1.diena
Ir jau pagājis kāds laiciņš kopš ceļojuma, bet nu viss ir nogulsnējies un palicis tikai būtiskākais, bet nav aizmirsušās emocijas un piedzīvotais.
Šoreiz gribējās braukt ar auto, lai var paņemt līdzi pilnīgi visu vajadzīgo un nevajadzīgo. Nu tā, lai visiem gadījumiem. Tā kā galamērķis bija pie Vācijas draugiem, kur bijām jau braukuši, gribējās izbraukt citu maršrutu. Nolēmām braukt caur Čehiju, jo tur bijām redzējuši tikai Prāgu, kura mums ļoti patika.
Brauciens sākās 13.jūnijā un mājās bijām 20.jūnijā.
Kā vienmēr, visu biju izplānojusi un rezervējusi jau labi laicīgi, lai ceļojumā nav jādomā par to kur gulēsim, ko ēdīsim, ko redzēsim. Spontānie ceļojumi nav priekš mums.
Pirmajā dienā ieplānoju visgarāko pārbraucienu, lai pēc iespējas tuvāk būtu pirmajam apskates objektam Adršphas klintīm. Līdz pirmajai viesnīcai bija jāveic 1100km. Kādu gabalu pabraucu es, bet pēc tam jau vairs pie stūres netiku. Mans dzīvesbiedrs tomēr labāk jūtās pie stūres, ne blakussēdētāja vietā. Tā kā cauri Polijai lielāko tiesu visi ceļi ved pa "bāņiem", tad tos pāri par tūkstoš kilometrus varējām veikt bez šausmīgam mokām. Galā bijā ap 20 pēc vietējā laika.
Viesu nams, kurā gulējām atrodas pašā Čehijas pierobežā, bet Polijas pusē. Visiem no visas sirds iesaku šo kolosālo nakšņošanas vietu! Skaistā vietā, kalnu ielejā. Ir vairāki numuriņi ar virtuvi. Viss ir pārdomāts un ērts, un cena vispār nav apspriežama. Viesu namu Słoneczna Zagroda - Sunny Ridge Farm meklējiet šeit.
Lai gan mēs izbraucām no sausuma nomocītās Latvijas, Polijas Dienvidi mūs sagaidīja ar pamatīgu lietu. izlijām galīgi slapji, bet mums, kas lietu nebija pieredzējuši vairākus mēnešus, tas bija liels prieks un pat eksotika.
2.diena
Ar šādu skatu aiz loga pamodos. Bildē nav tā redzams, bet tas ir diezgan stāvs kalns. Tur ganījās dažādi mājputni.
Šis gan bija mazliet neparasti. Īpaši neaprakstīšu, bet kam būs vēlme, tas pievilks tuvāk un sapratīs, kur tur tā lampa apsilda.
Skats uz viesu namu no ielas. Patiesi iesaku šo vietu! Un kas ir netipiski Polijai, saimnieki, lai gan gados, bet prefekti runāja angliski.
No rīta laicīgi ceļamies, bet nekur tālu nav jābrauc, jo pirmais apskates objekts atrodas vien 11km attālumā, bet jau Čehijas pusē.
Izbraucot cauri maziem ciematiņiem pa diezgan šauru ceļu un šķērsojot valsts robežu, kura ir paredzēta tikai vieglajam auto, drīz vien esam klāt apskates objektā -
Adršpahas klintis.
Andršpahas-Teplices klintis ir stabveidīgu smilšakmens klinšu grupa Čehijas ziemeļos, Hradeckrāloves apgabalā, Polijas pierobežā.
Klintis atrodamas 17 km2 platībā. Kopš 19. gadsimta tās ir populārs tūrisma objekts. Ierīkotas takas. Valsts aizsardzībā kopš 1991. gada. Klintis ir ievērojama lielā piekūna ligzdošanas vieta.
Pirms dažiem gadiem, braucot uz to pasu gala mērķi, netālu no Drēsdenes bijām Basteja kalnos. Vizuāli bildēs varbūt likās, ka būs līdzīgi, bet nē. Šī bija absolūti cita vieta. Pilnīgi citi skati un enerģija kā šeit.
Ieejot parka teritorijā pārstiedz klinšu izvietojums. Tās stāv mežā, it kā kāds būtu tur tās salicis. Ka tādi lieli pelēki milži. Tā kā esam uz pašu parka vēršanas laiku, tad cilvēku ir maz un mūs tas ļoti priecē.
Diena ir nomākusies, bet patīkama. Tomēr pēc kādas pusstundas sākās lietus. Bija saradušies jau diezgan daudz apmeklētāju, kuri steidza kur nu kurais. Daudzi beidza pastaigu pat īsti neuzsākuši. Daudzi spiedās pie klintīm vai spraugās. Bet mēs kā lielie ar lietussargu pa peļķēm devāmies dziļāk. Ar fotografēšanu gan bija grūti, jo lietus nav pateicīgākais fotografēšanas partneris.
Viens no fotografētākajiem apskates objektiem ir šie Gotiskie vārti. Apmēram 10 cilvēki gaidījām, kad kadrā redzamais pāris veiks 1000 pašbildes un viens otru beigs iemūžināt un tad neatejot nost skatītos, kas tur ir izdevies. No manis izlīda dusmīgais bubulis un sāka skaļi latviski bubināt. Devos bubinot uz viņu pusi. Tad gan naski aizmuka tā, ka vairs viņus neredzējām visā parka teritorijā. Bet īsti skaistas bildes nesanāca, jo no muguras jau nāca citi.
Likās amizanta šī šaurā sprauga starp klintīm. Pirms tam bija brīdinājums par to, cik šaura eja, tikai 50cm.
Konstatējām, ka vēl kvalificējamies šaurām vietām.
Pastaiga pa parku ir apmēram divas stundas. Pēc tam izgājām otru taku apkārt ezeram. Ezers ir gleznains, pilnībā caurspīdīgs, zaļš un pilns ar zivīm! Ļoti skaists!!!
Zivis liekas, ir pieradinātas, jo kā piegāja pie malas, tā uzreiz bija klāt un teica - ko tu stāvi un lūri! dod ēst! ja nē, ej tālāk!
Visu es te nevaru ielikt. Iesaku apmeklēt šo skaisto vietu un redzēt pašu acīm.
Nākamā maršrutā paredzētā apskates vieta bija
Kutna Hora. Tā ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Internetā atrastā informācija un jautājumi par
"must see" mūsu maršrutā, ieteica apmeklēt tieši šo pilsētu. Tad jau noteikti jāredz!
Sudraba raktuves Kutna Horā pazīstamas no 10. gadsimta. 1142. gadā šeit tika nodibināts Sedlecas klosteris, kas bija pirmais cisterciešu klosteris Bohēmijā. No 13. gadsimta vidus pilsētā masveidā ieradās vācvalodīgie kalnrači. 13. gadsimtā Kutna Horā ieguva trešdaļu no Eiropas sudraba. Pilsēta savā ietekmē konkurēja ar Prāgu, šeit dažkārt rezidēja Bohēmijas karaļi. Husītu karu laikā 1421. gada 21. decembrī pie pilsētas notika Kutna Horas kauja, kurā Jana Žižkas taborīti sakāva imperatora Sigismunda spēkus. Imperatora spēki pameta Bohēmiju, bet Kutna Hora tika ieņemta un nopostīta. 1526. gadā pilsēta iekļāvās Hābsburgu impērijas sastāvā. 16. gadsimtā sudraba iegulas pamazām izsīka, un pilsēta panīka, pēdējās raktuves tika pamestas 18. gadsimta beigās.
Iebraucot pilsētā zinājām, ko gribam redzēt pirmo -
Kostlices baznīca. Varētu teikt, ka Kaspara viena no lielākajām vēlēšanām, ko redzēt. Nu ja vajag tad vajag!
Jo tuvāk centram, jo vairāk tūristu. Ak, vai, cik to ir daudz! Atrodam kādu vietiņu, kur atstāt auto. Protams patālu no tūrisma centra, pilnīgā saulē, ārā 32 grādi. Viss kā nākas. Nesaprotamā kārtā man ir nospiesti īkšķi staigājot pa parku ienēsātos skečeros. Uzvelku labi ienēsātas sandales. Ceļojumos tik ar ienēsātiem apaviem! Kāda alošanās!!! Pēc pirmajiem dažiem simtiem metru, es saprotu, ka arī vecās čības man berž kājas! Kādas šausmas! Labi, ka man vienmēr līdzi ir plāksteri. aplīmēju kājas ar tiem un eju tik tālāk.
Tūrisma centrā uzzinām, ka uz Kostlici nevar aiziet, ja nepērc biļetes un vēl vienu baznīcu. Bet ir vēl trešā, kura esot vēl smukāka, izdevīgāk pirkt biļeti uz visam trijām. Nu, ja vajag, tad vajag!
Kostlice ir baznīca, kura ir rotāta ar cilvēku kauliem. Šādi objekti nav manā gaumē, bet, ja mīļajam vajag, tad vajag. Nu patiesi neomulīgi! Neviens īsti nevar pateikt cik daudz to kaulu tur ir, jo avotos min liela intervāla skaitļus - starp 40'000 līdz 70'000 cilvēku kaulu.
Fotografēt nav atļauts. Veicu dažu slepenos kadrus ar telefonu. Tur ir diezgan tumšs, nekas jēdzīgs nesanāca, bet saprast var. Visi tie rotājumi un virtenes, pilnīgi viss, tie ir dažādi cilvēku kauli!
Biju priecīga izkļūt no šīs vietas un doties uz nākamo apskates objektu.
Tā bija vēl viena baznīca, kuras nosaukumu nemaz nemēģināju atcerēties. Ņemot vērā, ka esam redzējuši gandrīz visas Eiropas lielākās un krāšņākās baznīca, katedrāles, bazilikas un kā tās vēl sauc, tad tā bija absolūti ievērības necienīga, pie tam, tur no baznīcas nekas daudz nebija palicis - krāsotas sienas, grāmatu stends un suvenīru veikals. Jā! Iekšā baznīcā!
Trešais objekts bija Sv.Barbaras baznīca. Interjers nebija pārsteidzošs, bet interesanti bija tas, ka varēja uzkāpt otrajā stāvā, apiet visapkārt, paskatīties ērģeles no augšas un pats eksterjers arī ir diezgan neparasts. Vairāk domāju tieši jumta līniju.
Rezumē ir tāds, ka šo pilsētu varējām arī izlaist. Mums bija mazliet vilšanās par šo tik izdaudzināto apskates vietu. Nepatika tā sajūta, ka visai sakrālie objekti ir pārvērsti par tūrisma objektiem ar vēlmi pēc iespējas vairāk izspiest naudu no tūristiem. Lai gan, tāds mērķis ir visiem tūrisma objektiem. Laikam esam mazliet vīzdegunīgi.
Mazliet jāpabrauc un nu jau klāt otrā nakts mītne. Šo vietu īpaši nereklamēšu, jo reklamētais ne visai atbilde realitātei. Bet galvenais, lai ir kur nomazgāties un izgulēties.
Turpinājums sekos...
