Čehija un Vācija 2.daļa

 3.diena

Trešās dienas rīts aust apmācies. kaut kā galīgi negribas dabūt lietu jau trešo dienu pēc kārtas. Šodien ieplānota liela staigāšana. Paēdam normālas viesnīcas brokastis, tā lai būtu labs pamatiņš dienai. 

Šodienas galvenais apskates objekts ir Karlštejnas pils. 

No viesnīcas mums jābrauc tikai 35km. Stāvvieta iekārtota pils kalna pakājē. Kā jau daudzas citas pils, šī arī atrodas kalnā. Ar mašīnu piebraukt tur nevar. Un labi vien ir. Mēs vienmēr cenšamies iet ar kājām. Neizmantojam busus vai, nedod Dies', zirgu pajūgus. Uz to tiešām ir grūti skatīties kā zirdziņi velk kalnā smagos ratus ar resnajiem tūristiem. Kāpiens ir diezgan stāvs, bet ir tak veselīgi! Sārtiem vaigiem un miklām pierēm esam sasnieguši šo Bohēmijas pērli. 

Karlštejnas pils ir gotikas stilā celta pils, atrodas apmēram 20 km attālumā no Prāgas. Pils būvniecība pabeigta 1348. gadā. Agrāk pils kalpoja kā Svētās Romas imperatoru dārgumu glabātuve, kurā atradās arī Čehijas un Bohēmijas kroņa dārglietas, relikvijas un citi karaliskie dārgumi. Pils tiek uzskatīta par Svētās Romas imperatora varas simbolu. Karlštejnas pils ir viena no skaistākajām un apmeklētākajām viduslaiku pilīm Čehijā. Pēc 2019. gada datiem, tā ar vairāk kā 200 000 apmeklētāju, ir piektā apmeklētākā pils Čehijā. 

Nopērkam biļeti uz pirmo tūri angļu valodā un sēžot pagalmā gaidām savu laiku. Cilvēki nāk un nāk. Iekšpagalms piepildās ar vien vairāk. Pārsvarā tās ir dažādu vecumu skolēnu grupas. Ar šausmām domāju par to, ka vajadzēs doties iekšā ar šiem skaļajiem un ne ar ko neieinteresētajiem apmeklētājiem. Bet nu ko darīt... 

Pienāk 10:30, pie ieejas vārtiem nostājas gide un aicina uz anglisko tūri. Mums par lielu pārsteigumu, mēs esam vienīgie! Olallā!!! Mums diviem individuāla tūre! Kolosāli! Pēc kādam 15 minūtēm pievienojās vēl divas meitenes no ASV, bet bija tiešām ekskluzīvi un interesanti. 

Gide stāsta Čehijas vēsturi un iepazīstina ar savu slavenāko karali. Pili kā vasaras rezidenci cēla imperators Kārlis IV. Izrādās viņš bijis Svētās Romas impērijas imperators, virs viņa ir bijis tikai Svētās Romas pāvests un protams Dievs. 

Labi... nepārstāstīšu Čehijas vēsturi, bet kā vēstures piemineklis šī pils ir ļoti ievērojama. Diemžēl, nevarējām iekļūt galvenajā telpā - zeltā inkrustētajā krusta zālē, kur gadsimtiem glabājušies Čehijas karaļu dārgumi un regālijas. Tā šobrīd ir renovācijā. 

Kāpjot lejā no pils kalna, diena bija jauki iesilusi un sagribējās ko vēsu un saldu. Un protams! Te viņš bija! Čehu ielu galvenais kārums tdrelniks. Un šeit ar saldējumu. Mmmm... Tas bija neticami gardi! 

Tālāk devāmies uz nākamo un pēdējo punktu Čehijā - kūrortpilsētu Karlovivari. 

Kurš gan nav dzirdējis par šo kūrortu! Ja jau braucam garām, tad noteikti vajadzētu apskatīties. 

Pilsētu dibinājis tas pats Kārlis IV, kurš avotu vietu nejauši uzgājis medību laikā. It kā tikusi dziedināta ievainotā kāja, cita teika stāsta, ka suns gandrīz noslīcis avotā un kas tur vēl. Bet mūsdienās ir zināmi 13 galvenie avoti un ap 300 mazāki avoti. Tas bija patiesi pārsteidzoši, ka pilsētā ir iekārtotas 13 numurētas ūdens ņemšanas vietas. Biju domājusi, ka avoti būs SPA teritorijās. Sanāk, ja esi pilsētā, tad esi uzreiz kūrortā. 

Viss jau būtu jauki, bet... izejot ielās, nepaņēmām lietussargu un mēs atkal salijām. Jau trešo dienu pēc kārtas mēs esam slapji, bet mājās viss kalst. Nu briesmas! Tā mēs slapji kā žurkas sīkā riksītī pārvietojāmies no avota uz avotu. Mēs nepirkām krūzes ar snīpi, jo kur gan pēc tam to liksim, bet lējām mazliet ūdeni tukšā ūdens pudelē. Pagaršojām un gājām tālāk. 

Pirmais avots ar 12 grādu ūdeni bija visgaršīgākais, tas bija arī mazliet gāzēts. Bet, jo karstāks ūdens, jo negaršīgāks. Viskarstākais bija 72 grādu avots. 

Ūdens ņemšanas vietas atrodas dažādās kolonādēs. Tās ir greznas pašas par sevi. Tur mēs arī patvērāmies no lietus. 

Šis ir avots Nr.1. Tas ir tas galvenais, kuru atklāja Kārlis IV. Freskā redzama aina no avota atklāšanas brīža. 

Jā, šī nav nekāda avārija, tas, kā mēs vēlāk noskaidrojām, ir viskarstākais avots. 

Ūdens bija padzerts gana daudz. Es nogaršoju visus, bet Kaspars, atceroties piedzīvojumus no Bātas, kad labu gribēdams, sadzērās īpaši veselīgo minerālūdeni... sīkumos neiegrimšu, ļauju vaļu fantāzijai, atturējās no pārlieku dzeršanas. Bet samirkuši un nosaluši gribējām kaut ko paēst un pasildīties telpās. 

Vai nu mēs nezinām kur, vai vienkārši nav to vietu tik daudz. Iemukām vienā kafejnīcā, kur radiators karsēja pilna sparā. Jūnijā!!! Gan jau tur pa iekšu burbuļo tas karstais avots. Ēdiens bija nu tā... nu nebija garšīgi, bet galvenais, ka sasilām. 

Un tad mēs sapratām kas tur taisa tos lielos dūmus! 

Interesanti vai ne! Kas par spēku! Kā māte Zeme pumpē! 

Bet par darvas karoti. Īstenībā mēs diezgan ātri gribējām no šīs pilsētas pazust. Lai gan arhitektūra ir ārkārtīgi skaista. Art Deco uz katra stūra, bet... es būšu tieša... tas krieviskums bija nepanesams! Visi uzraksti ir tikai čehu un krievu valodā. Visur dzird tikai krievu valodu. Tas bija nomācoši! Mēs aizmukām. 

Nu jau ceļš uz guļvietu Vācijā. Tā bija pilsētā Zelba (Selb). Naktsmītne ir pārsteigums Kasparam. Par to nākamreiz, tur garāks stāsts. 

Turpinājums sekos... 

1.daļa šeit - https://antradzivo.blogspot.com/2023/07/cehija-un-vacija-1dala.html

Čehija un Vācija 1.daļa

1.diena

 Ir jau pagājis kāds laiciņš kopš ceļojuma, bet nu viss ir nogulsnējies un palicis tikai būtiskākais, bet nav aizmirsušās emocijas un piedzīvotais. 

Šoreiz gribējās braukt ar auto, lai var paņemt līdzi pilnīgi visu vajadzīgo un nevajadzīgo. Nu tā, lai visiem gadījumiem. Tā kā galamērķis bija pie Vācijas draugiem, kur bijām jau braukuši, gribējās izbraukt citu maršrutu. Nolēmām braukt caur Čehiju, jo tur bijām redzējuši tikai Prāgu, kura mums ļoti patika. 

Brauciens sākās 13.jūnijā un mājās bijām 20.jūnijā. 

Kā vienmēr, visu biju izplānojusi un rezervējusi jau labi laicīgi, lai ceļojumā nav jādomā par to kur gulēsim, ko ēdīsim, ko redzēsim. Spontānie ceļojumi nav priekš mums. 

Pirmajā dienā ieplānoju visgarāko pārbraucienu, lai pēc iespējas tuvāk būtu pirmajam apskates objektam Adršphas klintīm. Līdz pirmajai viesnīcai bija jāveic 1100km. Kādu gabalu pabraucu es, bet pēc tam jau vairs pie stūres netiku. Mans dzīvesbiedrs tomēr labāk jūtās pie stūres, ne blakussēdētāja vietā. Tā kā cauri Polijai lielāko tiesu visi ceļi ved pa "bāņiem", tad tos pāri par tūkstoš kilometrus varējām veikt bez šausmīgam mokām. Galā bijā ap 20 pēc vietējā laika. 

Viesu nams, kurā gulējām atrodas pašā Čehijas pierobežā, bet Polijas pusē. Visiem no visas sirds iesaku šo kolosālo nakšņošanas vietu! Skaistā vietā, kalnu ielejā. Ir vairāki numuriņi ar virtuvi. Viss ir pārdomāts un ērts, un cena vispār nav apspriežama. Viesu namu Słoneczna Zagroda - Sunny Ridge Farm meklējiet šeit.

Lai gan mēs izbraucām no sausuma nomocītās Latvijas, Polijas Dienvidi mūs sagaidīja ar pamatīgu lietu. izlijām galīgi slapji, bet mums, kas lietu nebija pieredzējuši vairākus mēnešus, tas bija liels prieks un pat eksotika. 

2.diena

Ar šādu skatu aiz loga pamodos. Bildē nav tā redzams, bet tas ir diezgan stāvs kalns. Tur ganījās dažādi mājputni. 

Šis gan bija mazliet neparasti. Īpaši neaprakstīšu, bet kam būs vēlme, tas pievilks tuvāk un sapratīs, kur tur tā lampa apsilda. 

Skats uz viesu namu no ielas. Patiesi iesaku šo vietu! Un kas ir netipiski Polijai, saimnieki, lai gan gados, bet prefekti runāja angliski. 

No rīta laicīgi ceļamies, bet nekur tālu nav jābrauc, jo pirmais apskates objekts atrodas vien 11km attālumā, bet jau Čehijas pusē. 

Izbraucot cauri maziem ciematiņiem pa diezgan šauru ceļu un šķērsojot valsts robežu, kura ir paredzēta tikai vieglajam auto, drīz vien esam klāt apskates objektā - Adršpahas klintis.

Andršpahas-Teplices klintis ir stabveidīgu smilšakmens klinšu grupa Čehijas ziemeļos, Hradeckrāloves apgabalā, Polijas pierobežā.
Klintis atrodamas 17 km2 platībā. Kopš 19. gadsimta tās ir populārs tūrisma objekts. Ierīkotas takas. Valsts aizsardzībā kopš 1991. gada. Klintis ir ievērojama lielā piekūna ligzdošanas vieta.

Pirms dažiem gadiem, braucot uz to pasu gala mērķi, netālu no Drēsdenes bijām Basteja kalnos. Vizuāli bildēs varbūt likās, ka būs līdzīgi, bet nē. Šī bija absolūti cita vieta. Pilnīgi citi skati un enerģija kā šeit. 

Ieejot parka teritorijā pārstiedz klinšu izvietojums. Tās stāv mežā, it kā kāds būtu tur tās salicis. Ka tādi lieli pelēki milži. Tā kā esam uz pašu parka vēršanas laiku, tad cilvēku ir maz un mūs tas ļoti priecē. 

Diena ir nomākusies, bet patīkama. Tomēr pēc kādas pusstundas sākās lietus. Bija saradušies jau diezgan daudz apmeklētāju, kuri steidza kur nu kurais. Daudzi beidza pastaigu pat īsti neuzsākuši. Daudzi spiedās pie klintīm vai spraugās. Bet mēs kā lielie ar lietussargu pa peļķēm devāmies dziļāk. Ar fotografēšanu gan bija grūti, jo lietus nav pateicīgākais fotografēšanas partneris. 

Viens no fotografētākajiem apskates objektiem ir šie Gotiskie vārti. Apmēram 10 cilvēki gaidījām, kad kadrā redzamais pāris veiks 1000 pašbildes un viens otru beigs iemūžināt un tad neatejot nost skatītos, kas tur ir izdevies. No manis izlīda dusmīgais bubulis un sāka skaļi latviski bubināt. Devos bubinot uz viņu pusi. Tad gan naski aizmuka tā, ka vairs viņus neredzējām visā parka teritorijā. Bet īsti skaistas bildes nesanāca, jo no muguras jau nāca citi. 

 

Likās amizanta šī šaurā sprauga starp klintīm. Pirms tam bija brīdinājums par to, cik šaura eja, tikai 50cm. 

Konstatējām, ka vēl kvalificējamies šaurām vietām. 

Pastaiga pa parku ir apmēram divas stundas. Pēc tam izgājām otru taku apkārt ezeram. Ezers ir gleznains, pilnībā caurspīdīgs, zaļš un pilns ar zivīm! Ļoti skaists!!! 

Zivis liekas, ir pieradinātas, jo kā piegāja pie malas, tā uzreiz bija klāt un teica - ko tu stāvi un lūri! dod ēst! ja nē, ej tālāk! 

Visu es te nevaru ielikt. Iesaku apmeklēt šo skaisto vietu un redzēt pašu acīm. 

Nākamā maršrutā paredzētā apskates vieta bija Kutna Hora. Tā ir  iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Internetā atrastā informācija un jautājumi par "must see" mūsu maršrutā, ieteica apmeklēt tieši šo pilsētu. Tad jau noteikti jāredz! 

Sudraba raktuves Kutna Horā pazīstamas no 10. gadsimta. 1142. gadā šeit tika nodibināts Sedlecas klosteris, kas bija pirmais cisterciešu klosteris Bohēmijā. No 13. gadsimta vidus pilsētā masveidā ieradās vācvalodīgie kalnrači. 13. gadsimtā Kutna Horā ieguva trešdaļu no Eiropas sudraba. Pilsēta savā ietekmē konkurēja ar Prāgu, šeit dažkārt rezidēja Bohēmijas karaļi. Husītu karu laikā 1421. gada 21. decembrī pie pilsētas notika Kutna Horas kauja, kurā Jana Žižkas taborīti sakāva imperatora Sigismunda spēkus. Imperatora spēki pameta Bohēmiju, bet Kutna Hora tika ieņemta un nopostīta. 1526. gadā pilsēta iekļāvās Hābsburgu impērijas sastāvā. 16. gadsimtā sudraba iegulas pamazām izsīka, un pilsēta panīka, pēdējās raktuves tika pamestas 18. gadsimta beigās. 

Iebraucot pilsētā zinājām, ko gribam redzēt pirmo - Kostlices baznīca. Varētu teikt, ka Kaspara viena no lielākajām vēlēšanām, ko redzēt. Nu ja vajag tad vajag! 

Jo tuvāk centram, jo vairāk tūristu. Ak, vai, cik to ir daudz! Atrodam kādu vietiņu, kur atstāt auto. Protams patālu no tūrisma centra, pilnīgā saulē, ārā 32 grādi. Viss kā nākas. Nesaprotamā kārtā man ir nospiesti īkšķi staigājot pa parku ienēsātos skečeros. Uzvelku labi ienēsātas sandales. Ceļojumos tik ar ienēsātiem apaviem! Kāda alošanās!!! Pēc pirmajiem dažiem simtiem metru, es saprotu, ka arī vecās čības man berž kājas! Kādas šausmas! Labi, ka man vienmēr līdzi ir plāksteri. aplīmēju kājas ar tiem un eju tik tālāk. 

Tūrisma centrā uzzinām, ka uz Kostlici nevar aiziet, ja nepērc biļetes un vēl vienu baznīcu. Bet ir vēl trešā, kura esot vēl smukāka, izdevīgāk pirkt biļeti uz visam trijām. Nu, ja vajag, tad vajag! 

Kostlice ir baznīca, kura ir rotāta ar cilvēku kauliem. Šādi objekti nav manā gaumē, bet, ja mīļajam vajag, tad vajag. Nu patiesi neomulīgi! Neviens īsti nevar pateikt cik daudz to kaulu tur ir, jo avotos min liela intervāla skaitļus - starp 40'000 līdz 70'000 cilvēku kaulu. 

Fotografēt nav atļauts. Veicu dažu slepenos kadrus ar telefonu. Tur ir diezgan tumšs, nekas jēdzīgs nesanāca, bet saprast var. Visi tie rotājumi un virtenes, pilnīgi viss, tie ir dažādi cilvēku kauli! 

Biju priecīga izkļūt no šīs vietas un doties uz nākamo apskates objektu. 

Tā bija vēl viena baznīca, kuras nosaukumu nemaz nemēģināju atcerēties. Ņemot vērā, ka esam redzējuši gandrīz visas Eiropas lielākās un krāšņākās baznīca, katedrāles, bazilikas un kā tās vēl sauc, tad tā bija absolūti ievērības necienīga, pie tam, tur no baznīcas nekas daudz nebija palicis - krāsotas sienas, grāmatu stends un suvenīru veikals. Jā! Iekšā baznīcā! 

Trešais objekts bija Sv.Barbaras baznīca. Interjers nebija pārsteidzošs, bet interesanti bija tas, ka varēja uzkāpt otrajā stāvā, apiet visapkārt, paskatīties ērģeles no augšas un pats eksterjers arī ir diezgan neparasts. Vairāk domāju tieši jumta līniju. 

Rezumē ir tāds, ka šo pilsētu varējām arī izlaist. Mums bija mazliet vilšanās par šo tik izdaudzināto apskates vietu. Nepatika tā sajūta, ka visai sakrālie objekti ir pārvērsti par tūrisma objektiem ar vēlmi pēc iespējas vairāk izspiest naudu no tūristiem. Lai gan, tāds mērķis ir visiem tūrisma objektiem. Laikam esam mazliet vīzdegunīgi. 

Mazliet jāpabrauc un nu jau klāt otrā nakts mītne. Šo vietu īpaši nereklamēšu, jo reklamētais ne visai atbilde realitātei. Bet galvenais, lai ir kur nomazgāties un izgulēties. 

Turpinājums sekos... 

Norvēģija 5.daļa, noslēgums, ceļojuma rezumē

Kad sāku rakstīt, neienāca prātā, ka būs pieci turpinājumi. Bet nu nenožēloju par sarakstīto, pēc laika varēšu pilnībā restaurēt emocijas, kā arī iespējams kādam nākotnes ceļotājam uz Norvēģiju noderēs informācija ar kuru esmu dalījusies.
Jā un... kas dara, tas darot mācās. Pie piektā turpinājuma tikai ievēroju, ka varu ielikt video pa taisno blogā. No kļūdām mācās. Izlaboju arī visas iepriekšējās daļas.

Tātad...
Ir sestdienas rīts. Pēdējais rīts Bergenā. Šorīt nekur īpaši nesteidzamies, jo vienkārši vairs nav spēka steigties. Bet laiskoties nav laika, jo visur, kur es eju, ņemu darbu līdzi. Jā, tieši tā, pie manis brauca kliente, kura dzīvo 200km no Bergenas. Tā mums visiem četriem rīts pagāja gaidot manu līgavu ar līgavaini. Top korsete, bet par to Antra dara, kad būs gatavs.
Mērīšanās rit raiti, viss ir labi. Padzeram visi kopā kafiju, jaunieši pastāsta kur un kā dzīvo. Rodas jau ideja nākamajam ceļojumam, jo jauniešu dzīvesvieta ir tieši pa vidu ceļam uz Atlantic Ocean Road, kur nav bijis neviens no mūsu četrotnes.

Laiks iet uz priekšu, gribam tomēr vēl aizbraukt līdz centram. Saule spīd, laiks ir burvīgs, braucam staigāt pa centru. Braucam trijatā, jo mūsu uzticamais šoferītis Jānis nejūtas labi un kā nekā ir jāatgūst spēki nākamai darba nedēļai.

Šodien mūsu ceļš ved augšā pa zigzag ceļu pie iepriekšējās dienās noskatīto apadīto koku pakalni un ugunsdzēsēju depo no kurienes 17.maijā šāva ar lielgabala zalvēm.

Šodien nesteidzamies. Runājam visādus niekus, baudām brīnišķīgo dienu un nemaz negribas domāt par to, ka priekšā ir garš jo garš ceļš.

Vēl mazliet uz atvadām no Bergenas.

Esam izstaigājušies, jau klāt ir pusdienlaiks, vel jāieskrien kāda veiklā pēc kādiem našķiem, jāpaēd un vēlākais 17:00 jāizbrauc uz Nineshamni, jo 7:00 beidzas čekings uz prāmi.
Jānis mūs jau gaida ar karstu grilu. Uz atvadām paēdam pusdienas uz terases, nu jau ar skumjām, veroties uz uz fjordu.
Jānis ir sameistarojis ledus kasti, kur tiek saliktas labi daudz saldētas zivis. Atvedām mājās visu vēl ledū. Pēc ceļojuma ir pagājušas 17 dienas. Mums ir palikušas tikai trīs makreles. Sākam jau just zivju trūkuma lomkas.

Pēdējās norādes no Jāņa par ceļu, bučas, apskāvieni un viss... dodamies garajā atpakaļceļā.

Pa ceļam vēl dažas bildes, bet patiešām tikai dažas, jo nav vairs spēka.

 Šāds NLO ir tunelī uz Oslo. Tunelī aplis!!! Nedod Dievs aizbraukt nepareizi! Ilgi būs jābrauc atpakaļ.

Un tad izbraucot cauri tunelim, mēs kilometriem, un liekas, ka pat stundām, ilgi braucām cauri sniegotiem kalniem. Mazliet sirreāli.
Man, protams, vajadzēja iekāpt sniegā. Domāju, ka ciets, bet kā kāpu tā pāri potītēm. Čība pilna ar ledu. Labi, ka bija tik daudz prāts kā nespert otru soli, tas būtu vismaz metru dziļi. Brrrr.... No +27 grādiem uz +9 un pilnas čības ar ledu.

Atpakaļceļš pagaidām rit krietni vieglāk. Ceļš ir vieglāk izbraucams un līdz ar to arī raitāks, bet vakara krēsla tuvojas ar milzu joni.

Ap pusnakti izbraucam cauri Oslo. Nekas, apskatīsim šo skaisto pilsētu citreiz. Oslo ir pusceļš līdz Nīneshamnas ostai.

Miegs ar vien vairāk sāk gulties uz plakstiem, jo aiz Oslo ceļš paliek pavisam vienmuļš. Drīz jau Zviedrijas robeža un tur jau bānis. Tas nozīmē, ka miegam pretoties paliek ar vien grūtāk.

Nomainu Kasparu, izskatās, ka viņš tūliņ atslēgsies. Es braši pārņemu vadību, bet nakts, bānis, strīpas uz ceļa... Pamazām pārvēršos par zombiju... Un man acu priekšā un galvā ir šī dziesma (man tā patīk Bovijs un šī filma, bet ne šeit un tagad) -

Kaspars pamana manu zobmismu un mēs atkal maināmies. Tā līdz Nīneshamnai vairākas reizes. Galā esam stundu pirms čekinga beigām pl.6:00 pēc Zviedrijas laika. Iečekojamies. Esam pirmie pie stīpas. Atslēdzamies. Pamostos precīzi, kad ostas vīri tuvojas, lai dotu norādes uzbraukt uz prāmja. Tālāk vairs nav interesanti. Laiks uz prāmja paiet pusmiegā, pustransā. Ventspilī esam 19:00 pēc Latvijas laika.

Rezumē-
1) Stena Line prāmis mums patika, jo tur valda samērā mierīga un klusa atmosfēra, ir vienkāršs, bet garšīgs ēdiens. Ja ir vajadzība nokļūt pāri uz Zviedriju, lai dotos tālāk ceļojumā, tad viennozīmīgi iesakām izmantot šo prāmi. Cenas kopā ar auto ir draudzīgākas nekā Tallink prāmim. Mūsu kļūda, kuru nepieļausim vairs nekad, neizvēlēties kajīti, pat braucot pa dienu. Tā saucamie Silent Room krēsli ir ļoti neērti, pat neērtāki kā publiskās zonas krēsli. Patiess prieks par personālu. Ļoti laipna un izpalīdzīga apkalpe, pat uzdodot vismuļķīgāko jautājumu.
2) Ceļš no Nīneshamnas līdz Bergenai ir apmēram 1000km. Degvielu viennozīmīgi jāiepilda Ventspilī. Pēc tam tieši pirms Norvēģijas robežas. Norvēģijā ir dārgāka degviela. Lai gan, ja ir dīzelītis kā mums, tad nav starpība.
3) Turpceļš "pa apakšu" kilometros ir apmēram tik pat, bet stundās ievērojami garāks, pat ja nenokavē pēdējo prāmi kā mēs. No Bergenas līdz Nīneshamnai nobraucām 12,5 stundās. Pa ātrāko ceļu braucot nav jāizmanto vietējās nozīmes prāmis.
4) Tā kā Norvēģijā ir ļoti daudz maksas ceļu, tuneļu un tiltu, tad jābūt gataviem saņemt rēķinu par izmantotajiem maksas posmiem. Var nekur nereģistrēties. Viss ir automātiski. Numurs tiek noskanēts un auto īpašnieks saņems uz savu deklarēto adresi rēķinu. Tā kā tur, kur mēs dzīvojam ar pasta piegādi ir gaužām čābīgi, tad tomēr piereģistrējam savu auto EPC sistēmā, kur varēsim redzēt cik jāmaksā un tur pat arī varēsim samaksāt. Vēl joprojām gaidām. Rēķinu izrakstīt neviens nesteidzas.
5) Par izmaksām neko nestāstīšu, jo nav ko stāstīt. Norvēģija ir ļoti dārga valsts. Liekas, ka dārgākā kādu esmu apmeklējusi. Mūsu izmaksas nebija adekvātas, jo mūs uzņēma un izguldīja draugi. Arī ceļa izdevumi bija ievērojami. Bet mēs neko neesam skaitījuši, jo neviens nevar saskaitīt tās milzīgi pozitīvās emocijas, kuras guvām šī ceļojuma laikā.
6) Uz Bergenu izdevīgāk ir lidot. Aviobiļetes var noķert par diezgan draudzīgām cenām, bet tad noteikti jāņem auto nomā. Jo Norvēģija vairāk piemērota apceļošanai ar auto. Tikai jārēķinās, ka bagāžā nevar paņemt visu iedzīvi, gumijniekus ieskaitot, un atpakaļ neatvedīsiet lielu kasti ar zivīm.

Milzīgs! Nē! Vēl milzīgāks paldies Dacei un Jānim par uzņemšanu! 

Iepriekšjo daļu lasiet šeit - https://antradzivo.blogspot.com/2018/05/norvegija-4dala-udens-diena-un-brigene.html

Norvēģija 1.daļa

Jau sen esmu vēlējusies veidot savu ceļojumu pierakstus, bet tā reizi no reizes esmu atlikusi un tā tas ir palicis. Bet dodoties uz Norvēģiju nozvērējos sev, ka šoreiz gan rakstīšu un likšu bildes daudz jo daudz. Ne tik daudz priekš citiem, bet vairāk sev atmiņām.

Nu tad - ceļojums var sākties!
Gala mērķis ir Bergena Norvēģijā.
Kāpēc tāda izvēle? Tāpēc, ka pagājušajā gadā pēc vairākiem gadiem klusuma atjaunojās sakari ar klases biedreni, kura ar vīru dzīvo Bergenā. Sarunas vijās viegli un interesanti, nebija ilgi jāgaida, kad saņēmu uzaicinājumu braukt ciemos. Vai man divreiz jāsaka? Drīz jau tika plānots ceļojums.
Pēc draugu ieteikuma, pāri Baltijas jūrai dodamies ar prāmja līniju Ventspils - Nīneshamna. Biļetes ir iegādātas jau labi laicīgi, liekas trīs mēnešus iepriekš. Uz pēdējo brīdi nevar atlikt, jo šī līnija ir ļoti noslogota. Ar to pārsvarā brauc tālbraucēji šoferi ar savām kravām, bet ir arī pa kādam mums līdzīgam dīvainim. Šeit nebūs Tallink prāmju ballītes un troksnis naktī, tikai transporta līnija nokļūšanai pāri jūrai.
Iepriekšējais vakars paiet ņigu ņagu, kā jau visiem normāliem cilvēkiem. Draudzenes vīrs Jānis ir vareni pastrādājis. Man tika atsūtīts rūpīgi aprakstīts maršruts, pat ar precīzi iezīmētiem mezgliem. Visu rūpīgi izdrukāju un esmu gatava ceļam.

Esam uzbraukuši uz Stena Line, pilni prieka, satraukuma un lielu cerību par gaidāmo ceļojumu. Nosūtam draugiem selfiņu ar bučiņām, pretim saņemam kolosālu draugu bildi un dodamies iekšā jūrā.
Pērkot biļetes, atkal gribēju būt gudrāka, neklausīju teikto, lai neizvēlamies "komfortablos guļamkrēslus klusajā zonā", bet ņemam kajīti. Padomāju, ka varam ietaupīt, gan jau pasnaudīsim arī krēslos, jo ceļā ir "tikai" 7h30min. Lūk, šādi izskatās atpūta klusajā zonā, ar piebildi, ja vietas nav aizpildītas un var izplesties pa diviem krēsliem.

Lūk, viens no plāniem, ko man atsūtījis Jānis. Visu rūpīgi izpētu arī Google Maps. Esmu gatava šiem sarežģītajiem mezgliem, jo navigācija šeit vedot neceļos.

Un kā Tev, mans cienījamais lasītāj, liekas vai es to visu ievēroju? Lai kā es sekoju norādēm Jāņa atsūtītajām ceļa norādēm, bet protams, ka maršrutā Nīneshamna - Bergena, kurā jānobrauc 1000km, ik pa laikam sanāk kaut kur nošaut greizi, jo mūsu Tontons (tas ir tas pats Tom Tom mūsu valodā) ir pilnīgi citās domās kā Jāņa iedotais maršruts. No sākuma man liekas, ka viss ir labi, galvenais, lai ceļš ved Bergenas virzienā.
Līdz Oslo ir apmēram 500km, tie paiet diezgan vienmuļi pa Zviedrijas "bāni", bet aiz Oslo sākas jautrība. Mēs nemaz nebraucam Oslo, bet stipri uz leju apkārt, jo pie Oslo notiek tranzīt ceļu remonts un tas var draudēt ar lieliem sastrēgumiem un laika patēriņu, jo... nav jau viss tik vienkārši! Mums ir jāpaspēj uz vietējās nozīmes prāmi, kurš mūs pārcels tuvāk galam. Pēdējais prāmis atiet 22:20, kas mums liekas ļooooti laicīgi un nekāda stresa.

Jānis ir ierakstījis dažus apskates punktus, kurus vajadzētu apskatīt pa ceļam, jo pa šo ceļu visdrīzāk mēs vairs nekad nebrauksim. Tai brīdī man liekas, kapēc? Ļoti foršs ceļš. Aha...

Pa labi ieraugam pirmo apskates punktu. Tā kā kalnos kūst sniegs, visas upes un ūdens kritumi ir kļuvuši krietni iespaidīgāki. Līdz šim neko tādu neesam redzējuši, kāpjam ārā apbrīnot.
Upe ir strauja un krāčaina. Skats ir iepaidīgs!

Esmu cītīgi sekojusi Tontona norādēm, Jāņa kartei, GPS punktam telefonā, un esmu pārliecināta, ka viss rit kā pa sviestu. Un tad... uz brīdi atslēdzos. Kaspars bez pilota piedalīšanās dodas pēc Tontona norādēm. Es pamostos brīdī, kad pazīstamā balss saka - nogriezties pa labi. Vēl miegaina mēģinu atrast telefonā, kur esam nogriezušies, tad mēģinu saprast, ko par šo vietu ir rakstījis Jānis. Opā! Teikt vai neteikt... neteikt! Mēs esam nogriezušies tur, kur ir piekodināts nekādā gadījumā neklausīt navigācijai. Kā pēc tam izrādījās, šis ceļš bija diezgan liktenīgs tālākai vakara norisei.
Ceļš veda ciku caku pa kalniem, augšā lejā, braucam mutes vaļā, viss ir tik skaisti, tik aizraujoši, bet laika limits rūk.
Ārā ir ļoti karsts netipiski Norvēģijas klimatam. Iegriežamies kādā tankštellē uz zaļo pieturu un nolemjam iegadāties kaut ko patiešām zaļu. Vispār tā bija mana izvēle, bet nu tobrīd likās vienīgais glābiņš.

Pa ceļam redzam pirmo un diemžēl šoreiz arī vienīgo Stav Kirke. Iespaidīga būve, bet diemžēl jau ir 18 vakarā un  viss ir ciet.

Aprunājos ar gudriem cilvēkiem un dodamies tālāk.

Ik pa brīdim pavīd kolosāli skati! Nav iespējams neizkāpt un nebrīnīties.

Uzticamais bērītis vārdā Melnītis uzvedas godam. Maza skatu apbrīnas pietura un dodamies tālāk.

Pa ceļam pavīd ar vien vairāk ūdenskritumi. Mūsu platuma grādu cilvēka acs nav radusi pie šiem skatiem. Turpinās apbrīnas pilni saucieni no manis, Kaspars kļūst ar vien apātiskāks.

Iebraucam tunelī zaļā vasarā un izbraucam... opā! pilnīga ziema!!! Kaut kas traks! Tur bija 27 grādi, te knapis 14 un termometrs iet uz leju! Tā neko kontrasti!

Sasniedzam nākamo apskates punktu. Ir jau sācis krēslot. Miegam ciet abi, bet ūdenskritums ir tik iespaidīgs, ka jākāpj ārā un jāiet skatīties. 

Laika rezerve līdz pēdējam prāmim ir sarukusi līdz minimumam. Ne vairāk ne mazāk 6 minūtes.

Braucam tālāk. Un tad kārtējais tunelis, deg sarkanas gaismiņas un vīriņš ar sarkanu zīmi liek stāties. Izrādās pilnīgi normāla nakts tuneļa apkope. Mēs esam izmisumā, jo navigācija rāda, ka mēs jau kavējam prāmi 4 minūtes. Viss... tās ir beigas. Ceļa darbinieks ir ļoti laipns. Pastāstam savu situāciju. Viņš mums liek braukt uz citu prāmi, kurš atiet 10 minūtes vēlāk. Esam laimīgi!

Meklējot citu prāmi ieraugam kaut ko vēl iespaidīgāku! 

Paspējam uz prāmi pēdējā minūtē. 

Esam tiešām laimīgi, jo liekas, ka ceļš jau ir tik pat kā garām.

Laimīgi pārceļamies pāri. Uzlieku navigāciju uz gala punktu jau n-to reizi. Attālums ir 60km, bet laiks ceļā 2h!!! Kā pēc tam teica Jānis - Norvēģijā ceļu nemēra kilometros, bet stundās. Tagad mēs zinām, ko tas nozīmē. 

Priekšā vēl divu stundu brauciens. Galamērķis tiks sasniegts ap vieniem naktī. Jānis zvana ar vien biežāk, jo mēs bijām lielīgi un teicām, lai sāk gaidīt no 22 😆

Es atkal atslēdzos... liktenīgi, jo pamostos no pazīstamās balss - turpināt braukt ar prāmi... PRĀMI?!?! Esmu pilnība pamodusies! Kādu prāmi??? Protams ka pusnaktī prāmis neiet! Sūtu ziņu Jānim, lai iet gulēt, mēs būsim pret rītu. Pārlieku kārtējo reizi navigāciju uz galapunktu bez prāmja satiksmes. Atkal tiek rādīts 60km, laiks ceļā 2 stundas. Visvairāk šajā situācijā man bija žēl manu šoferīti. Sāk pamazām atslēgties, gabarītu izjūta pazudusi, vienīgais ko dzirdu no viņa - man riebjas Norvēģija, negribu vairs neko.... pī pī pī... 

Atkal ciet tunelis. Strādnieki kaut ko darbojas. Šoreiz kāpju ārā jau tuvu asarām. Prasu strādniekiem vai šonakt ir iespējams nokļūt Bergenā? Strādnieki saka, ka tunelis ir ciet, jāseko apkārtceļa norādēm. Kilometri nemazinās, bet nāk klāt. No Kaspara pīpīpī valoda turpinās. 

Pēc punkta telefonā redzu, ka esam jau gandrīz klāt, bet kārtējais tunelis ir ciet. Tas nevar būt!!! Bet šoreiz strādnieks skaidro, ka ne ilgāk kā 15 minūtes, kā arī pastāsta kur mums labāk braukt, jo navigācija visdrīzāk vedīs pa galveno ceļo, bet taisnākais ir gana labs un lētāks. Šis teksts par lētāku ceļu vai tuneli ir dzirdams gana bieži. Mums ir bail saņemt rēķinu par ceļu. Norvēģijā ļoti daudzi ceļi, tuneļi un tilti ir maksas.

Ap pl.2:00 naktī, pēc Latvijas laika 3:00 mēs esam galā! Tas ir neticami! Emocionāla satikšanās! Apkampju Jāni, kuru redzu pirmo reizi, bet kurš pa šīm garajām stundām liekas tik tuvs un mīļš! Apkampju Daci, kura mūs sagaida ar Latvijas un Norvēģijas karodziņiem. Satikšanās ir prieka pilna, bet smadzenes ir pilnīgā atslēgušās. Negribas vairs neko... pat gardo zupu. Samērā īsas sarunas un dodamies gulēt...

Turpinājums sekos... 

Jo piedzīvojumi tikai sākas!