Vēl jau piektā diena nav galā. Jānokļūst līdz Minhenei.
Izvēlamies neraukt pa autobāni. To mēs darām pārsvarā, lai redzētu ko vairāk, lai izbaudītu Bavārijas lauku mieru. Degviela arī ir labākā cenā nekā uz bāņa. Kā arī pārvietoties pa bāņiem ir ļoti stresaini. Kaut kā agrāk likās, ka pa bāni tikai mauc nebremzējot, tagad viss ir citādi. Visvairāk besī fūres. Viņi visu laiku cenšas viens otru apdzīt, kaut arī visiem ir ātruma ierobežojumi, ātrāk par 95km/h viņi nemaz nevar pabraukt, bet nepārtraukti kāds izdomā, ka apdzīs otru, un tā viņi neskatoties, kas notiek apkārt, mierīgi izbrauc priekšā un 20 minūtes mēģina lēnā garā apdzīt citu fūru. Tas tiešām tracina, jo vidēji ātrums uz bāņa ir 120-130km/h un tāda bremzēšana rada stresu. Kā arī braukšana pa bāni palielina vidējo degvielas patēriņu mašīnai. Turpretim braukšana pa mazajiem ceļiem tiešām ir baudpilns brauciens pa sakoptiem un gleznainiem Bavārijas laukiem.
Un tā baudot skatus, tuvojoties Minhenei, esam atbraukuši līdz Štarnbergai.
Draudzenes vīrs teica, ka noteikti tur ir jāpiestāj. Tā ir bagātnieku pilsēta. Tur dzīvo tikai ļoti bagāti un tiešām ļoti, ļoti bagāti cilvēki.
Mums acu priekšā bija ainiņas ar Monako ielām, Bugatti un Lamborghini ielās.
Gaidījām vismaz šādu skatu uz Štarnberga ezeru. Bet mūs stipri pievīla laiks un vācu pieticība.
Mēs ieraudzījām parastu pilsētu ar parastām mašīnām. Nolikām uz ielas mūsējo Puteklīti blakus kādam citam biezajam Štarnbergas Puteklītim un gājām palūkoties uz ezera promenādi.
Izejot cauri pēc urīna odošam tunelim nonācām pie ezera. Migla un lietus ir aizseguši Alpu kalnus un pat jahtas neizskatās tik majestātiski šai pelēkumā. Godīgi sakot esam vīlušies. Un arī neviens Bugatti nebija. Bet kā vēlāk uzzinājām, ka vācieši nemēdz izrādīties ar savu turīgumu. Tas viss ir kaut kur paslēpts tālāk prom no ziņkārīgo acīm.
Bavārijas galvaspilsēta Minhene jau pavisam tuvu. Esmu šeit otro reizi. Iepriekšējā reizē ar puikām izbaudījām fantastisko BMW muzeju. To nu gan es iesaku katram BMW fanam. Tas patiešām ir ārkārtīgi interesants pasākums.
Viesnīca atrodas patālu no centra, bet nav tik traki, ar tramvaju, kurš iet gar pašu viesnīcu braucam vakara pastaigā pa Minhenes vecpilsētu. Kāpēc ar tramvaju? Vai tad šoferītis nav pelnījis kādu alu?
Vakara pastaiga ir patīkama, jo nav tik daudz tūristu ielās, ir patīkami silts un lietus arī nelīst.
Un te nu satieku savu veco draugu. Pa 10 gadiem dažs labs nav mainījies nu nemaz... ha ha ha
Šis ir raksturīgais Nirnbergas skats. Tur bija leprozorijs, kurš piebūvēts pie pilsētas slimnīcas.
Vēl tāda interesanta lieta. Ievērojām ne tikai Nirnbergā, bet arī citās Vācijas pilsētās. Pie vecpilsētu mūriem iekārtoti urbānie dārziņi. Mazliet tā dīvaini. Šie dārziņi ir pie cietokšņa mūriem, kur viduslaikos noteikti bija aizsargkanāls. Tur ir diezgan ēnains, bet cilvēki atpūšas, sauļojas, lasa grāmatas, rīko piknikus. Interesanti, kuri ir tie īpašie, kuri iegūst šos dārziņus, kā tie ir nonākuši viņu apsaimniekošanā? Nekāda lielā dārzniecība tur nenotiek. Kāds ogu krūms, kāds augļu koks, kāda puķe, kaut kas apēdams.
Jau pienācis vakars. Jādodas uz viesnīcu. Paliekam viesnīcā, netālu no Nirnbergas lidostas. Paskatāmies kā paceļas lidmašīna un dodamies pie miera.
Jāsaka gan godīgi, ka viesnīcas izvēle nav visai izdevusies. Izrādās, ka tur šobrīd ir vairāki desmiti pusaudžu ar visām no tā izrietošām sekām. Jauniešiem neguļas, skraida, bļaustās utt. Istaba pirmajā stāvā, logiem nav nakts aizkaru. Aiz loga notiek tusiņš. Bet nu jau aizmirsies. Galvenais, ka bija kur gulēt.
7.diena
Sākās garais ceļš mājās. Priekšā 800km līdz naktsmītnei. Bet pirms Polijas robežas iegriežamies Baucenē. Tur ir liels iepirkšanās centrs. Iepirkām visādus gardumus mājiniekiem un kārumus mājās gaidošajiem zvēriņiem.
Paliekam pa nakti pie Lodzas, Polijā draugu ieteiktā viesnīcā Pelikan. Tiešām jauka vieta. Gardas vakariņas, superīgas brokastis.
Šādi izskatās šoferītis pēc 800km.
Izvēlamies neraukt pa autobāni. To mēs darām pārsvarā, lai redzētu ko vairāk, lai izbaudītu Bavārijas lauku mieru. Degviela arī ir labākā cenā nekā uz bāņa. Kā arī pārvietoties pa bāņiem ir ļoti stresaini. Kaut kā agrāk likās, ka pa bāni tikai mauc nebremzējot, tagad viss ir citādi. Visvairāk besī fūres. Viņi visu laiku cenšas viens otru apdzīt, kaut arī visiem ir ātruma ierobežojumi, ātrāk par 95km/h viņi nemaz nevar pabraukt, bet nepārtraukti kāds izdomā, ka apdzīs otru, un tā viņi neskatoties, kas notiek apkārt, mierīgi izbrauc priekšā un 20 minūtes mēģina lēnā garā apdzīt citu fūru. Tas tiešām tracina, jo vidēji ātrums uz bāņa ir 120-130km/h un tāda bremzēšana rada stresu. Kā arī braukšana pa bāni palielina vidējo degvielas patēriņu mašīnai. Turpretim braukšana pa mazajiem ceļiem tiešām ir baudpilns brauciens pa sakoptiem un gleznainiem Bavārijas laukiem.
Un tā baudot skatus, tuvojoties Minhenei, esam atbraukuši līdz Štarnbergai.
Draudzenes vīrs teica, ka noteikti tur ir jāpiestāj. Tā ir bagātnieku pilsēta. Tur dzīvo tikai ļoti bagāti un tiešām ļoti, ļoti bagāti cilvēki.
Mums acu priekšā bija ainiņas ar Monako ielām, Bugatti un Lamborghini ielās.
Gaidījām vismaz šādu skatu uz Štarnberga ezeru. Bet mūs stipri pievīla laiks un vācu pieticība.
Mēs ieraudzījām parastu pilsētu ar parastām mašīnām. Nolikām uz ielas mūsējo Puteklīti blakus kādam citam biezajam Štarnbergas Puteklītim un gājām palūkoties uz ezera promenādi.
Izejot cauri pēc urīna odošam tunelim nonācām pie ezera. Migla un lietus ir aizseguši Alpu kalnus un pat jahtas neizskatās tik majestātiski šai pelēkumā. Godīgi sakot esam vīlušies. Un arī neviens Bugatti nebija. Bet kā vēlāk uzzinājām, ka vācieši nemēdz izrādīties ar savu turīgumu. Tas viss ir kaut kur paslēpts tālāk prom no ziņkārīgo acīm.
Viesnīca atrodas patālu no centra, bet nav tik traki, ar tramvaju, kurš iet gar pašu viesnīcu braucam vakara pastaigā pa Minhenes vecpilsētu. Kāpēc ar tramvaju? Vai tad šoferītis nav pelnījis kādu alu?
Vakara pastaiga ir patīkama, jo nav tik daudz tūristu ielās, ir patīkami silts un lietus arī nelīst.
Un te nu satieku savu veco draugu. Pa 10 gadiem dažs labs nav mainījies nu nemaz... ha ha ha
Rātsnams visā savā krāšņumā. Noklausāmies arī vakara zvanus.
Un nu jau esam sasnieguši mērķi - Hofbraeuhaus. Te nu ir jāatnāk katram alus cienītajam. Īpaša atmosfēra šai senajā trīsstāvu krogā. Ņigu ņagu ne pajokam. Toties te var arī paēst. Ko arī labprāt darām. Nu tie vācieši... tās porcijas...
Vislabāk atmosfēru parāda šis video.
Kad puncis pilns un alus izdzerts, varam ar tramvaju doties uz naktsmāju.
6.diena
Pēc diezgan vienkāršām, bet pietiekošām viesnīcas brokastīm dodamies uz Nimfenburgas pili.
Šī vieta ir to vērta, lai apmeklētu otro reizi. Nu patīk mums pilis un dārzi! Pils dārzs ir milzīgs. Diemžēl apstaigāt to nekad nav laika. Tur ir daudzi paviljoni un vietas, kur paslēpties no pilsētas kņadas. Minhenieši ir šo parku ir iecienījuši sportiskām aktivitātēm. No rīta parkā ir desmitiem soļojošu omīšu un visu paaudžu skrējēju.
Pils apmeklējums kopā ar paviljoniem maksā 11,50EUR, tikai pils 6EUR. Kas nav mazsvarīgi, tad stāvvieta ir par brīvu un parks arī ir par brīvu, un protams bērniem, tikai nesakiet saviem 16 un 17 gadniekiem, ka viņi ir bērni, tātad līdz 18 gadiem par brīvu.
Parkā ir ļoti daudz putnu. Dīķos ir pilns ar zivīm. īsta dabas draugu paradīze.
Nimfenburgas pils ir rokoko stilā. Ja patīk Rundāles pils, tad noteikti patiks arī šeit. Rundāles pils ir tāda kā Nimfenburgas miniatūŗa.
Skats no un uz parku.
Šodien vēl jāapskata Nirnberga, tamdēļ pārāk ilgi nekavējamies. Priekšā vēl 170km pa autobāni.
Nirnberga ir Bavārijas otra lielākā pilsēta. Vēsture ir bagāta un interesanta, bet to es te neatstāstīšu. Ievērības cienīga ir vecpilsēta ar tai apjozto cietokšņa mūri. Iepriekšējā reizē Nirnbergu redzēju naktī, cietoksnis likās iespaidīgs un noslēpumains.
Ap vecpilsētu diezgan grūti atrast stāvvietu, aiznavigējām uz attālāku stāvvietu. Sanāca, ka iegājām vecpilsētā no, kā lai to pareizāk pasaka, nepareizās puses.
Bildē redzams, ka plakātā norādīts - nefotografēt, +18. Hmm... ko tas nez nozīmē? Kad bija nofotografēts šis mūra fragments, pēkšņi pa logiem no mājas, kura atrodas labajā pusē pa diviem stāviem izkārās pusplikas m.... meičas! Sāka kliegt, ka nedrīkst fotografēt un vēl vis kaut ko. Ak, mēs stulbie, apjukušie tūristi, kuri safanojušies par vēsturiskajiem mūriem! Ir pulksten 14:00, pusdienlaiks. Kāds +18?!?! Gaišā dienas laikā pusplikas meičas sēž pa veselu kvartālu sarkanos skatlogos. Reāls šoks! Mēģinājām pēc iespējas ātrāk tikt prom.
Tālāk viss mierīgi.
Apmeklējām šo grezno viduslaiku baznīcu - St.Lorenz. Nebiju redzējusi baznīcu ar četrām ērģelēm. Un kāda laime, tās sāka skanēt! Ērģeles gan ir mūsdienīgas un digtālas, bet baznīcas akustika dara savu. Burvīgi!
Šis ir raksturīgais Nirnbergas skats. Tur bija leprozorijs, kurš piebūvēts pie pilsētas slimnīcas.
Cietokšņa pils jau ir klāt. Dodamies iekšā.
Jau pienācis vakars. Jādodas uz viesnīcu. Paliekam viesnīcā, netālu no Nirnbergas lidostas. Paskatāmies kā paceļas lidmašīna un dodamies pie miera.
Jāsaka gan godīgi, ka viesnīcas izvēle nav visai izdevusies. Izrādās, ka tur šobrīd ir vairāki desmiti pusaudžu ar visām no tā izrietošām sekām. Jauniešiem neguļas, skraida, bļaustās utt. Istaba pirmajā stāvā, logiem nav nakts aizkaru. Aiz loga notiek tusiņš. Bet nu jau aizmirsies. Galvenais, ka bija kur gulēt.
7.diena
Sākās garais ceļš mājās. Priekšā 800km līdz naktsmītnei. Bet pirms Polijas robežas iegriežamies Baucenē. Tur ir liels iepirkšanās centrs. Iepirkām visādus gardumus mājiniekiem un kārumus mājās gaidošajiem zvēriņiem.
Paliekam pa nakti pie Lodzas, Polijā draugu ieteiktā viesnīcā Pelikan. Tiešām jauka vieta. Gardas vakariņas, superīgas brokastis.
Šādi izskatās šoferītis pēc 800km.
8.diena
Un nu priekšā 800km līdz mājām. Paspējam pat vēl nobalsot Eiroparlamenta vēlēšanās Iecavas iecirknī, uz kuru biju pārlikusi mūs.
Nobeigums
Ko vēl varu pateikt. Līdz šim mūsu uzticamais līdzbraucējs bija Tontons (Tom Tom), bet šoreiz izrādījās lieks un arī novecojis, lai gan bija nesen atjaunots. Polijā viss mainās tik strauji, ka Tontons nespēj tam izsekot. Šobrīd visā Eiropā ir tik izdevīgi interneta tarifi, ka visus 4000km navigējām ar Waze.
Jārēķinās, ka Vācijā vēl joprojām nav tāds internets kā pie mums. Ļoti bieži nebija pārklājums. Viesnīcās solītais WiFi ļoti bieži ir tikai butaforisks, tamdēļ lietoju "mājas" internetu.
Visu laiku jāseko kur pārvietosieties, jo bankomāti ir reta parādība, kā arī ļoti daudzās vietās ir skaidrās naudas norēķini vai viņu pašu kaut kāda iekšējā karte. Bija veikali, kuros atstājām preci, jo mūsu kartes atzina par nederīgām.
Šoreiz sanāca tāds galopa skrējiens. Tagad zinām, ka noteikti lidosim ar lidmašīnu uz vairākām dienām un apskatīsim kārtīgi Vircburgu un Bambergu. Auto noma Vācijā ir ļoti ērta.
Pagaidām viss. Redzēs kur ceļi vedīs ...
Iepriekšējo daļu lasiet šeit - https://antradzivo.blogspot.com/2019/07/vacijas-dienvidi-2dala.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru