Antra dzīvo: Čehija un Vācija 3.daļa

Pirms iebraukšanas Vācijā, padalīšos ar pārdomām par Čehiju.

Čehiju bijām iedomājušies ko tādu kā Poliju ar Vācijas iezīmēm. Bet jāsaka godīgi, ka Polija noteikti ir soli priekšā. Čehija vēl joprojām nav atbrīvojusies no padomijas ēnas. Mums ļoti gribējās redzēt skaisto dabu un izdaudzinātās pilis, iespējams braucām nepareizajā maršrutā, bet kaut kas īsti nepiesaistīja. Adršpahas klintis protams ir kolosālas un Karlštejnas pils ir vienreizēja, bet Kutna Hora un Karlovi Vari kaut kā nesaistīja. Vai arī vienkārši esam pārāk izlepuši. Tomēr jau šis tas ir redzēts un gribot negribot salīdzinājumi paši veidojas neatkarīgi paši no sevis.

Pa ceļam ieraugu, ka ir apskatāma vēl kāda skaista vieta, apmetam mazu līkumiņu, bet diemžēl ir jau vakars un viss ir ciet. Vecpilsēta ir pilna ar smalkām vāciešu mašīnām. Laikam jau tomēr patīk smalki, bet lēti atpūsties pierobežā. Tā ir maza viduslaiku pilsētiņa Loketa, kurā atrodas skaista 12.gs. pils. Šī gan ir ārkārtīgi gleznaina vieta!

Bet tagad dodamies tālāk...

Ar viesnīcu Zelbā viss nav tik vienkārši. Un vispār kamdēļ dodamies uz Zelbu? Te mazliet jāpastāsta par mūsu aizraušanos.

Iedvesmojoties no vācu draugiem, uzsākam kolekcionēt Rosenthal Maria servīzi. Kāds lasa un domā... kas tad tur, nu forši! Bet āķis ir tāds, ka šo servīzi sāka ražot pagājušā gadsimta sākumā. Vispirms balto versiju un tad jau arī ar dažādiem dekoliem. Ar ļoti daudz un dažādiem dekoliem. Un ražo vēl joprojām. Bet mums interesē tikai viens dekols un tieši laiks no 1923. līdz 1926.gadam. Nu jau varam lepoties ar diezgan lielu kolekciju, kuru esam papildinājuši pateicoties tam, ka Vinnijs ved lieliskas sarunas ar pārdevējiem Vācijā, mēs labprāt to izmantojam, un tas arī ir viens no iemesliem šim braucienam, paņemt kasti ar kolekcijas papildinājumu. Servīze Maria atšķiras ar to, ka tai ir ne tikai ļoti daudz dažādu dekolu, bet arī milzum daudz priekšmetu pilnā servīzē. Tā ir vienreizēja pasaule, kurā iegrimstam ar vien vairāk. Nu, lūk, Zelbā ir Rosenthal rūpnīca un vispār tā ir porcelāna pilsēta.

Lai labāk saprastu par ko te rakstu, šeit ieskats mūsu kolekcijā.

Gribot sagādāt Kasparam pārsteigumu, rezervēju viesnīcu Rosenthal Casino. Tā ir viesnīca, kur katrs numuriņš ir veltīts kādam dizainerim, kurš ir saistīts ar Rosenthal rūpnīcu. Par to, kur gulēsim, viņš uzzināja tikai piebraucot pie viesnīcas. Teikšu godīgi, šī bija dārgākā viesnīca, kurā jebkad bijām gulējuši, jo parasti cenšamies turēties budžetā un nešikot.

Bet ar rezervējumu bija kas neparasts. Saņēmu vēstuli no viesnīcas par to, ka esmu rezervējusi naktsmītni vienīgajā brīvdienā. Hmm... ceturtdiena ir brīvdiena!!! Un ko tas tagad nozīmē? Izrādās tur neviens nebūs un mums pašiem jāiekļūst iekšā. Atslēga bija atrodama seifā pie ieejas durvīm, kuru atvēru ar iepriekš atsūtītu kodu. Tas bija diezgan neparasti! Neviena dzīva dvēsle diezgan lielā viesnīcā! Līdz ar ko nestrādāja arī restorāns. Bijām sapirkušies visādus našķus veikalā un piesmējām diezgan smalku numuriņu. Nu jā... mēs draugiem vedām kūpinātas vistas un kūpinātu gaļu. Tas viss gan bija iepakots vakuumā un auto ledusskapī, bet tā kā arī bija tiešām silts, tad bija jānes tas ledusskapis uz numuriņu. Diezgan jau protams, tas viss komiski. Un labi vien bija, ka neviens neredzēja ka mēs to visu nesām augšā. Tā mēs ēdām savu kūpināto vistu, kura smaržoja noteikti pa visu viesnīcu.

Varbūt bildē nav redzams, bet visi priekšmeti bija samērā netipiski viesnīcai.

Numurs kā numurs, bet nu šāds pods ar izlietni vel nebija redzēti!

Šis ir dizaineris, kam veltīts mūsu numurs.

No rīta baudījām diezgan labas brokastis. Personāls bija atgriezies darbā. Brokastu galds priekš mums bija uzklāts visomulīgākajā vietā restorānā. Galds klāts tikai ar Rosenthal traukiem, restorāns un visa viesnīca greznota tikai ar Rosenthal dizaina priekšmetiem. Tas dīvainās formas priekšmets, kurš redzams foto, maksā nu ļooooti bargu naudu!

Vienīgais žēl, ka greznais uzraksts ar logo ir aizsegts ar koka zariem.

4.diena

Un ceturtā diena var sākties!

Šodien paredzēts apmeklēt Porcelāna muzeju. Tas iekārtots vecajā Rosenthal fabrikā. Kāds varbūt padomās - kas tur var būt interesants vecā trauku rūpnīcā. Tad, lūk, mums bija ļoti interesanti izpētīt visu to procesu no A - Z.

Muzejs ir ārkārtīgi interesants un interaktīvs. Bilžu ir milzums daudz, nevarēju izvēlēties, kuras svarīgākas. Kas tik netiek gatavots no keramikas!

Šis bija interesanti. Izrādās formā visi trauki ir krietni lielāki, kādi tie sanāk pēc vairākām cepšanām. Lūk šis ir servīzes Maria cukurtrauks.

Un visādi skaisti keramiskie podi. Nu pilnīgi mākslas priekšmeti. Šis ir sens bidē.

Šādi izskatās no ārpuses keramiskas krāsns. Rūpnīcā tādas bijušas kādas padsmit.

Nu ko, viens no galvenajiem ceļojumam mērķiem ir piepildīts. Esam apmierināti un lietum līstot dodamies pie draugiem, bet pirms tam pastaigāsim pa Bambergu. Bijām ieskrējuši tajā arī iepriekšējā reizē, bet sapratām, ka gribam paskatīties mazliet labāk.

Bamberga ir ārkārtīgi skaista Vācijas pilsēta, kura iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Šo pilsētu tiešām ir vērts apmeklēt.

Pirmais, ko grib eju skatīt, ir lielā roze pie kādas pamests mājas sienas. Pirmajā reizē tā vēl neziedēja, šoreiz bija jau praktiski noziedējusi, bet tik un tā viņa ir ārkārtīgi iespaidīga. Apakšējie zari ir rokas resnumā. Nekad nekur citur nekas līdzīgs nav redzēts. Nez cik gadu ir šai rozei!?

Kā jau rožu skartajai, ieraugot, ka firstbīskapa Jaunās rezidences pagalmā ir rožu dārzs, sirds palecās! Rozārijs ir izveidots 1703.gadā. Šobrīd tajā ir 48.šķirņu un 4500 rožu. Iespaidīgi, ne!

No rozārija paveras pasakains skats uz pilsētu.

Bamberga ir pilsēta, kur atgriezties vēl. Apmeklējām arī vairākas baznīcas. Iegājām Svētās Dievmātes katedrālē. Ar baznīcām mūs tiešām grūti pārsteigt. Protams, tā bija ļoti krāšņa, bet pievērsām uzmanību kādai gleznai, kuru cītīgi fotografēja arī citi apmeklētāji. Kā izrādās tā ir Jakobo Tintoretto 1555.gadā radītā Marijas debesīs uzņemšana. Neticami! Vairāk kā 500 gadu šai gleznai!

Un tagad dodamies pie draugiem, kuri dzīvo Vircburgas piepilsētā Veitshöchheim. Es patiesi vairākas reizes esmu mācījusies izrunāt šo nosaukumu, bet tas ir vēl grūtāk kā iemācīties franču rožu nosaukumus. Kā piemēram Chateau d'Azay Le Ferron jau esmu iemācījusies uzrakstīt un izrunāt bez aiztures. Toties Veišošheim... nē... tas nav pareizi...

Par tālāko neko nezinām, jo nākamās dienas būsim pilnībā draugu rokās. Lai rāda visu labāko! Iepriekšējā reizē redzējām Vircburgas grezno bīskapa rezidenci, bet neko citu nesanāca apskatīt.

Esam klāt! Kamēr mīļā Kristīne gatavo supergardās vakariņas ar lasi un sparģeļiem, kuriem jūnija vidū ir goda vieta uz ikviena vācieša galda, es baudu Kristīnes rožu dārzu, bet vīri jau ķērušies pie vīna glāzes un spriež savas vīru lietas.