Čehija un Vācija 3.daļa

 Pirms iebraukšanas Vācijā, padalīšos ar pārdomām par Čehiju. 

Čehiju bijām iedomājušies ko tādu kā Poliju ar Vācijas iezīmēm. Bet jāsaka godīgi, ka Polija noteikti ir soli priekšā. Čehija vēl joprojām nav atbrīvojusies no padomijas ēnas. Mums ļoti gribējās redzēt skaisto dabu un izdaudzinātās pilis, iespējams braucām nepareizajā maršrutā, bet kaut kas īsti nepiesaistīja. Adršpahas klintis protams ir kolosālas un Karlštejnas pils ir vienreizēja, bet Kutna Hora un Karlovi Vari kaut kā nesaistīja. Vai arī vienkārši esam pārāk izlepuši. Tomēr jau šis tas ir redzēts un gribot negribot salīdzinājumi paši veidojas neatkarīgi paši no sevis. 

Pa ceļam ieraugu, ka ir apskatāma vēl kāda skaista vieta, apmetam mazu līkumiņu, bet diemžēl ir jau vakars un viss ir ciet. Vecpilsēta ir pilna ar smalkām vāciešu mašīnām. Laikam jau tomēr patīk smalki, bet lēti atpūsties pierobežā. Tā ir maza viduslaiku pilsētiņa Loketa, kurā atrodas skaista 12.gs. pils. Šī gan ir ārkārtīgi gleznaina vieta! 

Bet tagad dodamies tālāk... 

Ar viesnīcu Zelbā viss nav tik vienkārši. Un vispār kamdēļ dodamies uz Zelbu? Te mazliet jāpastāsta par mūsu aizraušanos. 

Iedvesmojoties no vācu draugiem, uzsākam kolekcionēt Rosenthal Maria servīzi. Kāds lasa un domā... kas tad tur, nu forši! Bet āķis ir tāds, ka šo servīzi sāka ražot pagājušā gadsimta sākumā. Vispirms balto versiju un tad jau arī ar dažādiem dekoliem. Ar ļoti daudz un dažādiem dekoliem. Un ražo vēl joprojām. Bet mums interesē tikai viens dekols un tieši laiks no 1923. līdz 1926.gadam. Nu jau varam lepoties ar diezgan lielu kolekciju, kuru esam papildinājuši pateicoties tam, ka Vinnijs ved lieliskas sarunas ar pārdevējiem Vācijā,  mēs labprāt to izmantojam, un tas arī ir viens no iemesliem šim braucienam, paņemt kasti ar kolekcijas papildinājumu. Servīze Maria atšķiras ar to, ka tai ir ne tikai ļoti daudz dažādu dekolu, bet arī milzum daudz priekšmetu pilnā servīzē. Tā ir vienreizēja pasaule, kurā iegrimstam ar vien vairāk. Nu, lūk, Zelbā ir Rosenthal rūpnīca un vispār tā ir porcelāna pilsēta. 

Lai labāk saprastu par ko te rakstu, šeit ieskats mūsu kolekcijā.

Gribot sagādāt Kasparam pārsteigumu, rezervēju viesnīcu Rosenthal Casino. Tā ir viesnīca, kur katrs numuriņš ir veltīts kādam dizainerim, kurš ir saistīts ar Rosenthal rūpnīcu. Par to, kur gulēsim, viņš uzzināja tikai piebraucot pie viesnīcas. Teikšu godīgi, šī bija dārgākā viesnīca, kurā jebkad bijām gulējuši, jo parasti cenšamies turēties budžetā un nešikot. 

Bet ar rezervējumu bija kas neparasts. Saņēmu vēstuli no viesnīcas par to, ka esmu rezervējusi naktsmītni vienīgajā brīvdienā. Hmm... ceturtdiena ir brīvdiena!!! Un ko tas tagad nozīmē? Izrādās tur neviens nebūs un mums pašiem jāiekļūst iekšā. Atslēga bija atrodama seifā pie ieejas durvīm, kuru atvēru ar iepriekš atsūtītu kodu. Tas bija diezgan neparasti! Neviena dzīva dvēsle diezgan lielā viesnīcā! Līdz ar ko nestrādāja arī restorāns. Bijām sapirkušies visādus našķus veikalā un piesmējām diezgan smalku numuriņu. Nu jā... mēs draugiem vedām kūpinātas vistas un kūpinātu gaļu. Tas viss gan bija iepakots vakuumā un auto ledusskapī, bet tā kā arī bija tiešām silts, tad bija jānes tas ledusskapis uz numuriņu. Diezgan jau protams, tas viss komiski. Un labi vien bija, ka neviens neredzēja ka mēs to visu nesām augšā. Tā mēs ēdām savu kūpināto vistu, kura smaržoja noteikti pa visu viesnīcu. 

Varbūt bildē nav redzams, bet visi priekšmeti bija samērā netipiski viesnīcai. 

Numurs kā numurs, bet nu šāds pods ar izlietni vel nebija redzēti! 

Šis ir dizaineris, kam veltīts mūsu numurs. 

No rīta baudījām diezgan labas brokastis. Personāls bija atgriezies darbā. Brokastu galds priekš mums bija uzklāts visomulīgākajā vietā restorānā. Galds klāts tikai ar Rosenthal traukiem, restorāns un visa viesnīca greznota tikai ar Rosenthal dizaina priekšmetiem. Tas dīvainās formas priekšmets, kurš redzams foto, maksā nu ļooooti bargu naudu! 

Vienīgais žēl, ka greznais uzraksts ar logo ir aizsegts ar koka zariem. 

4.diena

Un ceturtā diena var sākties! 

Šodien paredzēts apmeklēt Porcelāna muzeju. Tas iekārtots vecajā Rosenthal fabrikā. Kāds varbūt padomās - kas tur var būt interesants vecā trauku rūpnīcā. Tad, lūk, mums bija ļoti interesanti izpētīt visu to procesu no A - Z. 

Muzejs ir ārkārtīgi interesants un interaktīvs. Bilžu ir milzums daudz, nevarēju izvēlēties, kuras svarīgākas. Kas tik netiek gatavots no keramikas! 

Šis bija interesanti. Izrādās formā visi trauki ir krietni lielāki, kādi tie sanāk pēc vairākām cepšanām. Lūk šis ir servīzes Maria cukurtrauks. 

Un visādi skaisti keramiskie podi. Nu pilnīgi mākslas priekšmeti. Šis ir sens bidē.

Šādi izskatās no ārpuses keramiskas krāsns. Rūpnīcā tādas bijušas kādas padsmit. 

Nu ko, viens no galvenajiem ceļojumam mērķiem ir piepildīts. Esam apmierināti un lietum līstot dodamies pie draugiem, bet pirms tam pastaigāsim pa Bambergu. Bijām ieskrējuši tajā arī iepriekšējā reizē, bet sapratām, ka gribam paskatīties mazliet labāk. 

Bamberga ir ārkārtīgi skaista Vācijas pilsēta, kura iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Šo pilsētu tiešām ir vērts apmeklēt.

Pirmais, ko grib eju skatīt, ir lielā roze pie kādas pamests mājas sienas. Pirmajā reizē tā vēl neziedēja, šoreiz bija jau praktiski noziedējusi, bet tik un tā viņa ir ārkārtīgi iespaidīga. Apakšējie zari ir rokas resnumā. Nekad nekur citur nekas līdzīgs nav redzēts. Nez cik gadu ir šai rozei!?

Kā jau rožu skartajai, ieraugot, ka firstbīskapa Jaunās rezidences pagalmā ir rožu dārzs, sirds palecās!  Rozārijs ir izveidots 1703.gadā. Šobrīd tajā ir 48.šķirņu un 4500 rožu. Iespaidīgi, ne! 

No rozārija paveras pasakains skats uz pilsētu. 

Bamberga ir pilsēta, kur atgriezties vēl. Apmeklējām arī vairākas baznīcas. Iegājām Svētās Dievmātes katedrālē. Ar baznīcām mūs tiešām grūti pārsteigt. Protams, tā bija ļoti krāšņa, bet pievērsām uzmanību kādai gleznai, kuru cītīgi fotografēja arī citi apmeklētāji. Kā izrādās tā ir  Jakobo Tintoretto 1555.gadā radītā Marijas debesīs uzņemšana. Neticami! Vairāk kā 500 gadu šai gleznai! 

Un tagad dodamies pie draugiem, kuri dzīvo Vircburgas piepilsētā Veitshöchheim. Es patiesi vairākas reizes esmu mācījusies izrunāt šo nosaukumu, bet tas ir vēl grūtāk kā iemācīties franču rožu nosaukumus. Kā piemēram Chateau d'Azay Le Ferron jau esmu iemācījusies uzrakstīt un izrunāt bez aiztures. Toties Veišošheim... nē... tas nav pareizi... 

Par tālāko neko nezinām, jo nākamās dienas būsim pilnībā draugu rokās. Lai rāda visu labāko! Iepriekšējā reizē redzējām Vircburgas grezno bīskapa rezidenci, bet neko citu nesanāca apskatīt. 

Esam klāt! Kamēr mīļā Kristīne gatavo supergardās vakariņas ar lasi un sparģeļiem, kuriem jūnija vidū ir goda vieta uz ikviena vācieša galda, es baudu Kristīnes rožu dārzu, bet vīri jau ķērušies pie vīna glāzes un spriež savas vīru lietas. 

Un šī skaistule jau aug manā dārzā! Tā ir dāvana man nākamajā vārda dienā! 

Turpinājums sekos...

1.daļa šeit - Antra dzīvo: Čehija un Vācija 1.daļa (antradzivo.blogspot.com)

2.daļa šeit - Antra dzīvo: Čehija un Vācija 2.daļa (antradzivo.blogspot.com)

Čehija un Vācija 2.daļa

 3.diena

Trešās dienas rīts aust apmācies. kaut kā galīgi negribas dabūt lietu jau trešo dienu pēc kārtas. Šodien ieplānota liela staigāšana. Paēdam normālas viesnīcas brokastis, tā lai būtu labs pamatiņš dienai. 

Šodienas galvenais apskates objekts ir Karlštejnas pils. 

No viesnīcas mums jābrauc tikai 35km. Stāvvieta iekārtota pils kalna pakājē. Kā jau daudzas citas pils, šī arī atrodas kalnā. Ar mašīnu piebraukt tur nevar. Un labi vien ir. Mēs vienmēr cenšamies iet ar kājām. Neizmantojam busus vai, nedod Dies', zirgu pajūgus. Uz to tiešām ir grūti skatīties kā zirdziņi velk kalnā smagos ratus ar resnajiem tūristiem. Kāpiens ir diezgan stāvs, bet ir tak veselīgi! Sārtiem vaigiem un miklām pierēm esam sasnieguši šo Bohēmijas pērli. 

Karlštejnas pils ir gotikas stilā celta pils, atrodas apmēram 20 km attālumā no Prāgas. Pils būvniecība pabeigta 1348. gadā. Agrāk pils kalpoja kā Svētās Romas imperatoru dārgumu glabātuve, kurā atradās arī Čehijas un Bohēmijas kroņa dārglietas, relikvijas un citi karaliskie dārgumi. Pils tiek uzskatīta par Svētās Romas imperatora varas simbolu. Karlštejnas pils ir viena no skaistākajām un apmeklētākajām viduslaiku pilīm Čehijā. Pēc 2019. gada datiem, tā ar vairāk kā 200 000 apmeklētāju, ir piektā apmeklētākā pils Čehijā. 

Nopērkam biļeti uz pirmo tūri angļu valodā un sēžot pagalmā gaidām savu laiku. Cilvēki nāk un nāk. Iekšpagalms piepildās ar vien vairāk. Pārsvarā tās ir dažādu vecumu skolēnu grupas. Ar šausmām domāju par to, ka vajadzēs doties iekšā ar šiem skaļajiem un ne ar ko neieinteresētajiem apmeklētājiem. Bet nu ko darīt... 

Pienāk 10:30, pie ieejas vārtiem nostājas gide un aicina uz anglisko tūri. Mums par lielu pārsteigumu, mēs esam vienīgie! Olallā!!! Mums diviem individuāla tūre! Kolosāli! Pēc kādam 15 minūtēm pievienojās vēl divas meitenes no ASV, bet bija tiešām ekskluzīvi un interesanti. 

Gide stāsta Čehijas vēsturi un iepazīstina ar savu slavenāko karali. Pili kā vasaras rezidenci cēla imperators Kārlis IV. Izrādās viņš bijis Svētās Romas impērijas imperators, virs viņa ir bijis tikai Svētās Romas pāvests un protams Dievs. 

Labi... nepārstāstīšu Čehijas vēsturi, bet kā vēstures piemineklis šī pils ir ļoti ievērojama. Diemžēl, nevarējām iekļūt galvenajā telpā - zeltā inkrustētajā krusta zālē, kur gadsimtiem glabājušies Čehijas karaļu dārgumi un regālijas. Tā šobrīd ir renovācijā. 

Kāpjot lejā no pils kalna, diena bija jauki iesilusi un sagribējās ko vēsu un saldu. Un protams! Te viņš bija! Čehu ielu galvenais kārums tdrelniks. Un šeit ar saldējumu. Mmmm... Tas bija neticami gardi! 

Tālāk devāmies uz nākamo un pēdējo punktu Čehijā - kūrortpilsētu Karlovivari. 

Kurš gan nav dzirdējis par šo kūrortu! Ja jau braucam garām, tad noteikti vajadzētu apskatīties. 

Pilsētu dibinājis tas pats Kārlis IV, kurš avotu vietu nejauši uzgājis medību laikā. It kā tikusi dziedināta ievainotā kāja, cita teika stāsta, ka suns gandrīz noslīcis avotā un kas tur vēl. Bet mūsdienās ir zināmi 13 galvenie avoti un ap 300 mazāki avoti. Tas bija patiesi pārsteidzoši, ka pilsētā ir iekārtotas 13 numurētas ūdens ņemšanas vietas. Biju domājusi, ka avoti būs SPA teritorijās. Sanāk, ja esi pilsētā, tad esi uzreiz kūrortā. 

Viss jau būtu jauki, bet... izejot ielās, nepaņēmām lietussargu un mēs atkal salijām. Jau trešo dienu pēc kārtas mēs esam slapji, bet mājās viss kalst. Nu briesmas! Tā mēs slapji kā žurkas sīkā riksītī pārvietojāmies no avota uz avotu. Mēs nepirkām krūzes ar snīpi, jo kur gan pēc tam to liksim, bet lējām mazliet ūdeni tukšā ūdens pudelē. Pagaršojām un gājām tālāk. 

Pirmais avots ar 12 grādu ūdeni bija visgaršīgākais, tas bija arī mazliet gāzēts. Bet, jo karstāks ūdens, jo negaršīgāks. Viskarstākais bija 72 grādu avots. 

Ūdens ņemšanas vietas atrodas dažādās kolonādēs. Tās ir greznas pašas par sevi. Tur mēs arī patvērāmies no lietus. 

Šis ir avots Nr.1. Tas ir tas galvenais, kuru atklāja Kārlis IV. Freskā redzama aina no avota atklāšanas brīža. 

Jā, šī nav nekāda avārija, tas, kā mēs vēlāk noskaidrojām, ir viskarstākais avots. 

Ūdens bija padzerts gana daudz. Es nogaršoju visus, bet Kaspars, atceroties piedzīvojumus no Bātas, kad labu gribēdams, sadzērās īpaši veselīgo minerālūdeni... sīkumos neiegrimšu, ļauju vaļu fantāzijai, atturējās no pārlieku dzeršanas. Bet samirkuši un nosaluši gribējām kaut ko paēst un pasildīties telpās. 

Vai nu mēs nezinām kur, vai vienkārši nav to vietu tik daudz. Iemukām vienā kafejnīcā, kur radiators karsēja pilna sparā. Jūnijā!!! Gan jau tur pa iekšu burbuļo tas karstais avots. Ēdiens bija nu tā... nu nebija garšīgi, bet galvenais, ka sasilām. 

Un tad mēs sapratām kas tur taisa tos lielos dūmus! 

Interesanti vai ne! Kas par spēku! Kā māte Zeme pumpē! 

Bet par darvas karoti. Īstenībā mēs diezgan ātri gribējām no šīs pilsētas pazust. Lai gan arhitektūra ir ārkārtīgi skaista. Art Deco uz katra stūra, bet... es būšu tieša... tas krieviskums bija nepanesams! Visi uzraksti ir tikai čehu un krievu valodā. Visur dzird tikai krievu valodu. Tas bija nomācoši! Mēs aizmukām. 

Nu jau ceļš uz guļvietu Vācijā. Tā bija pilsētā Zelba (Selb). Naktsmītne ir pārsteigums Kasparam. Par to nākamreiz, tur garāks stāsts. 

Turpinājums sekos... 

1.daļa šeit - https://antradzivo.blogspot.com/2023/07/cehija-un-vacija-1dala.html

Čehija un Vācija 1.daļa

1.diena

 Ir jau pagājis kāds laiciņš kopš ceļojuma, bet nu viss ir nogulsnējies un palicis tikai būtiskākais, bet nav aizmirsušās emocijas un piedzīvotais. 

Šoreiz gribējās braukt ar auto, lai var paņemt līdzi pilnīgi visu vajadzīgo un nevajadzīgo. Nu tā, lai visiem gadījumiem. Tā kā galamērķis bija pie Vācijas draugiem, kur bijām jau braukuši, gribējās izbraukt citu maršrutu. Nolēmām braukt caur Čehiju, jo tur bijām redzējuši tikai Prāgu, kura mums ļoti patika. 

Brauciens sākās 13.jūnijā un mājās bijām 20.jūnijā. 

Kā vienmēr, visu biju izplānojusi un rezervējusi jau labi laicīgi, lai ceļojumā nav jādomā par to kur gulēsim, ko ēdīsim, ko redzēsim. Spontānie ceļojumi nav priekš mums. 

Pirmajā dienā ieplānoju visgarāko pārbraucienu, lai pēc iespējas tuvāk būtu pirmajam apskates objektam Adršphas klintīm. Līdz pirmajai viesnīcai bija jāveic 1100km. Kādu gabalu pabraucu es, bet pēc tam jau vairs pie stūres netiku. Mans dzīvesbiedrs tomēr labāk jūtās pie stūres, ne blakussēdētāja vietā. Tā kā cauri Polijai lielāko tiesu visi ceļi ved pa "bāņiem", tad tos pāri par tūkstoš kilometrus varējām veikt bez šausmīgam mokām. Galā bijā ap 20 pēc vietējā laika. 

Viesu nams, kurā gulējām atrodas pašā Čehijas pierobežā, bet Polijas pusē. Visiem no visas sirds iesaku šo kolosālo nakšņošanas vietu! Skaistā vietā, kalnu ielejā. Ir vairāki numuriņi ar virtuvi. Viss ir pārdomāts un ērts, un cena vispār nav apspriežama. Viesu namu Słoneczna Zagroda - Sunny Ridge Farm meklējiet šeit.

Lai gan mēs izbraucām no sausuma nomocītās Latvijas, Polijas Dienvidi mūs sagaidīja ar pamatīgu lietu. izlijām galīgi slapji, bet mums, kas lietu nebija pieredzējuši vairākus mēnešus, tas bija liels prieks un pat eksotika. 

2.diena

Ar šādu skatu aiz loga pamodos. Bildē nav tā redzams, bet tas ir diezgan stāvs kalns. Tur ganījās dažādi mājputni. 

Šis gan bija mazliet neparasti. Īpaši neaprakstīšu, bet kam būs vēlme, tas pievilks tuvāk un sapratīs, kur tur tā lampa apsilda. 

Skats uz viesu namu no ielas. Patiesi iesaku šo vietu! Un kas ir netipiski Polijai, saimnieki, lai gan gados, bet prefekti runāja angliski. 

No rīta laicīgi ceļamies, bet nekur tālu nav jābrauc, jo pirmais apskates objekts atrodas vien 11km attālumā, bet jau Čehijas pusē. 

Izbraucot cauri maziem ciematiņiem pa diezgan šauru ceļu un šķērsojot valsts robežu, kura ir paredzēta tikai vieglajam auto, drīz vien esam klāt apskates objektā - Adršpahas klintis.

Andršpahas-Teplices klintis ir stabveidīgu smilšakmens klinšu grupa Čehijas ziemeļos, Hradeckrāloves apgabalā, Polijas pierobežā.
Klintis atrodamas 17 km2 platībā. Kopš 19. gadsimta tās ir populārs tūrisma objekts. Ierīkotas takas. Valsts aizsardzībā kopš 1991. gada. Klintis ir ievērojama lielā piekūna ligzdošanas vieta.

Pirms dažiem gadiem, braucot uz to pasu gala mērķi, netālu no Drēsdenes bijām Basteja kalnos. Vizuāli bildēs varbūt likās, ka būs līdzīgi, bet nē. Šī bija absolūti cita vieta. Pilnīgi citi skati un enerģija kā šeit. 

Ieejot parka teritorijā pārstiedz klinšu izvietojums. Tās stāv mežā, it kā kāds būtu tur tās salicis. Ka tādi lieli pelēki milži. Tā kā esam uz pašu parka vēršanas laiku, tad cilvēku ir maz un mūs tas ļoti priecē. 

Diena ir nomākusies, bet patīkama. Tomēr pēc kādas pusstundas sākās lietus. Bija saradušies jau diezgan daudz apmeklētāju, kuri steidza kur nu kurais. Daudzi beidza pastaigu pat īsti neuzsākuši. Daudzi spiedās pie klintīm vai spraugās. Bet mēs kā lielie ar lietussargu pa peļķēm devāmies dziļāk. Ar fotografēšanu gan bija grūti, jo lietus nav pateicīgākais fotografēšanas partneris. 

Viens no fotografētākajiem apskates objektiem ir šie Gotiskie vārti. Apmēram 10 cilvēki gaidījām, kad kadrā redzamais pāris veiks 1000 pašbildes un viens otru beigs iemūžināt un tad neatejot nost skatītos, kas tur ir izdevies. No manis izlīda dusmīgais bubulis un sāka skaļi latviski bubināt. Devos bubinot uz viņu pusi. Tad gan naski aizmuka tā, ka vairs viņus neredzējām visā parka teritorijā. Bet īsti skaistas bildes nesanāca, jo no muguras jau nāca citi. 

 

Likās amizanta šī šaurā sprauga starp klintīm. Pirms tam bija brīdinājums par to, cik šaura eja, tikai 50cm. 

Konstatējām, ka vēl kvalificējamies šaurām vietām. 

Pastaiga pa parku ir apmēram divas stundas. Pēc tam izgājām otru taku apkārt ezeram. Ezers ir gleznains, pilnībā caurspīdīgs, zaļš un pilns ar zivīm! Ļoti skaists!!! 

Zivis liekas, ir pieradinātas, jo kā piegāja pie malas, tā uzreiz bija klāt un teica - ko tu stāvi un lūri! dod ēst! ja nē, ej tālāk! 

Visu es te nevaru ielikt. Iesaku apmeklēt šo skaisto vietu un redzēt pašu acīm. 

Nākamā maršrutā paredzētā apskates vieta bija Kutna Hora. Tā ir  iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Internetā atrastā informācija un jautājumi par "must see" mūsu maršrutā, ieteica apmeklēt tieši šo pilsētu. Tad jau noteikti jāredz! 

Sudraba raktuves Kutna Horā pazīstamas no 10. gadsimta. 1142. gadā šeit tika nodibināts Sedlecas klosteris, kas bija pirmais cisterciešu klosteris Bohēmijā. No 13. gadsimta vidus pilsētā masveidā ieradās vācvalodīgie kalnrači. 13. gadsimtā Kutna Horā ieguva trešdaļu no Eiropas sudraba. Pilsēta savā ietekmē konkurēja ar Prāgu, šeit dažkārt rezidēja Bohēmijas karaļi. Husītu karu laikā 1421. gada 21. decembrī pie pilsētas notika Kutna Horas kauja, kurā Jana Žižkas taborīti sakāva imperatora Sigismunda spēkus. Imperatora spēki pameta Bohēmiju, bet Kutna Hora tika ieņemta un nopostīta. 1526. gadā pilsēta iekļāvās Hābsburgu impērijas sastāvā. 16. gadsimtā sudraba iegulas pamazām izsīka, un pilsēta panīka, pēdējās raktuves tika pamestas 18. gadsimta beigās. 

Iebraucot pilsētā zinājām, ko gribam redzēt pirmo - Kostlices baznīca. Varētu teikt, ka Kaspara viena no lielākajām vēlēšanām, ko redzēt. Nu ja vajag tad vajag! 

Jo tuvāk centram, jo vairāk tūristu. Ak, vai, cik to ir daudz! Atrodam kādu vietiņu, kur atstāt auto. Protams patālu no tūrisma centra, pilnīgā saulē, ārā 32 grādi. Viss kā nākas. Nesaprotamā kārtā man ir nospiesti īkšķi staigājot pa parku ienēsātos skečeros. Uzvelku labi ienēsātas sandales. Ceļojumos tik ar ienēsātiem apaviem! Kāda alošanās!!! Pēc pirmajiem dažiem simtiem metru, es saprotu, ka arī vecās čības man berž kājas! Kādas šausmas! Labi, ka man vienmēr līdzi ir plāksteri. aplīmēju kājas ar tiem un eju tik tālāk. 

Tūrisma centrā uzzinām, ka uz Kostlici nevar aiziet, ja nepērc biļetes un vēl vienu baznīcu. Bet ir vēl trešā, kura esot vēl smukāka, izdevīgāk pirkt biļeti uz visam trijām. Nu, ja vajag, tad vajag! 

Kostlice ir baznīca, kura ir rotāta ar cilvēku kauliem. Šādi objekti nav manā gaumē, bet, ja mīļajam vajag, tad vajag. Nu patiesi neomulīgi! Neviens īsti nevar pateikt cik daudz to kaulu tur ir, jo avotos min liela intervāla skaitļus - starp 40'000 līdz 70'000 cilvēku kaulu. 

Fotografēt nav atļauts. Veicu dažu slepenos kadrus ar telefonu. Tur ir diezgan tumšs, nekas jēdzīgs nesanāca, bet saprast var. Visi tie rotājumi un virtenes, pilnīgi viss, tie ir dažādi cilvēku kauli! 

Biju priecīga izkļūt no šīs vietas un doties uz nākamo apskates objektu. 

Tā bija vēl viena baznīca, kuras nosaukumu nemaz nemēģināju atcerēties. Ņemot vērā, ka esam redzējuši gandrīz visas Eiropas lielākās un krāšņākās baznīca, katedrāles, bazilikas un kā tās vēl sauc, tad tā bija absolūti ievērības necienīga, pie tam, tur no baznīcas nekas daudz nebija palicis - krāsotas sienas, grāmatu stends un suvenīru veikals. Jā! Iekšā baznīcā! 

Trešais objekts bija Sv.Barbaras baznīca. Interjers nebija pārsteidzošs, bet interesanti bija tas, ka varēja uzkāpt otrajā stāvā, apiet visapkārt, paskatīties ērģeles no augšas un pats eksterjers arī ir diezgan neparasts. Vairāk domāju tieši jumta līniju. 

Rezumē ir tāds, ka šo pilsētu varējām arī izlaist. Mums bija mazliet vilšanās par šo tik izdaudzināto apskates vietu. Nepatika tā sajūta, ka visai sakrālie objekti ir pārvērsti par tūrisma objektiem ar vēlmi pēc iespējas vairāk izspiest naudu no tūristiem. Lai gan, tāds mērķis ir visiem tūrisma objektiem. Laikam esam mazliet vīzdegunīgi. 

Mazliet jāpabrauc un nu jau klāt otrā nakts mītne. Šo vietu īpaši nereklamēšu, jo reklamētais ne visai atbilde realitātei. Bet galvenais, lai ir kur nomazgāties un izgulēties. 

Turpinājums sekos...