Lielbritānija, Apvienotā Karaliste jeb kā mēs sakām vienkārši Anglija I.daļa

 Nu jau pagājis tieši mēnesis kā esam atgriezušies no ceļojuma. Visas emocijas jau nosēdušās. Bet pierakstīt gribas, jo ar laiku atmiņas izbalo vel vairāk. Gribās visu paturēt spilgtā bildē. 

Anglijā atgriezāmies pēc 5.gadu pārtraukuma un ar lielāko prieku! Un ir tik forši, ka nav jādomā, kur gulēsim un ko darīsim, jo viss bija tik skaidrs. Bet par visu pēc kārtas...

1.diena.

Braucam uz lidostu, kā vienmēr atstājam mašīnu Park&Ride, busiņš aizvizina uz lidostu un ceļojums var sākties. Dažas stundas lidostā aizrit diezgan ātri, noskatāmies atrakciju ar trīs neparasta izskata militārajiem helikopteriem, kuriem, lai paceltos ir jādodas uz skrejceļu. Rīgas lidosta ir tik mājīga, tai pat laikā plaša un neviens viens otram nebāžas virsū. Visiem ir, kur apsēsties un iespraust savu telefonu. Un tad trīs stundas šaurā WIZZAir lidmašīnā un jeeee... esam Anglijā Lutonas lidostā. 

Dodamies uz norādīto vietu, zvanam SIXT un mūs aizved līdz autiņam, kurš mūs vizinās pa visām kolosālajam britu vietām, skatiem, pilīm un dārziem. 

Šeit varu pastāstīt sīkāk. Iepriekšēja reizē auto nomu ņēmu kopā ar avio biļetēm kā īpašo un ļoti izdevīgo piedāvājumu, kas beigās izrādījās kompānija, kura neko nezina par šādu piedāvājumu un ... ai negribās vispār to vairs atcerēties, bet Europcar mēs nekad vairs nenomāsim, vismaz ne Lielbritānijā. Izskatot visus iespējamos piedāvājumus, izvēlējos SIXT kompāniju. Protams lēti tas nav, bet toties droši, apdrošināti par visiem 150% saņēmām atslēgas no pavisam jauna VW Polo ar jautājumu no ļoti jaukas un rūpīgas darbinieces, ar patīkamu angļu valodu - "Mēs esam vācu kompānija. Mums visas mašīnas ir vācu. Vai jūs esat kādreiz braukuši ar VW?" - Šis jautājums mūs patiesi uzjautrināja. Vai patiesi ir sastopams kāds latvietis, kurš nebūtu braucis ar tautas vāģi? Kasparam tak darba autiņš ir VW. 

Ir tikai viena starpība... stūre nepareizajā pusē. No sākuma ir grūti, pareizāk sakot pāris dienas ir diezgan grūti. Visgrūtāk ir pagriezienos un apļos. Es visu laiku teicu, kur tagad jābrauc un kura joslā jābrauc. Diezgan liels satraukums un saspringums. Bet nevajag baidīties, jo ir vērts mazliet pastresot, bet toties izbaudīt Karalisti no iekšpuses, tā pa īstam. 

Starp citu, kas ir patīkama angļu valoda? Tā ir tāda angļu valoda, kuru saprot tūrists parastais, kurš angļu valodu nelieto ikdienā, bet var saprasties normālā beisik līmenī. Lielbritānijā sanāk reti satikt  kādu, kas runā tā, ka nav jālūdz atkārtot vai jāprasa paskaidrojums. Tie kartupeļi viņu mutēs ir ļoti karsti. Pēc novērojumiem, tad vecā paaudze runā ļoti skaidri un skaisti. Jaunieši runā dīvainā slengā un lauzītā izloksnē. 

Nu jā... tā nu savā baltajā VW autiņā dodamies Rugby virzienā, no kuras netālu mazā "ciemiņā", kā saka mana draudzene, mums dikti iepatikās teiciens "ciemiņš", nevis ciematiņš, dzīvo Baiba, pie kuras arī apmetīsimies. Church Lawford ir mazs ciemiņš ar dažām ielām, Village Hall, baznīcu un krogu Old Smithy.  Pēc mazliet vairāk kā stundas esam galā. 

Baiba mūs sagaida ar ārkārtīgi gardām vakariņām. Pieēdamies kā rukši, bet dikti gribās aiziet uz pabu. Neko ieēst jau nevaram, bet gribās iedzert kārtīgu britu alu un rodas doma, ka vajag desertu. 

2.diena 

Ceļamies laicīgi, jo šodien priekšā tāls ceļš. Dodamies uz Yorkshire. Pareizāk sakot uz Yorkshire Dales National Park.  

Tas ir viens no lielākajiem dabas parkiem Anglijā. Tūkstošiem ik gadu cilvēku dodas, lai baudītu dabu - kalnus un lejas, plašas ganības, kaļķakmens klintis, daudz gleznainu ciematu ar senu vēsturi. 

Pirmā pieturas vieta ir Haworth ciemats, kas ir māsu Brontē dzimtā vieta. Tas viss saucas Bronte Country. Ciemiņš ir brīnišķīgs, bet nekas daudz šeit nav skatāms. Jaukas ieliņas, mazi veikaliņi dažādas kafejnīcas, restorāni un pabi. Te var aplūkot māsu Bronšu dzimto māju, iegājām kapos. Tas gan bija dīvaini. Aizauguši ļoti seni kapi, norāde, ka kaut kur te ir Bronte dzimtas kapi, bet nu, piedodiet, brist pa zāli, kura ir augstāk par ceļiem... nu nē. Lai tās Brontes dus Dieva mierā. 

Nolemjam ieturēties kādā no daudzajām kafejnīcām. Izvēlamies vēlās angļu brokastis. Esam pārlaimīgi un dodamies tālāk. 

Ciematā ir pasakaini skaists parks. Man jau traki interesē viss, kas aug eksotisks un neparasts.

Lai gan šis ciemiņš skaitās tūrisma objekts, kuru apmeklē tūkstošiem tūristu, mūsu kājas nesa tālāk. Kartē ieraudzīju divus objektus, kuri ieinteresēja vairāk. 

Nolēmām aizbraukt apskatīties tvaika vilcienu staciju. Vispār jau mums tas tāds sapnis bija izbraukt ar veco vilcienu. Pirms ceļojuma pētīju vai nav iespējas kaut kur pabraukt, bet viss, ko atradu bija pasākums uz visu dienu. Tuvākā stacija bija Oxenhope.  Sākām lasīt kas un kā. Izrādās, ka ik pa pāris stundām ir maršruts uz Keighley. Turp atpakaļ sanāca nepilnas divas stundas. Tas bija kolosāls piedzīvojums! Un arī sapņa piepildījums. Varbūt nebija tas krāšņākais sastāvs, nebija nekāds Austrumu ekspresis, bet gana interesanti, lai to izbaudītu. 

Ja kādam ieinteresēja, tad šeit ir vietne, kur viss aprakstīts. Tur ir arī vilcienu lokomotīvju un vagonu muzejs. Tas pat ir pa brīvu. 

Pa ceļam ir laiks paākstīties, parunāt un aplūkot apkārtējo ainavu. 

Vilcienā ir arī bārs. Atklājām super gardu sidru. Kā gribētos tādu dzert arī mājās! Nopirkām aš veselu iepakojumu un baudījām visu ceļojumu. 

Pēc foršā brauciena devāmies uz norādi Bronte Falls. Vieta uz kuru mīlēja iet staigāt māsas Brontes. Diemžēl drusku sabojājās laiks. Sāka viegli smidzināt. Nācās ģērbt lietus jakas, bet uz ūdenskritumu gan gribējās aiziet. Mēs gan nevarējām iedomāties kur būs jāiet un cik tālu. 

Izrādās ceļa nav. Tur pārsvara visas takas iet pāri ganībām. Tur ganās dažādi lopiņi. Pārsvarā jau dažāda paskata un gabarītu aitas vai arī pa kādam liellopam. Ejam pāri ganībām meklējot stabiņus ar norādēm. Mēs esam vienīgie, kuri grib aplūkot ūdenskritumu. Aitas ir ļoti ziņkārīgas un pat welcomīgas.

Tā nu mēs bridām pāri ganībām, cerot, ka nonāksim īstajā vietā. Pēc apmēram pusotra kilometra mērošanas, neteiksim, ka nonācām pasaulē skaistākajā vietā, bet iedomājoties, ka māsas Brontes nāca uz šejieni un pavadīja daudz laika, tad nebrīnos, ka šajā skarbajā skaistumā viņam nāca prātā visi tie brutālie un kaislīgie vīrieši, kādi ir viņu grāmatās. Hitklifs, Ročesters un visi pārējie... Esmu lasījusi tikai Kalnu aukas un Džeinu Eiru, citiem vārdus nezinu. 

Braucot uz viesnīcu, pa ceļam bija vēl viens apskates objekts, bet mums pat prātā neienāca, ka pie tik nozīmīga apskates objekta var piekļūt tikai ejot ar kājām n-tos kilometrus, atstājot mašīnu tuvākajā ciematā. Mēs tik braucām un braucām un braucām augšā kalnā, cerot ieraudzīt kādu vietu, kur atstāt mašīnu, bet ceļš kļuva ar vien šaurāks un kļuva gandrīz par ganību sastāvdaļu. Tad nolēmām izkāpt un apskatīties uz diženo Malham Cove. Tā ir 70m augstā kaļķakmens klints. Skatoties bildēs, liekas patiesi skaista vieta. 

Diena turpinās būt miglaina un mitra, bet varbūt tas ir tamdēļ, ka esam kalnos. Bet šodien jau gana daudz pieredzēts. Jādodas uz Grassingtonu, kur esmu rezervējusi mums viesnīcu. Par Grassingtonu ir atsevišķs stāsts, par to rakstīšu nākamajā daļā. 

Bet, ja par braukšanu... tad jāpastāsta par braukšanu pa Karalistes ceļiem. Viens ir braukt pa lielajiem ceļiem, kur katrā virzienā ir 3. un 4. joslas, bet kas pavisam cits ir pārvietoties pa mazajiem vietējās nozīmes ceļiem. Izstāstīt to nevar, to var ļoti labi redzēt sekojošajā video. Apmēram trešā daļa no mūsu maršruta visa ceļojuma laikā bija jābrauc pa šādiem ceļiem. 

Turpinājums sekos...