4.diena
Mūs modina ritmiska lietus bungošana. Paskatoties pa logu, redzams, ka viss ir vienmērīgi pelēks un nav cerība par lietus rimšanos. Ceļamies un veļamies! Priekšā garš ceļš.
Kristīne rosās pa virtuvi. Jūtama kārdinoša smarža. Top sātīgas karstmaizes ar marinētiem sparģeļiem, šķiņķi un daudz siera! Mmm... nu to es nevaru aprakstīt...
Ceļinieku baterijas (lasi - punči) uzlādētas, varam doties tālāk. Pirms tam gan draugi mūs pavada pa supermārketa labirintiem, ierādot labāko, ko varam atvest no Frankonijas novada.
Bučas, smaidi, apskāvieni... tschüß! (atā!)
Pirmais pieturas punkts ir Rotenburga pie Tauberes (Rothenburg ob der Tauber).
Rotenburga ir tūristu iecienīta pilsētiņa stundas braucienā no Nirnbergas vai divas ar pus stundas no Minhenes.
Nu šī vieta ir izcila viduslaiku pērle! Šai pilsētai veltījām pusdienu, staigājot mazās bruģētās ieliņas un nostūrīšus, un fotografējot katru skaisto seno vietiņu. Šeit tika knipsēts uz visām pusēm un ļooooti daudz!
Šī pilsēta ir zīmīga arī ar daudzajiem Ziemassvētku veikaliņiem un ir pat Ziemassvētku muzejs. Šeit tapa viens slepenais kadrs, jo fotografēt nedrīkst. Bet tik skaisti!
Riekstkodis vienmēr gatavs iepozēt. Man gan tā ne visai. Vienmēr kaut ko sašķobos.
Un tā mēs beidzot nonācām pie vietas, kura ir visatpazīstamākā šai pilsētā. Šeit nu gan vēlos ielikt - expectations vs reality.
Visi pazīst šo skatu. Mēs tik ļoti vēlējāmies redzēt paši savam acīm. Nē nu skaidrs, ka saulains laiks un fotošops arī dara savu. Bet skaisti taču!
Bet mēs ieraudzījām šo!!! VIKING Line trīs gidi bija tieši šajā vietā noorganizējuši satikšanās punktu. Es biju TIK dusmīga! Kāpēc tieši šeit? Šī ir vieta, kuru grib iemūžināt visi tūristi. Vismaz pusstundu gaidījām, kamēr viņi aizies. Un tad atnāca divas ķīniešu tūristes un sāka savu individuālo fotosesiju. 167 vienādi kadri ar vienu 143 kadri ar otru...
Vienā pilsētas galā mūris paliek plats. Tur notikušas lielas lietas. Var iebraukt un nobraukt ar ratiem. Stāv lielgabali. Rotenburgieši ir gatavi aizstāvēties jebkurā laikā.
Ejot pa aizsargmūri ieraudzījām šo simbolu. Pievērsām uzmanību, jo Vinfreds stāstīja, ka šī zvaigzne nenozīmē to, ka šai mājā dzīvo ēbreji. Šis ir alus darītāju simbols, kuru ir aizņēmušies ēbreji. Tātad šajā mājā dzīvojuši aldari.
No visas sirds iesaku apmeklēt šo piparkūku namiņu un Ziemassvētku pilsētiņu.
Tālāk mūsu ceļš ved pie manas draudzenes Agnes. Mums ir jābrauc uz kādu Štutgartes piepilsētu. Šoreiz Štutgarti nav paredzēts apmeklēt. Galvenā ir tikšanās ar Agni un viņas ģimeni.
Un atkal apskāvieni, bučas smaidi un visi priecīgi! Ak jel! Kā aug bērni! Iepriekšējo reizi bijām 2011.gada aprīlī. Laiciņš pagājis. Nākusi klāt ir mazā Rozīte. Vakars pagāja sarunās un pārrunās, atmiņās un nākotnes plānos. Eh, foršie! Tik žēl, ka rīt darbdiena un mums visiem laicīgi jāceļas un kopā jāmetas ārā pa durvīm.
5.diena
Braucot pa Vācijas mazajiem ciemiem, visur bija redzami šādi stabi. Ieraugot pirmos, bija liels izbrīns. Kāpēc viņi dīrā egli un atstāj galā pušķi?
Izrādās, ka tas ir Maibaum - maija koks. Tā ir sena tradīcija no viduslaikiem. 1.maijā tiek uzstādīs Maibaum. To gatavo apmēram mēnesi pirms uzstādīšanas. Vispirms nocērtot visskaistāko egli, kuru var dabūt tuvumā, tad to izpušķo. Bija ciemi, kuros bija vienkārši notēsta egle ar dažām lentēm, bet bija ciemi, kuros šo tradīciju tur īpašā godā un stabs bija izgreznots ļoti grezni un bagātīgi. Šīs tradīcijas galvenā štelle ir tas, ka kaimiņu ciems vēlas nozagt to stabu. Tā viņi tur dienām un naktīm sargā stabu. Ja nozog, tad tur ir visādas atrakcijas un izpirkšanas maksas, pārsvarā saistītas ar alus dzeršanu. 1.maijā Bavārijā šie ir lieli svētki. Man nāk prātā ainiņas no trauku līdzekļa reklāmas par to kā vienam ciemam pēc svinībām trauki bija tīri ar vienu pudeli, bet otram ciemam vajadzēja desmitiem pudeļu. Vācieši māk svinēt un dzert alu ļoti daudz, un, protams, desas, ļoti daudz desas un cūkgaļa.
Šodien mums vēl daudz kas jāredz. Vispirms uz Švangavu. Iespējams, ka Švangavas nosaukums nav daudziem atpazīstams, bet, pieminot Neušvānšteinu, viss kļūst skaidrs.
Un tur jau tā ir! Šī pasaku pils. Šis iedvesmas avots daudziem un daudzām. Šis karaļa Ludviga II vājprāta realizējums. Šī pasaulē apmeklētākā pils - Neušvānšteina (Neuschwanstein).
Un tur pat blakus, necilāka, bet arī grezna īsta karaļu rezidence - Hohenšvangava (Hohenschwangau).
Es uz šo vietu devos jau trešo reizi. Divas reizes biju jaunajā pilī. Vienu reizi ar kori 2006.gadā, toreiz pat uzdziedājām lielajā zālē. Akustika tiešām laba. Otrajā reizē ar dēliem un mammu 2009.gadā.
Bet jāsaka, ka pilij ir ļoti tumša un nepatīkama aura. Kaut kas iekšā ir ļoti nospiedošs. Vairāk neko nestāstīšu, jo nevēlos nevienam uzspiest savu viedokli. Bet uzskatu, ka vienreiz gan to būtu jāredz.
Biļetes ir iegādājamas uz vietas, vai arī internetā. Bet pirms rezervēšanas internetā, rūpīgi jāizlasa noteikumi, tie ir ļoti stingri. Parasti rindas ir diezgan garas, bet nevajag baidīties, tās iet diezgan raiti. Biļetes cena ir 13EUR, bērniem līdz 18 gadiem ir par brīvu.
Esmu bieži dzirdējusi, ka ir problēmas ar auto novietošanu. Neko tādu neesmu pieredzējusi. Visas trīs reizes braucam uz galējo stāvvietu pie ezera. Pašā galā vienmēr ir vietas. Priekšējās stāvvietās parasti ir paliels burziņš. Maksa par stāvvietu 6EUR uz visu dienu. Bet nezinu kā būs nākotnē, jo šobrīd notika pārbūves, tika uzstādīti šlagbaumi ar kases aparātiem.
Augšā var tikt ar kājām. Tas aizņem apmēram 40 minūtes. Var braukt ar autobusu, samaksa diezgan simboliska. Šoreiz izvēlamies braukt augšā ar autobusu, jo mums ir ierobežots laiks līdz iekļūšanai tēva pilī, kā bieži sauc Hohenšvangavu.
Var arī ar zirgu pajūgiem, bet nu nē... Dievinu zirgus! Bet man liekas, ka viņiem ir tik grūti vilkt augšā resnās tūristu pakaļas... es atvainojos...
Te nu esam augšā uz Marienbrücke. Katram, kurš ir bijis uz šī tilta, ir šāda bilde un vēl pašiņš vai portrets ar pili fonā. Skaisti jau. Vietu savai sapņu pilij Ludvigs izvēlējās nepārspējamu.
Jārēķinās, ka uz tilta vienmēr ir daudz cilvēki. Visi gūstās, daudzi baidās. Savi telefoni un fotoaparāti ir jātur cieši, citādi var iekrist kalnu upes krācēs, kura tek zem tilta.
Tā nu tur ir. Visas ekskursijas notiek tikai gida pavadībā stingri pēc pulksteņiem. Tā tie nabaga tūristi tur drūzmējas un gaida savu iekšā laišanas brīdi. Šodien nav karsti. Iepriekšēja reizē bija traki karsti. Tas bija mokoši.
Hohenšvangava atšķiras ar savu savu nepārspīlēto interjeru. Lai gan šeit arī ir bizantiska stila interjers un gotikas pieskāriens eksterjerā, šī pils ir aprīkota dzīvošanai, nevis fantāziju realizēšanai.
Šo pili karalis Maksimilians pārbūvēja ģimenei no 1833. līdz 1837.gada. Šī bija vasaras un medību karaliskās ģimenes rezidence. Šeit mazajam Ludvigam radās idejas par savu sapņu pili, kādas gan viņam bija vairākas.
Pārsteidza fakts, kuru pastāstīja gids. Izradās, ka Neušavnšteina pieder valstij un ienākumus no tās gūst valsts, bet Hohenšvangava vēl joprojām pieder karaliskās ģimenes pēctečiem, kuri gan uztur, gan gūst ienākumus no šī īpašuma.
Iepriekš vienmēr domāju, ka šī ir oranžērija. Bet izrādās ka tā ir kapella!
Un šis ir kristāldzidrais Alpsee pils pakājē. Diemžēl šoreiz nav redzami sniegotie kalni aiz mākoņiem, bet ezers ir pasakains.
Esam šeit pavadījuši pusi dienas, vēl jātiek līdz Minhenei. Bet par Minheni nākošajā daļā.
Sākumu lasiet šeit - https://antradzivo.blogspot.com/2019/06/vacijas-dienvidi-1dala.html
Mūs modina ritmiska lietus bungošana. Paskatoties pa logu, redzams, ka viss ir vienmērīgi pelēks un nav cerība par lietus rimšanos. Ceļamies un veļamies! Priekšā garš ceļš.
Kristīne rosās pa virtuvi. Jūtama kārdinoša smarža. Top sātīgas karstmaizes ar marinētiem sparģeļiem, šķiņķi un daudz siera! Mmm... nu to es nevaru aprakstīt...
Ceļinieku baterijas (lasi - punči) uzlādētas, varam doties tālāk. Pirms tam gan draugi mūs pavada pa supermārketa labirintiem, ierādot labāko, ko varam atvest no Frankonijas novada.
Bučas, smaidi, apskāvieni... tschüß! (atā!)
Pirmais pieturas punkts ir Rotenburga pie Tauberes (Rothenburg ob der Tauber).
Rotenburga ir tūristu iecienīta pilsētiņa stundas braucienā no Nirnbergas vai divas ar pus stundas no Minhenes.
Nu šī vieta ir izcila viduslaiku pērle! Šai pilsētai veltījām pusdienu, staigājot mazās bruģētās ieliņas un nostūrīšus, un fotografējot katru skaisto seno vietiņu. Šeit tika knipsēts uz visām pusēm un ļooooti daudz!
Šī pilsēta ir zīmīga arī ar daudzajiem Ziemassvētku veikaliņiem un ir pat Ziemassvētku muzejs. Šeit tapa viens slepenais kadrs, jo fotografēt nedrīkst. Bet tik skaisti!
Riekstkodis vienmēr gatavs iepozēt. Man gan tā ne visai. Vienmēr kaut ko sašķobos.
Un tā mēs beidzot nonācām pie vietas, kura ir visatpazīstamākā šai pilsētā. Šeit nu gan vēlos ielikt - expectations vs reality.
Visi pazīst šo skatu. Mēs tik ļoti vēlējāmies redzēt paši savam acīm. Nē nu skaidrs, ka saulains laiks un fotošops arī dara savu. Bet skaisti taču!
Bet mēs ieraudzījām šo!!! VIKING Line trīs gidi bija tieši šajā vietā noorganizējuši satikšanās punktu. Es biju TIK dusmīga! Kāpēc tieši šeit? Šī ir vieta, kuru grib iemūžināt visi tūristi. Vismaz pusstundu gaidījām, kamēr viņi aizies. Un tad atnāca divas ķīniešu tūristes un sāka savu individuālo fotosesiju. 167 vienādi kadri ar vienu 143 kadri ar otru...
Biju bezkaunīga un palūdzu viņas aiziet. Un tad tapa šis brīnišķīgais kadrs ar ķīniešu tūristu maisiņiem.
Pilsētai visapkārt iet šāds aizsargmūris pa kuru var apiet apkārt. Skati no mūra arī ir brīnišķīgi.
Vienā pilsētas galā mūris paliek plats. Tur notikušas lielas lietas. Var iebraukt un nobraukt ar ratiem. Stāv lielgabali. Rotenburgieši ir gatavi aizstāvēties jebkurā laikā.
Ejot pa aizsargmūri ieraudzījām šo simbolu. Pievērsām uzmanību, jo Vinfreds stāstīja, ka šī zvaigzne nenozīmē to, ka šai mājā dzīvo ēbreji. Šis ir alus darītāju simbols, kuru ir aizņēmušies ēbreji. Tātad šajā mājā dzīvojuši aldari.
No visas sirds iesaku apmeklēt šo piparkūku namiņu un Ziemassvētku pilsētiņu.
Tālāk mūsu ceļš ved pie manas draudzenes Agnes. Mums ir jābrauc uz kādu Štutgartes piepilsētu. Šoreiz Štutgarti nav paredzēts apmeklēt. Galvenā ir tikšanās ar Agni un viņas ģimeni.
Un atkal apskāvieni, bučas smaidi un visi priecīgi! Ak jel! Kā aug bērni! Iepriekšējo reizi bijām 2011.gada aprīlī. Laiciņš pagājis. Nākusi klāt ir mazā Rozīte. Vakars pagāja sarunās un pārrunās, atmiņās un nākotnes plānos. Eh, foršie! Tik žēl, ka rīt darbdiena un mums visiem laicīgi jāceļas un kopā jāmetas ārā pa durvīm.
5.diena
Braucot pa Vācijas mazajiem ciemiem, visur bija redzami šādi stabi. Ieraugot pirmos, bija liels izbrīns. Kāpēc viņi dīrā egli un atstāj galā pušķi?
Izrādās, ka tas ir Maibaum - maija koks. Tā ir sena tradīcija no viduslaikiem. 1.maijā tiek uzstādīs Maibaum. To gatavo apmēram mēnesi pirms uzstādīšanas. Vispirms nocērtot visskaistāko egli, kuru var dabūt tuvumā, tad to izpušķo. Bija ciemi, kuros bija vienkārši notēsta egle ar dažām lentēm, bet bija ciemi, kuros šo tradīciju tur īpašā godā un stabs bija izgreznots ļoti grezni un bagātīgi. Šīs tradīcijas galvenā štelle ir tas, ka kaimiņu ciems vēlas nozagt to stabu. Tā viņi tur dienām un naktīm sargā stabu. Ja nozog, tad tur ir visādas atrakcijas un izpirkšanas maksas, pārsvarā saistītas ar alus dzeršanu. 1.maijā Bavārijā šie ir lieli svētki. Man nāk prātā ainiņas no trauku līdzekļa reklāmas par to kā vienam ciemam pēc svinībām trauki bija tīri ar vienu pudeli, bet otram ciemam vajadzēja desmitiem pudeļu. Vācieši māk svinēt un dzert alu ļoti daudz, un, protams, desas, ļoti daudz desas un cūkgaļa.
Šodien mums vēl daudz kas jāredz. Vispirms uz Švangavu. Iespējams, ka Švangavas nosaukums nav daudziem atpazīstams, bet, pieminot Neušvānšteinu, viss kļūst skaidrs.
Un tur jau tā ir! Šī pasaku pils. Šis iedvesmas avots daudziem un daudzām. Šis karaļa Ludviga II vājprāta realizējums. Šī pasaulē apmeklētākā pils - Neušvānšteina (Neuschwanstein).
Es uz šo vietu devos jau trešo reizi. Divas reizes biju jaunajā pilī. Vienu reizi ar kori 2006.gadā, toreiz pat uzdziedājām lielajā zālē. Akustika tiešām laba. Otrajā reizē ar dēliem un mammu 2009.gadā.
Bet jāsaka, ka pilij ir ļoti tumša un nepatīkama aura. Kaut kas iekšā ir ļoti nospiedošs. Vairāk neko nestāstīšu, jo nevēlos nevienam uzspiest savu viedokli. Bet uzskatu, ka vienreiz gan to būtu jāredz.
Biļetes ir iegādājamas uz vietas, vai arī internetā. Bet pirms rezervēšanas internetā, rūpīgi jāizlasa noteikumi, tie ir ļoti stingri. Parasti rindas ir diezgan garas, bet nevajag baidīties, tās iet diezgan raiti. Biļetes cena ir 13EUR, bērniem līdz 18 gadiem ir par brīvu.
Esmu bieži dzirdējusi, ka ir problēmas ar auto novietošanu. Neko tādu neesmu pieredzējusi. Visas trīs reizes braucam uz galējo stāvvietu pie ezera. Pašā galā vienmēr ir vietas. Priekšējās stāvvietās parasti ir paliels burziņš. Maksa par stāvvietu 6EUR uz visu dienu. Bet nezinu kā būs nākotnē, jo šobrīd notika pārbūves, tika uzstādīti šlagbaumi ar kases aparātiem.
Augšā var tikt ar kājām. Tas aizņem apmēram 40 minūtes. Var braukt ar autobusu, samaksa diezgan simboliska. Šoreiz izvēlamies braukt augšā ar autobusu, jo mums ir ierobežots laiks līdz iekļūšanai tēva pilī, kā bieži sauc Hohenšvangavu.
Var arī ar zirgu pajūgiem, bet nu nē... Dievinu zirgus! Bet man liekas, ka viņiem ir tik grūti vilkt augšā resnās tūristu pakaļas... es atvainojos...
Te nu esam augšā uz Marienbrücke. Katram, kurš ir bijis uz šī tilta, ir šāda bilde un vēl pašiņš vai portrets ar pili fonā. Skaisti jau. Vietu savai sapņu pilij Ludvigs izvēlējās nepārspējamu.
Jārēķinās, ka uz tilta vienmēr ir daudz cilvēki. Visi gūstās, daudzi baidās. Savi telefoni un fotoaparāti ir jātur cieši, citādi var iekrist kalnu upes krācēs, kura tek zem tilta.
Pilī šoreiz neejam, bet tā kā mans dzīves biedrs nav to redzējis, ļauju izstaigāt apkārtni. Jo eksterjers nav mazāk iespaidīgs kā interjers.
Tā nu tur ir. Visas ekskursijas notiek tikai gida pavadībā stingri pēc pulksteņiem. Tā tie nabaga tūristi tur drūzmējas un gaida savu iekšā laišanas brīdi. Šodien nav karsti. Iepriekšēja reizē bija traki karsti. Tas bija mokoši.
Pēc Neušvanšteinas apskates dodamies lejā. Ceļš lejup ilgst apmēram 20 minūtes. Mums ir jānokļūst tur.
Hohenšvangava atšķiras ar savu savu nepārspīlēto interjeru. Lai gan šeit arī ir bizantiska stila interjers un gotikas pieskāriens eksterjerā, šī pils ir aprīkota dzīvošanai, nevis fantāziju realizēšanai.
Šo pili karalis Maksimilians pārbūvēja ģimenei no 1833. līdz 1837.gada. Šī bija vasaras un medību karaliskās ģimenes rezidence. Šeit mazajam Ludvigam radās idejas par savu sapņu pili, kādas gan viņam bija vairākas.
Pārsteidza fakts, kuru pastāstīja gids. Izradās, ka Neušavnšteina pieder valstij un ienākumus no tās gūst valsts, bet Hohenšvangava vēl joprojām pieder karaliskās ģimenes pēctečiem, kuri gan uztur, gan gūst ienākumus no šī īpašuma.
Iepriekš vienmēr domāju, ka šī ir oranžērija. Bet izrādās ka tā ir kapella!
Un šis ir kristāldzidrais Alpsee pils pakājē. Diemžēl šoreiz nav redzami sniegotie kalni aiz mākoņiem, bet ezers ir pasakains.
Esam šeit pavadījuši pusi dienas, vēl jātiek līdz Minhenei. Bet par Minheni nākošajā daļā.
Sākumu lasiet šeit - https://antradzivo.blogspot.com/2019/06/vacijas-dienvidi-1dala.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru