tagad!
Mašīna salikta, līst lietus, kā jau Bergenā pieklājas un dodamies ceļā.
Pirmajā dienā ir paredzēts pēc iespējas ātrāk nokļūt gala mērķī un tad nākamajā dienā apskatīt vairākas īpašas vietas.
Jānis ir nopietni pastrādājis un rūpīgi sagatavojis ceļojuma plānu. Tur viss pa minūtēm. Norvēģijā viss ir savādāk kā citās valstīs. Dēļ fjordiem ir rūpīgi jāseko kur un kā ved ceļš. Ja ir jāšķērso kāds lielāks fjords, tad jāievēro prāmju atiešanas laiks, jo citādi var sanākt ilgi gaidīt, kas šādā maršrutā kā mums nebūtu pieļaujams.
Visu ceļu līst kā pa Jāņiem. Bet kaut kā nemaz nejūtos ne slikti, ne vīlusies. Tāpat, skaties uz kuru pusi gribi, visur skati kā no ceļojumu bukletiem.
Uz prāmi esam paspējuši. Jānis ir precīzs kā pulkstenis.
Nobraucam no prāmja un atkal jau jābildē un jāknipsē. Kāds elpu aizraujošs skaistums!
Un tad pavērās kas vēl elpu aizraujošāks - ceļš veda apkārt Innvikfjordam. Un tur es ieraudzīju savu vājību, Loen ciemata piestātnē bija pietauvojies MSC Magnifica. Lielie kruīzu kuģi, tā lūk ir mana vājība.
Nu tak nevarēju noturēties bez pozēšanas.
Aizejot no liriskās atkāpes... par Norvēģiju varu teikt tikai vienu - tā skaistuma nav par daudz, to nevar sasmelties gana, aiz katra kalna, aiz katra tuneļa vai fjorda gaida cits skaistums.
Jā... ko es gribēju rakstīt. Tātad sasniedzām Geiranger Fjord Viewpoint. Mājas lapu neatradu, bet norādu vietu kartē. Šeit satiekas divi fordi. Par Geirangeru sekos garāks stāsts vēlāk, bet pagaidām es par to neko īsti nezinu un labi vien ir...
Vēl bija jāpaspēj uz diviem prāmjiem, tāpēc pārāk ilgi nekavējamies, jo tomēr galapunkts ir jāsasniedz gaismā.
Jānis jau laicīgi, drīz pēc mūsu aviobiļešu iegādes, rezervēja naktsmītni tuvu galamērķim. Tas bija jādara laicīgi, jo norvēģi ceļo tikai jūlijā un līdz 15.augustam, jo tad sākas skola. Domājam, ka mums ir paveicies, jo par samērā lētu naudiņu esam dabūjuši naktsmītni. Tika rezervētas divas hytte. Klasiskas norvēģu atpūtas mājiņas. Mēs tieši labprāt gribējām izbaudīt lokālo iedzīvotāju atpūtas veidu. Bet jau no rīta mesendžerī sāka nākt ziņas, ka diemžēl tā kā mēs esam rezervējuši vienu nakti, viena no mājiņām nav pieejama. Hmmm... nu tas tā dīvaini. Rezervēts ir jau vairāk kā pirms mēneša. Mēs ar to rēķināmies. Hytte vietā tiek piedāvāta karavāna. Esot jauna un laba par to pašu cenu un tur pat esot iekšā tualete, jo visiem pārējiem ir kopējā. Pēc ilgākas sarakstes piekrītam. Citu variantu nav.
Esam sasnieguši kempingu Akslia. Apskatām telpas, ātri izlemjam, kurš kur gulēs. Mēs ar Kasparu guļam karavānā, jo Kasparam tas ir ļoti interesanti, tā kā pēdējā laikā ir aizrāvies ar karavānu un kemperu izpēti.
Hytte ir mīlīga, tur arī izvēlamies pasēdēt jubilāram par godu. Bet tas vēlāk, vēl jābrauc uz galamērķi.
Ar trīsām tuvojamies. Esmu palaista priekšā, lai varētu video iemūžināt šo ceļu.
Nu ko lai saka... mārketings strādā pamatīgi. Neteiksim, ka bija vilšanās, bet tas nebija TAS! Braucām turp filmēju, braucām atpakaļ filmēju. Brauciens ilgst mazāk kā 6 minūtes. Protams, ka ir skaisti! Ļoti skaisti, bet ne skaistāk un ievērojamāk kā citur Norvēģijā.
Braucot otro reizi atpakaļ virzienā piestājām piestātnē, kur ir pastaigu taka. Šī gan ir brīnišķīga vieta, kur doties rāmās pastaigās dažādās diennakts stundās un dažādos gadalaikos.
Bez liekiem komentāriem - pastaiga gar okeānu.
Nākošreiz gan, ja gadījumā brauksim, gribētos te būt vētras laikā.
Braucot pāri trešo reizi nolemjam aizbraukt nedaudz vēl uz ziemeļiem uz Kristiansund. Nekad neesmu bijusi tuvāk ziemeļiem, kā šī pilsēta. Maza pilsētiņa, liekas, diezgan depresīva, jo daudz telpu tiek izīrētas un pārdotas. Bet tas tilts!!! Tas bija iespaidīgāks kā Atlantijas tilts.
Nu ir pienācis laiks Kaspara dzimšanas dienas svinībām. Nogurums ir liels, bet tomēr pasvinēt vajag, un galu galā ēst arī šodien kaut ko vajag, lai gan, godīgi sakot, iepriekšējās dienas svinību akmens vēl sēž iekšā. Dikti gribas gulēt, bet jubilāram garšo rums un sarunas vedas labi.
Ceturtā diena.
No rīta jūtu patīkamu sajūtu - man beidzot gribas ēst!!! Ceļamies labi agri, jo šodien tiešām priekšā garš ceļš, garāks kā turp un vēl jāiebrauc ciemos pie foršiem cilvēkiem.
Kaspars ir visu pasaules kaķu dievināts. Brauc kur gribi, visi kaķi viņu pielūdz. Ņem kaut vai līdzi, bet tas taču saimnieka kaķis!
Piestājām pie šīs baznīcas, jo piesaistīja detaļas. Norvēģiem baznīca nav atdalīta no valsts un norvēģi paši pievērsās jau Vikingu laikos, līdz ar to viņu pagāniskie pielūgsmes nami pakāpeniski kļuva par kristiešu baznīcām un netika noņemti pagāniskie simboli.
Un tad nu bijām sasnieguši vienu no apmeklētākajām tūristu vietām Norvēģijā - Trollstigen.
Atkal iekārtojos priekšā un filmēju.
Tas tik ir brauciens!!! Bez visiem mārketinga trikiem un tūristu pievilināšanas. Tas pārspēja visas cerības! Elpu aizraujošs pasākums un auto tehniskā stāvokļa kārtīga pārbaude. CSDD testi nobāl un šņukst stūrītī.
Ja mēs devāmies uz Atlantic Road ar īpašām sajūtām un nedaudz vīlāmies, tad šeit vienkārši braucām un izjutām neticamu WOW! Man ļoti ļoti gribētos pašai izbaudīt pie stūres šo ceļu.
Šis ir skats no lejas uz augšu. Vareni!
Un šis ir skats no augšas. Tas taču ir brīnišķīgi! Un vēl varavīksne lejā.
Augšā ir viss tūristiem - suvenīri, tualetes, kafejnīca. Par visu padomāts. Jā, par tūristu labsajūtu Norvēģijā ir padomāts godam. Visur ir bezmaksas labiekārtotas tualetes. Vienmēr ir tīrs, ir papīrs un ziepes.
Tālāk braucot, ceļa malā pamanām auto stāvvietu, kur ir pilns ar mašīnām un izskatās, ka tur ir kaut kas jāapskata. Un tā nemaz neplānojot ieraugām Gudbrandsjuvet. Tā izrādās ir skaista grava kurā gāžas kalnu upe ar brīnišķīgu gaiši zilu ūdeni.
Tur ir tāds stūrītis, kur visi pārīši nezkādēļ sajūtas kā uz Titānika purna. Nu paskat kādi balodīši!
Tur ir arī kafejnīca. Kamēr es grozos pa ultra modernu tualeti, ir pasūtītas pusdienas. Un tad es ēdu nacionālo norvēģu zivju zupu - tā ir dārgākā zupa manā mūžā, bet laikam vislētākā visā Norvēģijā. Maksā 110NOK, tas ir apmēram 11EUR.
Piena zivju zupa ar nenormāli daudz sīpoliem, puraviem un laikam četru veidu zivīm. Man garšo, bet Dacei un Kasparam tas ir pārbaudījums, lai gan saka ka garšo 😆 Jā un klāt piedzert tiek atnests ūdens no tās pašas upes, kura brāžas tur garām. Tas ir garšīgākais ūdens kāds jebkad ir dzerts!
Pēc sātīgām pusdienām braucam uz Tafjord.
Braucot gar fjordiem, ik pa laikam nākas redzēt zīmes ar brīdinājumu par cunami iespējamību. Pirmo reizi, kad Dace pirms vairāk kā gada bija padalījusies ar tādu bildi, mēs iesmējām - nu tie norvēģi! kāds cunami kalnos! Bet izrādās, ka no fjordu klintīm var atdalīties milzīgi klinšu bluķi, kuri iegāžoties fjordā rada milzīgu cunami vilni, kurā brāžas ūdens kopā ar akmeņiem. Tādas vietas, kur ir šī cunami iespējamība, Norvēģijā ir 300. TRĪS SIMTI!!!
Tāds notikums jau ir bijis. Šeit ir tāds garāks stāsts. 1934.gadā no klints fjorda malā atdalījās gabals un radīja cunami vilni 62m augstumā. Cunami vilnis savā ceļā noslaucīja visu, lai gan līdz fjorda gala ciematam tas bija zaudējis augstumu, tāpat noslaucīja no zemes virsas Tafjordas ciemu un paņēma 40 cilvēku dzīvības.
Diezgan briesmīgi reālie kadri.
Bet tas vēl nav viss! Izrādās, ka viens no skaistākajiem fjordiem Geirangers šobrīd ir visbīstamākais. Fjorda malā ir skaists 900m augsts kalns Aknesfjalets, kurā 700m dziļa un 30m plata plaisa, kura katru gada kļūst platāka par 15cm. Šī plaisa tiek nopietni monitorēta. Šī klints ir ievērojami lielāka kā Tafjordā. Šeit tiek prognozēts 80m cunami vilnis. Par šo iespēju paši norvēģi ir uztaisījuši katastrofu filmu The Wave. Paldies Dievam, šo filmu es redzēju pēc atbraukšanas no turienes. Jo iepriekšējā reizē, kad Jānis ar Kasparu skatījās, mums ar Daci bija jālieto apreibinoši dzērieni un jāizrunā visa dzīve. Tā filma tiešām ir balstīta un reāliem aprēķiniem. Nu protams ir pielietoti Holivudas filmu paņēmieni, lai tas viss būtu vēl spilgtāk, brīžiem pārspīlēti, (nu kā var būt ugunsgrēks vietā, kur tikko pāri gāzies cunami vilnis) bet visumā tiešām saistoša un spraiga filma.
Šeit atkal skats uz kruīzu kuģi un debešķīgi skaisto Geirangeru. Lai nokļūtu šajā skatu punktā ir jāizbrauc vēl viens ne mazāk stāvs serpentīns kā Troļļu ceļš, bet šis ir Ørnevegen - Ērgļu ceļš.
Uzbraucām pašā augšā pie Geirangera 1000m augstumā un bijām sajūsmā gan par skatiem, gan par augstumu, gan par garšīgo ūdeni. Uzcēlām atkal piramīdas uz atgriešanos.
Bet tad ieraudzījām norādi uz Dalsnibba skatu platformu - augstāko Eiropā fjordu skatu punktu 1500m augstumā. Nekad neviens no mums nebija bijis tik augstu. Un atkal ir jāsaka - AIZRAUJOŠI! Vienīgais mēs iebraucām reālā mākonī un maz ko redzējām un tad sāka snigt slapjš sniegs un izrādās ir tikai +4 grādi.
Pēc piramīdu daudzuma spriežot, ļoti daudzi vēlas šeit atgriezties.
Tur tālumā aiz mākoņa, bildes labajā stūrī ir redzams Geirangers. Te tiešām būs pavisam droši cunami laikā 😃
Pēc šī ekstrēmā uzbrauciena mums bija tikai viena doma - mājās... Bet pa ceļam mums vēl jāiebrauc ciemos. Pedālis grīdā un uz priekšu! Nāk jau vakars, bet mums priekšā vēl ap 300km un prāmis, kurš iet reti.
Mēs, cerot uz uzmundrinošu kapiju, braucam ar vafeļu tortīti, bet pienāk ziņa no Janīnas - cik tālu esat? Sūtu, ka stunda vēl ceļā. Janīna atsūta - nu tad es vēl varu paspēt uzcept pīrāgus. Opā!
Beidzot esam atbraukuši ciemos pie Janīnas un Kristapa. Tie ir tie paši, kuri brauca maijā mērīt kāzu korseti. Nu jau precēti un divas nedēļas nodzīvojuši laulībā. Vajag tak apskatīt kā dzīvo pēc kāzām.
Uzņemšana kā uz pieņemšanu! Trīs tortes, divu veidu pīrāgi, tiek vērts vaļā vīns. Sarunas vedas raiti, jaunieši dzīvo saticīgi un pārticīgi. Prieks par viņiem, tikai šausmīgi žēl, ka jābrauc prom, jāpaspēj uz prāmi.
Kāpēc mums bija jābrauc pie Kristapa un Janīnas var izlasīt šeit.
Esam nobraukuši jau labu gabalu, minūtes 10, kad zvana Janīna - vai kāds nav atstājis telefonu? Ak jel! Tas ir Kaspariņš... Man pat bail iedomāties, ko tai brīdī pie sevis pateica Jānis. Skaidrs ir tas, ka uz prāmi mums nepaspēt. Braucam atpakaļ, telefonu atgūstam un nu jau pārāk nesteidzamies, jo prāmis ir nokavēts.
Nāk jau tumsa. Nogurums pamatīgs. Šoferītis jau knābā. Bet tad pēkšņi pamanām priekšā divus lielos pasažieru autobusus, kuri pa līkumainajiem, šaurajiem kalnu ceļiem un tuneļiem lidoja 100km/h un brīžiem pat vairāk. Mēs ieslēdzām iekšējo Šerloku Holmsu. Kur tie autobusi lido? Šis ceļš ved reāli tikai uz prāmi. Mēs iesēdāmies astē, pareizāk sakot Jānis ieslēdza iekšējo Šumaheru un zemu lidoja pakaļ autobusiem. Tas ilga vismaz stundu. Piebraucot prāmju ostai, neticējām savām acīm - prāmis 35.minūtes gaidīja tieši tos autobusus! Tas ir nonsens, jo prāmji Norvēģijā ir ārkārtīgi precīzi. Tur bija jābūt kādam ārkārtīgi svarīgam iemeslam. Vajadzēja redzēt kādi izkāpa šoferi un tad pa vienam pasažieri. Viņi visi ļoti steidzās uz labierīcībām... laikam jau bija iemesls. Šoferīši bija reālā stresā. Bet mums nebija pusotru stundu jāgaida nākamais prāmis! Tad jau Dace nomainīja Jāni un aizvizināja uz mājam. Galā bijām pustrijos naktī. Jānim 5:00 jāceļas uz darbu. Traki!
Piektā diena sākas ļoti grūti. Man pat bail iedomāties kā jūtas Jānis, kā vispār var pastrādāt!
Šodien mums paredzēts kulturāls pasākums. Taisāmies atkal uz Bergenu.
Vispirms apskatām Norvēģijas karaļa rezidenci Gamlehaugen Bergenā.
Karaļa rezidence ir apskatāma noteiktos laikos, bet parks ir publiski pieejams un pa brīvu.
Mājas lapā rakstīts, ka ap pili ir iekopts angļu stila dārzs. Nu piedodiet... tas ainavu arhitekts un tie dārznieki nav redzējuši angļu dārzu!!! Es pagājušajā gadā redzēju vairākus, šis ārkārtīgi sauc pēc kārtīga ainavista. Norvēģijā man patīk viss, bet nu karaļa dārzs bija vairāk kā pieticīgs.
Šī oranžērija manī vispār izraisīja žēlumu. Zaļie īkšķīši sāka niezēt, gribējās kaut ko darīt lietas labā.
Bet nu visumā jauka pastaiga. Gribētos gan redzēt kā tur ir iekšā. Norvēģi savu karali ļoti ciena un mīl. Karaliskā ģimene neko no sevis neiztaisa. Ir samērā pietuvināti tautai.
Staigājot pa parku ieraudzījām šo vietu.
Apstiprinājās, ka tas tiešām ir kaps. Bet tas nav neviens no monarhu ģimenes. Tur ir apglabāts Christian Michelsen un viņa sieva, pirmais neatkarīgās Norvēģijas premjerministrs un magnāts, kuri pag.gs. sākumā dzīvojuši šeit.
Drīz jau bija jābrauc pakaļ Jānim uz darbu. Darbs sākas 7:00 un beidzas 15:00. Tas gan man dikti patīk. Jā. Norvēģijā ir 7 stundu darba diena. Bet pirms tam Dace mūs aizved uz veco Bergenas daļu, kura gan nav tik veca kā Brigene, bet ir ārkārtīgi pievilcīga acij.
Tādas mazas baltas rūķu mājiņas celtas 1700-ajos gados. Vēl joprojām apdzīvotas. Lai gan tas ir smuki tikai skatīties. Es nevaru iedomāties dzīvot mājā, kura pat no ārpuses izskatās kā suņa būdiņa pēc lieluma.
Toties šeit notika ar mani brīnums. Es tā kā neesmu baigais kaķu cilvēks, bet kāds ruds runcis ieraugot mani, taisnā ceļā nāca pie manis un pauda vissiltākās jūtas pret mani un lika manīt, ka labprāt ietu man līdzi, jo pēc lielās mīļošanās viņš nāca visur pakaļ.
Tad jau aizbraucām pēc Jāņa un braucām uz Grīga muzeju.
Domāju, ka pat tie, kuri ar mūziku ir uz Jūs, zinās kas ir Edvards Grīgs.
Pirmais, ko paprasīja - jūs taču zināt kas ir Edvards Grīgs? Nu tad es nestāstīšu. Turpmāko stundu viņš stāstīja par pilnīgi visiem eksponātiem, kuri ir redzami muzejā, bet stāstījumam bija ļoti maz sakara ar pašu Grīgu. Tas, ka mēs zinām kas ir Grīgs, nenozīmē, ka mēs gribam dzirdēt aprakstu par katru bildi, kura ir redzama muzejā un katru cilvēku, kurš ir uz bildes, kuru pat iespējams pats Grīgs nemaz nav saticis, bet ir bijis tikai laika biedrs. Paldies Dievam, arī garlaicīgām lietām kādreiz pienāk gals.
Vienīgais, kas mums aizķērās bija stāsts par šo rozi.
Grīgs ārkārtīgi mīlēja savu sievu. Viņa bija slima un juta savu drīzu galu. Aizejot viņa gribēja atstāt kaut ko par piemiņu savam vīram. Viņai patika strādāt dārzā un sevišķi mīlēja rozes. Atstāt ko dzīvu, nozīmētu, ka tas arī kādreiz var aiziet bojā, tāpēc viņa lika izgatavot vitrāžu ar rozi, kā piemiņu, kā mīlestības apliecinājumu, lai katru reizi, kad vīrs iet ārā pa durvīm redz šo rozi un atceras pa viņu.
Šajā mazajā burvīgajā hytte fjorda malā Grīgs radīja savu debešķīgo mūziku.
Grīgs ar sievu ir apglabāts grotā savā dārzā. Cik skaisti! Es arī tā gribētu!
Vakarā noskatījāmies filmu par cunami Geirangerā un Jānis mūs cienāja ar norvēģu nacionālo dzērienu kartupeļu ugunsdziru aquavit. Nu tas bija kaut kas! Šitāds vēl nebija dzerts. Ja kas, tad iegādājamies TaxFree veiklā arī sev, lai būtu ar ko biedēt ciemiņus. Veikala pārdevēja bija ļoti pārsteigta par mūsu drosmi un prasīja vai mēs zinām, kas tas ir. Atbildējām, ka mēs pat vakar tikām cienāti. Viņa tiešām brīnījās un novēlēja good luck for your guests!
Tā nu mūsu otrais ceļojums uz Norvēģiju bija galā. Devāmies pie miera.
Bergenas lidosta ir jauna, moderna un ļoti atraktīva. Dace ieteica meklēt laika kavētāju robotiņu, ar kuru var aprunāties. Diemžēl to nesanāca satikt. Varbūt kādam no jums izdodas?
Rezumē.
Braukt ar mašīnu ir interesantāk, dārgāk un ilgāk, bet var paņemt līdzi visu iedzīvi un vēl kaut ko.
Lidot ar lidmašīnu ir lēti un ātri. Nepilnas divas stundas un esi galā. Bet lidojot ir tik daudz aizliegumi bagāžai, ka liekas, neko nevar ņemt. Tas ierobežo arī dāvanu saturu.
Norvēģija vilina un ievelk. Ārkārtīgi! Ļoti! Un pavisam!
Un noslēgumā kaut kas ausij ārkārtīgi tīkams ❤❤❤
