trešdiena, 2025. gada 15. oktobris

Jau atkal Lielbritānija!

Daudzi atklāti brīnās par mūsu mīlestību uz Lielbritāniju, bet tā ir tiesa - mums ļoti patīk šī valsts, jo šeit mēs varam atrast visu kas mūs interesē - daba, vēsture, māksla un kultūra. 
Oktobris varbūt nav tas labākais laiks apceļot šo valsti, bet galvenais pasākums, dēļ kura devāmies turp, bija Simply Red 40th Anniversary Tour koncerts Birmingemā, kuru gaidījām pusotru gadu! Pārējais maršruts tapa domājot par skaistākajām vietām, kuras apmeklēt rudenī, bet, lai tās nebūtu kā, piemēram, pie mums - visi rudenī dodas uz Siguldu. 

1.diena

Tā kā Wizzair vairs nelido uz Lutonu, tad izmantojam Rayanair lidojumu uz London Stansted lidostu, kur iecienītajā auto nomā Sixt Car mūs gaida jau rezervētais auto, lai dotos pie mīļās draudzenes Baibas, kura kā jau vienmēr mūs laipni uzņem pie sevis. 
Izmantojam Sixt Car, jo ar šo kompāniju ir tikai labākā pieredze, varbūt mazliet dārgāk, bet ne reizi nav bijušas problēmas, kā bija pirmajā reizē ar Europcar. Tas bija drausmīgs murgs ar pamatīgiem zaudējumiem. 
Bet, ak vai man dieniņ! Londona mūs sagaida pagalam nelaipni - lietus līst aumaļām! Laikam prognoze mūs ir pievīlusi. Baiba ir atsūtījusi ziņu, ka ziņās brīdina par vētras Eimijas plosīšanos. Mja... diez kas nav...
Ceļā dodamies ap pl.13:00. Man jau ir ieplānots pirmais apskates punkts, kas ir pa ceļam no Stanstedas uz Ragbiju. Tā ir slavenā studentu pilsēta Kembridža
Gribēju nopirkt internetu lidostā, bet kaut kā negadījās acīs kiosks. Bet izrādās mūsu auto ir navigācija! Tas gan ir forši! 
Pirmais, ko izdarām Kembridžā - nopērkam lietussargu. 


Izejam ielās. Kembridža ir ļoti skaista un sena pilsēta. Esam bijuši arī otrajā studentu pilsētā Oksfordā. Teikšu godīgi, Kembridža mums uzreiz patīk labāk. Oksfordā viss ir tāds kārtīgs un pareizs, mazliet stīvs. Kembridžā ir ļoti daudz apstādījumu, dārzu, mājīgu, apslēptu stūrīšu. Vienīgais, kas traucē, tas ir lietus. Gribētos izstaigāt visu krustu šķērsu, bet patiesi nav labi. 






Diemžēl slavenākās vietas nav pieejamas, visur ciet apskatei. Pa ielām skraida rosīgi un sapucējušies jaunieši. Izrādās bijām ietrāpījuši vienā no retajām dienām, kad viss ir ciet. 3.okrobrī bija jauno studentu zvērestu pieņemšanas diena un vakarā "fukšu" balle. 
Nu ko darīt! Ja nevar dēļ lietus un slēgtajām vietām neko redzēt, tad ejam uz lielo The Fitzwilliam Museum. Kā jau daudzi mākslas un vēstures muzeji Lielbritānijā, arī šis ir par brīvu. 


Mūs kā rūdītus muzeju cilvēkus reti, kas var pārsteigt, bet arī šeit bija šis tas skatāms. Šeit sastopami slaveni vārdi, tādi kā - Brēgels, Rembrants, Monē, Pikaso, Modeliani, Pissaro, Vincents Van Gogs, Renuārs un pat Rembrants. 

Dodamies tālāk caur Kembridžas piepilsētu Grančesteru. Jā jā! To pašu! Esmu redzējusi visas sezonas! Ārkārtīgi patīk šis tik ļoti sirsnīgais un cilvēcīgais seriāls, lai gan, protams, katrā sērijā ir līķis. Nu jau ir nomainījies ceturtais vikārs, bet vismīļākais tomēr ir un paliek pats pirmais, kuru attēloja Džeimss Nortons, inspektors gan ir un paliek viens vienīgais - Robsons Grīns. Par seriālu šeit - Grantcheser.




Nu gan dodamies pie Baibas! Mūs jau gaida gardas vakariņas un superamizantais kaķis Valters. 



2.diena

 Šodien ir diena, kuru gaidījām pusotru gadu kopš biļešu iegādes - Simply Red koncerts. 
Šis ir īpašs koncerts. Viņi nav tās vecēt sākušās zvaigznes, kuri braukā pa visu pasauli, spēlē vecās labās dziesmas un ir jau pa lielam apnikušas. Simply Red iepriekšējā tūre bija pirms 10 gadiem kā 30th Anniversary Tour. Šis ir īpašs notikums un īpaša tūre, kuru fani ir gaidījuši 10 gadus! 
Tā kā koncerts ir Birmingemā, kurā neesam bijuši, tad nolemjam braukt ātrāk un dienu pavadīt pilsētā.
Ja godīgi, tad Lielbritānijas otrā lielākā pilsēta nav īpaši skaista. Iemesls ir tas, ka II pasaules kara laikā vācieši to nobumboja līdz pamatiem, jo tā bija ievērojams rūpniecības centrs. 
Šobrīd Birmingema vairāk ir moderna pilsēta. Vispievilcīgākais ir pats centrs ar kanālu tīklu, simtiem krodziņu un daudzām upju laivām. 
Birmingemā nelīst, bet Eimija purina pamatīgi. Diemžēl nesanāk izbraukt ar kādu no upju laivā, jo dēļ lielā vēja tās nekursē. Kanālā redzamas tikai privātās laivas. 
Beidzot nelīst un varu paņemt lielo "fočuku". Bildēm tomēr cits dziļums! 








Birmingema ir Black Sabbath  un Ozzy pilsēta. Kā tad nu bez bildes pie viņu memoriālā soliņa!


Apmeklējām arī populāro Sea Life. Akvāriji ir ļoti lieli un iemītnieki ir ļoti daudz un ārkārtīgi skaisti! Pirmo reizi devāmies cauri arī tunelim akvārijā. Mums ļoti patika. 




Video ir tik daudz! Visi skaisti! Nevaru izvēlēties, ko ielikt! 

Nomazgājot pirms tam rokas, ir iespēja uzmanīgi paglaudīt jūras zvaigznes. Viena uz tausti ir ka neskūts vaigs, otrai tāda nenosakāma tekstūra, bet patīkama. Nav nekā gluma. 




Iegājām interesantā krodziņā. Tur ieraudzīju slaveno britu dzērienu Pimm's. To pasniedz šādās krūkās. Jēziņ! Cik tas ir garšīgs! Pimm's ir uz džina bāzes gatavots dažādu zālīšu un garšvielu uzlējums, ko pasniedz ar limonādi, citrusaugļiem un daudz ledus. Tai dienai laikam vairāk būtu vairāk piestāvējis kāds brendijs vai viskijs, bet nu tik ļoti gribējās pagaršot. Nu jā... tagad tas ir mūsu mīļākais dzēriens!!! Lieki teikt, ka lidostā tika nopirkts Pimm's, jo Latvijā to nopirkt nevar. 


Jā jā jā!!! Un nu tas brīdis ir klāt!!! Neaizmirstams un kolosāls! 


Šis bija pirmais lielkoncerts ārzemēs. Pilnīgi jauna pieredze. Skatītāji uzsprāgst jau ar pirmajām skaņām. Nav kā Latvijas stīvā publika, kura iesilst tikai pie priekšpēdējās dziesmas. 
Koncerta video nav visai labi, bet man vienalga, skatoties tos, atkal esmu tur! Šeit nevaru ielikt, jo pārāk liels formāts. Miks Haknels ir vislabākajā formā! 

3.diena

Ir svētdiena. Baiba tomēr vakar ir apaukstējusies un ir pagalam aizsmakusi. Jāpaliek mājās un drusku jāpadakterējas. Dienu pavadām divatā.

Braucam uz apmēram stundas attālumā esošo Calke Abbey. Šis ir National Trust  apsaimniekots īpašums. No citiem atšķiras ar to, ka nav ticis atjaunots. Tam ir veikti tikai daži atjaunošanas darbi, kas neļautu īpašumam aiziet bojā pavisam. Pēdējais īpašnieks to nodeva NT 1985.gadā. Tas tiešām ir iespaidīgi redzēt patieso pagājušā gadsimta muižniecības seju Lielbritānijā. Daudzi nevarēja atkopties pēc II pasaules kara un grima parādos un nabadzībā, lai gan milzīgā muiža ir pilna ar vēsturiskām vērtībām, tās īpašnieks nebija to visu izpārdevis. NT īpašums tika nodots ar 8 miljonu mārciņu lielu nodokļu parādu. 


















Pēc nesteidzīgas pastaigas pa īpašumu un super garda cream tea baudīšanas, nolemjam doties uz vienu no latviešu īpašumiem Straumēni. Navigācijā rakstām gan tā, gan šitā, bet neatrod! Es pat esmu saglabājusi telefonā kur un kā jābrauc, bet tā arī neatraduši braucām mājās. 
Rīt dodamies tālākā ceļā, ir jāizguļas. 

Turpinājums sekos... 




pirmdiena, 2025. gada 21. jūlijs

Vācija - Austrija 3.daļa

 6.diena

Šodien paredzēts šī ceļojuma galvenais galamērķis. Esmu mazliet satraukta vai būšu visu pareizi izplānojusi un sapratusi, jo austriešu mājas lapas nav visai labi saprotamas. Mēģināju kaut ko izlobīt, bet atmetu ar roku un nolēmu, ka skatīsies uz vietas. 

Rīts ir ausis brīnišķīgs, brokastis ir samērā dāsnas, pēdējie skati uz naktsmītni un dodamies!

Dahšteins mūs gaida! 

Dahšteins ir Austrijas Austrumalpu viena no augstākajām virsotnēm. Ja kādam ir interesanti, saitē varat palasīt vairāk ciparu. Bet ar ko atšķiras no citām virsotnēm - Dahšteins ir tiešām labi aprīkots tūristiem parastajiem. Lai nokļūtu virsotnē, nevajag būt nekādi īpaši aprīkotam, nevajag būt īpaši fiziski spēcīgam, jo tur ir viss, lai varētu piekļūt visi. 

Uz piekļuvi virsotnei ved viens ceļa serpentīns. Diezgan drīz pēc nogriešanās uz šo ceļu ir caurlaides punkts, kur sieviete iedod talonu un paskaidro, ka talons ir jāverificē augstienē, pretējā gadījumā braucot ārā būs jāmaksā 20EUR. Okei... tobrīd īpaši nesaprotam, bet ņemam vērā.

Pēc  kāda brīža iebraucam stāvlaukumā no kura viss sākas. 

Maza atkāpe. No rīta izčekojoties puisis viesnīcā mums izdrukāja Austrijas vasaras karti. Kā saprotu, tad ļoti laba lieta, var labi ietaupīt naudu apmeklējot dažādus tūrisma objektus. Teica, ka mums Dahšeinā būs ļoti lēti ar šo karti. Kad pirkām biļetes, mums paprasīja karti, parādīju, teica, ka ar šo karti pieeja ir pa brīvu. WOW! Nevar būt! Biju sapratusi, ka šis ir samērā dārgs pasākums. Bet, diemžēl, prieki bija īsi, jo mūs neizlaida cauri aparāts. Gājām skaidrot kas par lietu. Izrādās šī karte darbojas sākot no divām naktīm vienā naktsmītnē. Īsti nesapratu vai šis attiecas tikai uz šo vietu, vai uz visām. Jā nu nesanāca tikai "lēti". Mums abiem brauciens augšā izmaksā 137EUR. Jā, ir diezgan dārgi, bet tas IR to vērts! 

Ar šādu gondolu tiekam nogādāti augšā. Kaspars iebilst pret nosaukumu - gondola. Saka, ka tas hrebenoks. Joks tāds! Nu jā, tā sauc tramvajiņu, kurš ved augšā Visoky Tatri, kur bijām pirms kādiem 12 gadiem. Vēl to var saukt par funikulieri, par kabīni, gan jau vēl visādi, bet Austrijā visur rakstīts gondola, pie tā arī palieku. 

Tur lejā tā maziņā ir stāvvieta. Pa ceļu serpentīnu uzbraucam 1500m augstumā, ar gondolu uzceļ augšā vēl gandrīz tik pat. Esam 2995m augstumā. 

Skati ir elpu aizraujoši! Nespēju apstāties fotografēt, gribas visu iemūžināt, lai varētu atgriezt atmiņā katru stūrīti, katru kroku, katru virsotni, gan tālumā, gan tuvumā. Pirmo reizi esam tik augstu kalnos, tur kur vasarā ir sniegs. Tā ir neaizmirstama pieredze.



Mums ir ārkārtīgi paveicies ar laiku, jo augšā ir +21 grāds. Tas ir fenomenāli! Īsajos krekliņos un šortos brienam pa sniegu. Protams tas nav nekas labs, jo sniegs kusa. Tā tās sniegotās virsotnes pazūd. 




Augšā ir izbūvēti tiltiņi un skatu punkti. Uz šo tiltiņu daudzi nekāpa. 

Vēl tur ir ledus ala. Zināju, ka jābūt gataviem aukstumam, paņēmām siltās jakas. Ledus alā ir -6 grādi konstanti. Ala ir apklāta ar tentu, jo citādi tā ātri izkusīs un zudīs tūkstošgadu skaistums. Alā ir izveidoti dažādi ar Austriju saistīti ledū kalti objekti. Skan dažādas skaņas un mainās gaismas. 







Izstaigājot alu, gribējām nokāpt pie tirkīzzilā ūdens! Tāds skaistums!!! Bet nu kāpiens lejup bija diezgan ekstrēms. 








Un tad Kaspars aizgāja... un pazuda... man vienkārši grima kājas kūstošajā sniegā, bet viņam bija kārtīgi trekinga apavi un nūjas. Es paliku sēžot uz klints un gaidīju... 




Es tur nebiju, bet Kaspars man atnesa avota ūdeni. Laikam jau diezgan ekskluzīvi dzert ūdeni no 3000m augstuma! Garšīgs! 


Un tā nu sēdēju uz klints un izklaidējos. 



Palika vēsīgi un devos augšā uz restorānu iedzert ko siltu. Kas to lai zina, kad Kaspars atgriezīsies, jo ja viņš aizraujas, tad viņu nekas nevar apturēt! 


Lejā braucām pavisam interesantā veidā. Uzbrauca otra gondola, kurai izrādās 10 pasažieri var braukt uz jumta! Protams, ka mēs gribējām to!




Vēl pēdējais skats un mūsu elpu aizraujošais piedzīvojums ir beidzies. Tas bija fantastiski! Iesaku no visas sirds izbaudīt šo piedzīvojumu. Tikai ļoti uzmanīgi jāskatās uz laika apstākļiem. Mans dēls devās uz turieni divas nedēļas pēc mums un tajā reģionā ilgstoši ir lietains un auksts laiks. Augšā Dahšteinā -2 grādi un sniegputenis. 

Pēc virsotnes apmeklējuma nekas īpaši nebija paredzēts, bet tā ka bija tikai pusdienlaiks un līdz viesnīcai tikai stundas brauciens, tad tomēr izlēmām izmest līkumu līdz tūristu magnētam Hallštatei. 
 
O jā!!! Tā ir viena velnišķīgi skaista vieta!!! Lai gan protams tūristu vairāk kā gribētos sastapt, bet tas bija to vērts. 





Šo skatu ar baznīcu noteikti visi ir redzējuši internetā. Protams ar zilām debesīm izskatītos gleznaināk, bet laika apstākļus jau nevar izvēlēties. 



Jā, nepateicu! Kad bijām nobraukuši no virsotnes, pie mašīnas pēkšņi saka skanēt dīvaina skaņa, tāda kā trauksme, kā sirēna, tāda visu aptveroša skaņa. Izrādās mēs saņēmām savu pirmo mūžā šūnu brīdinājumu. Tas tiešām bija neparasti. Brīdinājums vācu valodā, bet cik sapratām, ka tuvojas negaiss, vētra 100km/h un krusa. Tad nu notika tas, ka tas negaiss mūs noķēra tieši Hallštatē. Mums tas pat patika, jo pazuda tūristi. Paēdām super gardu foreli krodziņā, nogaidījām lielo gāzienu un devāmies pa tukšajām ieliņām uz auto. 

Un jau drīz nonākam vēl vienā burvīgā ģimenes viesu namā. Šis viesu nams ģimenei pieder jau trīs paaudzēs. Pie sienām simtgadīgas bildes. Arī šeit ir krodziņš. Izbaudām atmosfēru kā vācu seriālos par ciematiņiem, kur ir tikai viens krogs, kurā ik vakaru pulcējas visi iedzīvotāji uz vienu, varbūt vairākiem alus kausiem. Neviens nenāk pie galdiem zālē, bet drūzmējas pie bāra letes, aiz kuras saimnieko pats īpašnieks. 



Vēl viena spilgtu iespaidu pilna diena ir beigusies. Iekrītam gultā kā beigti. 

7.diena

Kā gribētos vēl pavārtīties un izbaudīt nesteidzīgu rītu, bet ne jau ceļojumā. Jāceļas un jāveļas! 

Foršais saimnieks servē mums brokastis. Tās ir izcilas! Vēl pēdējais skats uz viesu namu un esam jau ceļā! 


Šodien tiekamies ar mūsu paziņu Alisi. Alisi uzrunāju kaut kad pirms Jaunā gada, kad jau bijām norunājuši, ka brauksim uz Austriju. Nepazīstu nevienu citu, kas dzīvo Austrijā. Pajautāju, ko ieteiktu redzēt, varbūt būtu ar mieru mums parādīt kādu iemīļotu vietu. Toreiz man nenāca prātā, cik šī tikšanās būs kolosāla! Cik Alise ar ģimeni un mūs sirsnīgi uzņems un izguldīs. Kā man patīk ciemoties vietējo mājās! 

Tad nu mums tapa plāns iet pastaigā pa gravu, kura Alisei ir ļoti iemīļota pastaigu vieta. Pa ceļam uz gravu esot ļoti slavens ciems ar vēl slavenāku baznīcu. Ciems esot tāds kā Austrijas Aglona. Pa ceļam redzējām vairākas mūķenes, kuras devās svētceļojumā. Tā nu uz turieni dodoties katoļu svētceļnieki no visas Eiropas. Biežs viesis esot pats pāvests! Tāda vieta ir jāredz!

Dodamies uz Mariazell. Tā kā mēs esam nereliģiski cilvēki, tad šīs vietas reliģiskais stāsts nav tas, kas mūs aizrauj, bet smuka vieta, kā jau visi mazie ciematiņi. Bet liepā cirsts Marijas tēls kapelā stāv jau no 1157.gada. 


Esam redzējuši gana daudz baznīcu, kapelu, katedrāļu un citu sakrālu celtņu. Būsim redzējuši arī šo svētceļnieku gala mērķi. Iekšpuse ir krāšņi dekorēta barokālā stilā. Bet pārāk ilgi neuzkavējamies, jo notiek mise, lai gan ērģeļu skaņas un kora dziedājums ir ausis glāstošs. 


Bet krietni interesantāka likās simtgadīgā aptieka, kurā tiek gatavotas zāles, smēres un tinktūras no dabiskajām izejvielām. Alise teica, ka te visi pērk smēri no murkšķu dziedzeriem, kura esot ļoti laba locītavām. Nu ja slavena smēre, visi pērk... tad jau mums arī vajag! Tikai izrādās, ka smēre ir, bet murkšķi vairs netiek aizskarti un dzīvo svilpodami kalnos. Nopirkām vel traki gardu tinktūru. Garšo tieši kā pertusīns. Vai kāds vēl atceras tādu klepus tinktūru? Man šausmīgi garšoja bērnībā. Čiepu no aptieciņas un dzēru. Šausmas! Pirmā atkarība. 



Bet nu mūs gaida grava!

Ötschergräben ir Austrijas Lielais kanjons. Godīgi sakot, nezinājām uz ko esam parakstījušies. Bet Alise saka, ka tā ir viegla pastaiga apmēra 6-8km... uz vienu galu... Eee... hmmm... nu labi, ja jāiet tad jāiet. 

Tātad šī ir dabas taka, kura ved lejup gravā pa kuru tek kalnu upe. Taka ir labiekārtota, bet daba ir nežēlīga un tā katru gadu tiek izpostīta ar akmens un ūdens nogruvumiem. Vietām ir koka tiltiņi un pakāpieni, vietām ir šaura grants taka. Bet skati visapkārt paveras elpu aizraujoši. Tas ir pilnīgi cits skaistums kā Dahšteina virsotnē, šis ir skats no apakšas uz augšu. 








Gravā mūs noķēra lietus, bet tas nekas, esam sārtiem vaigiem un slapjām mugurām. Atspirdzinājums ir tieši laikā! 

Alise saka, ka atceras šo taku mazliet vieglāku. Kāpiens atpakaļ ir augšā. Pūšam un elšam. Fitnesa pulksteņi rāda noietus 16km. Un tā katru dienu visa ceļojuma garumā, citu dienu arī vairāk! Laba slodzīte, ne! 

Esam jau Alises ģimenes mājā. Kamēr Alises dzīvesbiedrs gatavo supergardas vakariņas, mēs čilojam ar vīnu un basām kājām. Starp citu... Tomass ir bez piecām minūtēm ieguvis šefpavāra sertifikātu. Stāstīja kā tas notiek. Wow! Kas par aizraujošu stāstu! Nemaz nezinājām, ka tas notiek tik ļoti sarežģīti! 


8.diena

Tā nu ir pienākusi diena, kad dodamies mājās. Tiekam dāsni pabaroti. Pāris bildes atmiņai. Ģimenes bildi gan nelikšu, tomēr internets nav draudzīga vide. Lai paliek mums un Alises ģimenei par piemiņu! Sirsnīgs paldies par uzņemšanu! Tiekam laipni aicināti vēl ciemos. Domājams, ka noteikti šo uzaicinājumu izmantosim! 

Esam pavisam blakus Melkai. Tad nu jāapskatās vēl šī baroka pērle.

Melkas abatija ir lielākais un skaistākais baroka ansamblis Eiropā, iekļauts UNESCO mantojumā. Kopš 1089.gada tur ir saimniekojuši benediktīniešu mūki. Šobrīd tas ir viens no apmeklētākajiem tūrisma objektiem Austrijā. Mums pat nedaudz neērti, ka izskrējām visam tik ātri cauri. Šī vieta tiešām ir veselas dienas vērta! Pārspīlēts greznums, vēsture, zelts, parks, dārzs... Skaisti!













Un tagad priekšā vieni gari 1400km mājup. Tagad gan paliksim pa nakti pie Lodzas Polijā. 

Kopsavilkums.

Austrija ir brīnišķīga! Mēs to iemīlējām un noteikti atgriezīsimies! Tik daudz kas vēl jāredz un jāpiedzīvo! 

Kopā nobraukti 4200km. Šis nebija budžeta brauciens. Naudu neskatījām. Kas noticis ceļojumā, tur arī paliek. 

Kļūdas? Liekas nebija. Viss ieplānotais tika redzēts, plus paķerti klāt papildus objekti. 

Lielākais prieks - Dahšteins. 

Lielāka vilšanās - Mocarta dzimšanas māja Zalcburgā. 

Lielākā veiksme - ideālie laika apstākļi.