Jau sen esmu gribējusi rakstīt. Rakstīt ne tikai par savu darbu, bet arī pierakstīt savas domas, izjūtas, ceļojumus un vienkāršus dienas priekus.
Mans mērķis nav kļūt par slavenu blogeri, bet kādreiz gribas vienkārši parunāt, kā kādreiz teica mana omamma, ar gudru cilvēku. Tā viņa teica, kad pieķēru viņu runājot kaut ko pie sevis.
Žēl, ka neesmu to darījusi agrāk, jo visvairāk žēl ir tas, ka laiks izdzēš spilgtas emocijas, samet tās vienā lielā dzīves rituma katlā un ar laiku viss paliek mērens un remdens.
Visvairāk žēl ir neaprakstītu ceļojumu. Citreiz dienas lielākais prieks ir kāds ikdienišķs notikums, kuru būtu patīkami atcerēties pēc gadiem.
Mans mērķis nav kļūt par slavenu blogeri, bet kādreiz gribas vienkārši parunāt, kā kādreiz teica mana omamma, ar gudru cilvēku. Tā viņa teica, kad pieķēru viņu runājot kaut ko pie sevis.
Žēl, ka neesmu to darījusi agrāk, jo visvairāk žēl ir tas, ka laiks izdzēš spilgtas emocijas, samet tās vienā lielā dzīves rituma katlā un ar laiku viss paliek mērens un remdens.
Visvairāk žēl ir neaprakstītu ceļojumu. Citreiz dienas lielākais prieks ir kāds ikdienišķs notikums, kuru būtu patīkami atcerēties pēc gadiem.
