Tik pārsteidzošā Lielbritānija!

Šis ceļojums nav pirmā svaiguma, bet sen jau gribējās par to uzrakstīt. Pirms kāda mēneša radās iespēja to izdarīt, jo Delfos tika izsludināts konkurss par labāko ceļojuma stāstu ar Vidusjūras kruīzu balvā. Konkurss noslēdzies, balva diemžēl nav mana, bet ceļojums 2017.gada maijā bija fantastisks! Varbūt kādam noderēs plānojot savu ceļojumu uz Apvienoto Karalisti. 

Ievads

Katru gadu iestājoties ziemai, mana ceļotājas pumpa sāk niezēt. Jāsāk plānot, meklēt, ķert piedāvājumus, sastādīt maršrutus, rezervēt biļetes un viesnīcas. Tas ir mans laiks. Ļoti patīk šis ceļojuma brīdis, jo jau labu laiku pirms brauciena esmu tajā iekšā un visu izdzīvoju.

Šoreiz aprakstīšu 2017.gada maijā notikušo ceļojumu. Jau sen to gribēju izdarīt, beidzot bija iemesls tam pieķerties.

Man ir ļoti paveicies ar to, ka daudz draugu izkaisīti pa visu pasauli un savus ārzemju ceļojumus bieži sanāk apvienot ar draugu apciemošanu. Manuprāt, tas ir labākais ceļošanas veids, kurā ir apvienoti ļoti daudz pozitīvi aspekti – draugu apciemošana, garantētas naktsmājas, skatu punkts nevis no tūrista, bet no iedzīvotāja viedokļa, interesanti maršruti, jo ne vienmēr tūristiem paredzētie apskates punkti ir tie labākie, un vakaros jaukas pasēdēšanas pie gardām vakariņām un vīna glāzes mājīgā atmosfērā.

Tamdēļ nolēmām beidzot pieņemt manas mīļās bērnības draudzenes aicinājumu apciemot viņu. Uz Lielbritāniju nekad tā īsti nav gribējies braukt, jo liekas, ka tur ir bijuši visi Latvijas iedzīvotāji, jo katram no mums vismaz kāds tur sen jau dzīvo.

Sākot rakstīt šo aprakstu, nevarēju saprast kā tad pareizi dēvēt šo zemi, variantu ir tik daudz, bet kurš tad ir pareizais? Lielbritānija? Apvienotā Karaliste? Britānija? Anglija? Vai vienkārši karaliste?

Tā sauktajā Lielbritānijas Kurzemē Ragbijā Baiba dzīvo jau 18 gadus. Aicināja ciemos jau sen, bet vienmēr ceļi aizveda kur citur. Beidzot nolēmu, ka jābrauc ciemos un viss! Vienreiz par visām reizēm jāapskata vecā karaliste, kura no filmām, grāmatām un nostāstiem liekas tik zināma un bez jaunatklājumiem. Bija jau izveidojies priekšstats par britiem, tam klāt vēl 9 gadi ar šefu pa pusei britu no mātes puses.

Tātad rakstu par ceļojumu, kurš notika pagājušā gada maijā. Tai trakajā maijā, kurā uzsniga sniegs un Ragbijā (Rugby) no rītiem uz mašīnas loga bija ledus. Tur pat normālās ziemās reti, kad ir zem 0.

Izvēlamies lidot ar Wizzair, biļetes tiek iegādātas laicīgi, noķerot visizdevīgākās iespējamās cenas. Jāatzīmē, ka esmu gadu gaitā izstrādājusi labu ožu un māku atrast labus piedāvājumus, līdz ar ko mūsu ceļojumi ir samērā lēti un neprasa liela kapitāla ieguldījumu. Auto nomā jau ir apmaksāts, otrā galā mūs jau gaida.

Ielidojam Lutonas lidostā pēc 22 vakarā. Izrādās, ka ir samērā auksts, lai gan todien mājās bija pat +24. Man ir visas vajadzīgās izdrukas, dodamies auto nomas virzienā. Diemžēl norādītajā vietā ir uzraksts, ka jādodas ar autobusu kaut kur nezin kur.

Pēc kāda laika laikam esam atraduši īsto vietu. Lai gan uz izdrukām ir citi nosaukumi, bet citu kompāniju šeit nav, izņemot Hertz un Europcar. Iepriekš vienmēr biju nomājusi Hertz, bet šoreiz pakļāvos WizzAir lapas vilinošajiem nomas piedāvājumiem. Pēc mana toņa, gan jau var saprast, ka nekas labs tur nebija. Ne vienmēr viss ir tik ideāli, kā iecerēts. Bet kas gan ir ceļojumus bez piedzīvojumiem! Katra neveiksme arī ir pieredze, un es esmu cilvēks, kurš mācās no savām kļūdām.

Īsumā, mūsu rezervāciju atzina praktiski par nederīgu, jo tie ir dīleri ar kuriem Europcar nesadarbojas un iekasētā nauda ir palikusi pie viņiem, tad uzradās visādas apdrošināšanas maksas, neņemot vēra, ka mēs esam jau samaksājuši pilno apdrošināšanas paketi, jā un tāda mašīna diemžēl nav, ir tikai zemākas klases utt... Mums jau bija viss vienalga, jo pēc Latvijas laika bija jau ap pusvieniem naktī un mums priekšā vēl 100km ar stūri labajā pusē.

Ar auto arī bija īpaša pieredze – Hyundai i10. Ak, jel! Nu nekad vairs. Bet ne par šo ir tas stāsts.

Mans dzīvesbiedrs Kaspars, mazliet trīcošu sirdi, bet drosmīgi sēžas pie stūres, uzticīgais kalps Tom Tom, mīļi saukts Tontons, kurš izceļojies pa pus Eiropu mūs prasmīgi izvada uz M1 autostrādi. Kaspars “iesēžas” astē skaistam sarkanam Royal Mail autofurgonam uz mēs tuvojamies Ragbijai.

Mana mīļā draudzene Baiba mūs gaida divos naktī ar ārkārtīgi gardu maltīti. Drīz dodamies pie miera, jo Baiba saka, ka rīt jāceļas ap 6. Ārprāc!!!

Pirmā ceļojuma diena – Vorvika, Šekspīrs un dārzs

Protams, ka neviens nespēj piecelties pēc dažām stundām. Ar saucieniem chop chop chop stipri pēc 8 izbraucam. Priekšā esot daudz kas jāredz.

Pirmais pieturas punkts ir Vorvika (Warwick). Ragbija atrodas Vorvikšīrā (Warwickshire), tāpēc tikai loģiski, ka dodamies aplūkot reģiona centru. Pilsētā ir divi skaisti apskates objekti, kurus diemžēl nesanāk aplūkot diezko pamatīgi, bet priekšstats ir gūts par Vorvikas cietoksni Warwick Castle, kuru aplūkot vajadzētu visu dienu. Bet mums vēl esot tik daudz kas cits jāredz šodien!

Netālu no pils ieraugam slaveno telefona būdiņu, ar prieku dodos iekšā, bet...

Jā, nu diemžēl nokārtošanās nepiemērotās vietās laikam ir problēma jebkurā pasaules vietā.

Paskatāmies pili pa vārtu šķirbiņu un konstatējam, ka nākamreiz pavadīsim šeit visu dienu un dodamies apskatīt kādu īpašu namu.

Šis ir Lorda Leičestera hospitālis The Lord Leycester Hospital. Ēka tiešām ir ievērības cienīga, pilna ar senatnes elpu. Un atkal ir žēl, ka nav paredzēts laiks aplūkošanai no iekšpuses, jo papētot lapu, tur tiešām ir ko redzēt.

Ar lielu prieku nesen skatījos BBC seriālu pa LTV1 “Šekspīra un Hetevejs” Shakespeare & Hathaway: Private Investigators. Detektīvu birojs bija šajā ēkā, un visa seriāla darbība notika gan Vorvikas, gan nākamā ceļa mērķa apkārtnē.

Tālāk chop chop chop ceļš ved uz literatūras dižgara Viljama Šekspīra dzimto pilsētu Stratfordu pie Avonas Stratfrod-Upon-Avon. Ārkārtīgi skaista mazpilsēta, kur tiešām ir vērts pavadīt visu dienu.

Te nu mēs balodīši pozējam pie Šekspīram veltītā pieminekļa. Jāatzīmē, ka šajā ceļojumā bija praktiski neiespējami dabūt kādu kadru bez svešiem cilvēkiem, jo visur ir ļoti ļoti daudz ļaužu!

Šis piemineklis ir papildināts ar četriem tēliem no viņa slavenākajiem darbiem. Domāju, ka par šo nav nepieciešams paskaidrot ko tuvāk.

Turpat blakus ir Šekspīra teātris. Mums ļāva iebāzt degunus un paskatīties pa šķirbiņu kā tur iekšā izskatās. Ļoti interesanta ir vecā teātra daļa.

Saprotams, ka šajā pilsētā pilnīgi viss ir saistīts ar šo dižgaru. Šeit ir māja kurā viņš dzima, šeit ir mātes māja, viņa sievas dzimtas māja u.c. Visas ēkas ir muzeji un apskatāmas. Un ir arī Viljama Šekspīra atdusas vieta.

Staigājot pa pilsētu, acis priecē pilsētas skati, un nevar neievērot daudzos putnus, un ārkārtīgi daudz gulbjus. Mums liels pārsteigums bija stāsts par gulbjiem.

Visi Lielbritānijas teritorijā mītošie gulbji pieder karalienei. Ja kāds gulbis cieš no kāda ļaundara rokas, tad tas tiek saukts pie atbildības. Katru gadu tiek pārskaitīts, cik gulbju ir valstī.

Baiba mūs steidzina un saka, ka šodien tikai apskatām tuvāko, īstais ceļojums sāksies tik rīt, bet par visu tik smaida un klusē kā partizāns.

Mazliet atpūtinām kājas jaukā kafejnīcā, dzerot fantastisku kakao ar milzīgāko putukrējuma kalnu, kāds jebkad ticis likts uz tā, piekožot Cornish Pie, noskatāmies interesantu gājienu koka tupelēs, dejojot un sitot bungas, garām dodas sievietes tautas tērpos. Neviens nezina kas tas bija, ko tas nozīmēja, bet bija jautri.

Bet Baiba mūs tik steidzina, jo šodien ir paredzēts kaut kas tieši man.

Ceļš turpinās pa diezgan aizdomīgu apvidu un ļoti šauru ceļu, bet kā pēc tam saprotam, tad tas ir normāls angļu divvirzienu ceļš. Neskatoties uz to, ka ceļi ir tik šauri, vietējie ir ļoti pieklājīgi, ja palaižam, tad pasmaida un pamāj. Nez kā būtu, ja pie mums būtu šādi ceļi? Bilde gan tāda nedaudz aizmiglota, bet knipsēta caur auto logu. Jā un jāpiemin, ka šis nav tas šaurākais ceļš.

Kā izrādās, tad šis necilais celiņš ved uz kādu ļoti slavenu angļu dārzu.

Un tad mēs esam klāt! Man kā kaislīgai dārzniecei šis ir saldais ēdiens! Viena no galvenajām lietām, kuru vēlējos redzēt karalistē bija īsts angļu dārzs. Nu tas ir piepildījies! Haidkotas dārzs (The Garden At Hidcote) ir klāt!

Manas acis un sirds gavilē! Protams ne tikai manas. Tas nevar nepatikt.

Šo dārzu sāka veidot 1910.gadā amerikāņi Laurenss Džonstons (Lawrence Johnston) ar savu māti. Pēc II pasaules kara viņi šo dārzu uzdāvināja The National Trust. Tā ir organizācija, kuras pārvaldībā un glabājumā ir lielākā daļa no pilīm, dārziem un citiem vēsturiskajām objektiem Lielbritānijā.

Es gribētu rādīt visas simts bildes, kuras esmu uzņēmusi šai dārzā, bet tas būtu ar manām acīm, vislabāk to visu skatīt pašiem.

Skaisti taču!

Man kā dārzniecei šīs piecas pastaigas stundas bija kā paradīzē! Un vēl tik ārkārtīgi atsaucīgs personāls. Mani ieinteresēja kāda puķe. Vienam vīrietim formā pajautāju, viņš atbildēja, ka sameklēs dārznieci, kura ir atbildīga par šo boksu, vai es varot pagaidīt, ja jā, tad atnāks ginger head meitene. Un tiešām pēc neilga laika atnāca meitene ar uguni uz galvas, sarkanāko dabīgo matu īpašniece, kādu biju sastapusi, un laipni man paskaidroja kas tas par augu un uzrakstīja tā nosaukumu un pat kādā interneta veikalā varu nopirkt sēklas. Bija ļoti priecīga, ka tik tāli ciemiņi interesējas par puķkopību un dārzu. Teica, ka varu nofotografēt jebkuru parkā atrodamo augu, atsūtīt uz e-pastu un man uzrakstīs tā nosaukumu. Nu tik sirsnīgi!

Diena jau iet uz beigām, Baibai vēl šovakar jāstrādā, mēs dodamies palīgā. Tas arī ir labs piedzīvojums. Vietējie brīnās, bet mēs darbu vēlā piektdienas vakarā uztveram kā piedzīvojumu.

Dodoties pie miera, Baiba saka, ka pulksteņi jāliek uz 6, un pilnīgi nopietni, jāsaliek soma divām dienām, jo vienu nakti negulēsim mājās. Mēs paliekam uz pauzes un neko nezinot ejam gulēt.

Otrā ceļojuma diena – Kloveli, Hartlanda, vakara pastaiga un vilšanās

Lieki teikt, ka mēs neviens nebijām spējīgs piecelties 6 no rīta. Pie brokastīm Baiba atklāj, ka Kasparam priekšā garš ceļš pie stūres.

Tontonam liekam mūs vest uz Klavellī. Prasām vai mēs dosimies uz Itāliju? Nu ļoti jau itālisks nosaukums, jo Baiba izrunā ar itālisko uzsvaru nosaukumā. Mēs neko nesaprotam un braucam. Kaspars novaidās ieraugot priekšā 340km ceļu un 4 stundu braucienu.

Braucam gar Bristoles kanālu. Iespaidīgi skati, bet te mums nav laika apstāties, jo mūs gaida kas tiešām fantastisks.

Tontons liek nogriezties uz ar vien šaurākiem celiņiem, bet pēc iepriekšējās dienas pieredzes tas mūs vairs neizbrīna.

Un tad pēkšņi nekurienē ir liels stāvlaukums. Tūristu autobusi un liels stikla suvenīru veikals, kur ir arī jānopērk ieejas biļetes pilsētas apskatē. Tas gan mūs stipri izbrīna, bet Baiba saka, ka ir to vērts.

Suvenīru veikalā gan apjūkam, jo ir nopērkami ļoti daudz suvenīri ar mūsu ļoti iemīļotajiem varoņiem no seriāla Poldarks. Kad taujājam, kur te bijis Poldarks, un kur filmēts, tad mums atbild, ka tad mums jābrauc uz Kornvolu, ka šeit tikai suvenīri. Bet Kornvola taču ir tik tālu! Kāpēc viņi kacina kaislīgus fanus?

Esam Kloveli ciemā  (Clovelly). Ieraugām skatu no augšas un jau esam mēmi. Šis ir zvejnieku ciemats Devonšīrā Bristoles līča malā. Labsirdīgi iesmejam par Baibu, jo neesam Klavellī, bet Kloveli. Ciematam ir 400 gadu sena vēsture un vēl joprojām ir vienai ģimenei piederošs nekustamais īpašums.

Ciems izvietots stāvas klints nogāzē. Cauri vijas stāva bruģēta iela pa kuru var pārvietoties tikai cilvēki un ēzeļi, kurus ziemā aprīko ar ragavām, jo citādi nav iespējams neko novest lejā vai uzvest augšā.

Ciema iedzīvotāji noteikti ir ļoti labā sportiskā formā un aptaukošanās dzīvojot tur nedraud.

Jāpiemin, ka opīšu tūristus pa apkārtceļu vadā Range Rover apvidus mašīnām.

Pie katras mājas ir kaut kvadrātmetru liels dārziņš vai milzīgi puķupodi. Dažiem paveicies ar lielāku zemes pleķīti. Ārkārtīgi gleznaina vieta.

Tūristu ir daudz, bet ir manāmi kolorīti vietējie. Ja tik Baiba mums ļautu vairāk izbaudīt šo vietu, saka, ka priekšā ir vēl kas īpašs. Tomēr līdz pašai lejai tiekam gan.

Šī gada aprīlī uz lielajiem ekrāniem nonāca kolosāla filma. Izlasot nosaukumu vien, man sirds palecās, noskatoties treileri, ieraudzīju tik pazīstamās vietas. Tiešām iesaku noskatīties filmu The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society, bet pirms tam noteikti jāizlasa grāmata – “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”. Nē nē! Šeit nav Gērnsija! Kloveli pilsēta izvēlēta kā līdziniece.

Esam aizelsušies uzkāpuši augšā un jau uzdodam Tontonam nākamo ceļa mērķi. Baiba saka, ka jābrauc uz Hartland Kī. Prasu vai jāraksta kā “atslēga” – key? Nav tāda vieta. Atrodu Hartland Quay. Godīgi sakot nezinām kā to pareizi izrunāt. Tas ir netālu, kādi 15km. Bet pa angļu ceļu šaurību šie daži kilometri ilgst gandrīz stundu.

Nonākam līdz kādai barjerai un mazai būdiņai, kur bija jāsamaksā simboliska iebraukšanas maksa. Pa ceļam mums bija radusies diskusija, kur mēs īsti atrodamies. Vai tas ir Brisotles līcis, vai Ķeltu jūra vai jau Atlantijas okeāns. Kam tad lai vēl pajautā, ja ne vietējam puikam, kurš tirgo iebraukšanas biļetes un noteikti iet skolā. Uz šo jautājumu puikas atbilde bija pārsteidzoša – nav ne jausmas, kā jūs vēlaties, ja jums gribas tā ir jūra, ja gribas, tad okeāns. Mēs bijām mēmi! Bet toties uzzinājām, ka šī vieta ir Hatland Kuai. Tas laikam kādā vietējā izloksnē, jo jautājot pēc Hartland Kī vietējie raustīja plecus.

Braucam tālāk, redzams, ka laikam esam nonākuši pasaules malā.

Izkāpjot no mašīnas, pakāpos uz akmens vaļņa un ieraudzīju šo skatu. Šeit nevar redzēt, ka man tek sajūsmas asaras. Es raudu no skata, no sajūsmas, no sajūtas. Nekādu tūristu, nekādas drūzmas un nekādas steigas. Ja ceļi ved uz Devonšīru, tad izvairieties no tūristu drūzmēšanās vietām, bet ir vērts atbraukt uz Hartland Quay.

Baiba saka, ka grib mūs aizvest vēl uz kaut ko vienreizēju, bet mēs paliekam cieti – nē. Mēs gribam izbaudīt šo vietu. Gribam sēdēt klints malā un baudīt dabas varenību.

Uzklājam piknika galdu un baudām līdzpaņemtos gardumus un skatus.

Šeit pavadām vairākas stundas, fotografējam miljons bildes un esam laimīgi.

Parunājam ar kādu vecāku pāri, kuri skaistā perfektā, ļoti saprotamā angļu valodā mūs uzrunā. Prasa no kurienes esam atbraukuši. Sakām, ka no Latvijas. Bija stipri izbrīnīti un prasīja vai esam apmaldījušies, jo kur ir Latvija un kur ir Hartlanda, šeit tūristi parasti nebrauc. Uzdevām to pašu jautājumu par redzamā ūdens nosaukumu. Atbilde nebija viennozīmīga. Diskusijai pievienojās vēl kāds vīrietis. Tā arī neguvām atbildi uz savu jautājumu. Bet liekas, ka tomēr vairāk tā ir Ķeltu jūra.

Šeit ir arī viesnīca ar mazu krodziņu. Krogusmeita runā tik savādā angļu valodā, ka nemēģinām ielaisties garākās sarunās. Paņemam sidru un ejam lasīt kas ir rakstīts uz apskates objektu dēļa. Kad esam atpūtušies dodamies pastaigā gar klints malu caur aitu ganībām, kurām cauri ved pastaigu taka uz apskates objektu Pleasure House. Nosaukums liek domāt par kādu izklaides vai prieka māju, bet izrādās tur esot bijis novērošanas punkts, lai aizsargātu krastu no kontrabandistiem, iebrucējiem un pirātiem.

Tā mēs pie aitām pavadām vēl kādu stundu un laimīgi dodamies tālāk. Naktsmājas ir paredzētas Bātā (Bath). Vēl vienā mūsu must see pilsētā. Runājot ar iepriekšminēto pāri, jautājām ko varētu vēl apskatīt pa ceļam uz Bātu. Teica, ka mēs brauksim gar kādu ļoti skaistu vietu Dansteru. Nu tad tā arī darām.

Dansteras (Dunster) viduslaiku ciemā  iebraucam jau samērā pavēlu. Viss jau ir ciet. Bet pils kalnā izskatās iespaidīga. Norunājam, ka paiesimies pa taciņu cik tālu būs iespējams.

Tā mēs ejam, jo pils izskatās tik vilinoša, dārzs ap pili tik eksotisks, ka kājas pašas nesa mūs augšā. Nekur nekādi aizliegumi, kur zīme, ka tālāk neiet, mēs pagriežamies un dodamies tālāk.

Šis arī ir angļu dārzs, bet pavisam savādāks un liekas, daudz vecāks ar pavisam eksotiskiem augiem.

Sāk jau pamazam krēslot, bet taka ved ar vien augstāk un tad ieraugām šo.

Nevienas pašas dzīvas dvēseles! Nekādas apsardzes. Jutāmies dīvaini, bet neko nebijām pārkāpuši. Uztaisījām smukas bildes un, izdzirdot policijas sirēnas, ātri vien devāmies lejā. Nē nē, tās sirēnas nebrauca mums pakaļ.

Ejot pa Dansteras tukšajām ielām jutāmies kā vieni paši pasaulē, jo patiešām nebija neviens pats cilvēks! Pilsēta redzami vairāki restorāni un pie visiem plāksnes ar Mišelin zvaigzni. Oho! Un tad Baibai iezvanās telefons. Pēc viņas sejas saprotam, ka kaut kas nav lāgā.

Dzirdam viņu sakām, ka pēc stundas būsim, ka nezināja, ka limitēts laiks... Saruna beidzas un Baiba saka – mums nav naktsmāju. Mēs esam deviņos vakarā nekurienē, nav neviena dzīva dvēsele un mums nav naktsmāju.

Izrādās, ka Baiba gribot mūs pārsteigt, bija rezervējusi kādu īpašu viesnīcu, kura nemaz nebija viesnīca, bet B&B, kur ierašanās ir līdz 20:00. Tas esot bijis rakstīts ar maziem burtiņiem. Nekādas atkāpes un viss. Nauda jau ir novilkta no konta. Uzzinām cik, ak šausmas! Tik šausmīgi žēl Baibu.

Bet par to domāsim rīt. Mums kaut kur jāpaliek šonakt. Ejam pa ielām un meklējam kādu gaismiņu. Jo šajā nekurienē nevienam neiet internets. Tātad esam arī bez sakariem. Ieraugām vienīgo gaismiņu, kas izrādās ir hotelis.

Ejam iekšā! O jā! Te ir cilvēki un rosība. Izstāstām savu stāstu. Personāls ir šokā par šādu rīcību, saka, ka no noteikumiem vienmēr var atrast iespēju atkāpties, bet diemžēl viņiem nav brīvu vietu. Laipni iedod mums viesnīcas WiFi paroli un ļauj meklēt naktsmājas. Bet mēs laikam izskatāmies tik nožēlojami, ka ārkārtīgi laipns puisis un meitene iesaistās meklējumos un piezvana uz tuvākās pilsētas viesnīcām, līdz atrod iespējamu naktsmītni.

Pēc ceļojuma uzrakstīju pateicību par tik laipnu rīcību, viesnīcas īpašnieki man uzrakstīja jauku atbildi. Lūk, tā ir empātija! Lūk, tādiem ir jābūt viesnīcniekiem! Tad pat nekurienē bizness vienmēr būs veiksmīgs. Kādi saimnieki, tādi kalpotāji.

Tas viss bija gana uzjautrinoši. Mēs patiešām bārā sēdošajiem izkrāsojām vakaru.

Naktsmītni mums atrada netālu esošajā pilsēta Mainhedā (Minehead) viesnīcā ar ļoti skanīgu nosaukumu The Duke of Wellington . Šeit istabas dabūjām tikai dēļ zvana no Dansteras, jo šobrīd viesnīca īsti nestrādāja, tika mainītas iekārtas virtuvē. Tātad nav pieejama maltīte. Mums bija pilnīgi vienalga. Bijām laimīgi par to, ka negulēsim visneērtākajā mašīnā pasaulē. Un galvenais, lai šoferītis varētu labi atpūsties.

Iekārtojāmies numuros un, sajūtot milzīgu izsalkumu, aizgājām turpat netālu uz turku bistro nopirkt ko ēdamu. Tiem arī bija ko pabrīnīties par tādiem izsalkušiem tūristiem. Saēdāmies uz nakti asus vistu spārniņus. Kaspars izdomāja iet vannā. Bet ieskatoties tuvāk, izrādās numuri tā dīvaini aprīkoti. Kaspars brīnījās par striķiem ar riņķiem pa visu numuru, arī vannas istabā. Nodomājis, ka tas domāts, lai ērti ieslēgtu gaismu, protams, ka vajag paraut, ja jau ir striķītis. Ups... izrādās tas ir trauksmes izsaukšanas striķītis. Šī viesnīca ir aprīkota cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Un vispār te viss bija tik vecs un tik dīvains! Īsta eksotika. Kaspara pieredze vannas pielaišanai ar silto ūdeni bija vesela stāsta vērta. Vannas ūdens maisītājs liekas bija vismaz 100 gadus vecs.

Trešā ceļojuma diena – siers un vanna

Rīts pienāca diezgan ātri, laiskoties Baiba mums neļauj. Šodien paredzēti divi lieli objekti. Vispirms pa ceļam uz Bātu ir Čedaras klintis un alas (Cheddar Gorge and Cave).

Ārkārtīgi skaista un interesanta vieta ar īpašu pievienoto vērtību. Apmeklējām alas. Alas ir redzētas dažādas, gan ar stalaktītiem, gan stalagmītiem, bet šī atšķiras ar vēsturi, pētniecisko darbu un arī ar interesanto ekspozīciju. Un protams – siers. Šajā alā tiek nogatavināts īstais Čedaras siers.

Ja ir alas, tad jau ir arī klintis. Šeit ir izveidotas vairākas takas. Gan pieredzējušiem klinšu kāpējiem, gan vienkārši pastaigu takas.

Pēc alu kilometriem un klinšu skaistajiem skatiem bija laiks mazliet iepirkties. Un ko tad pirkt Čedarā, ja ne Čedaras sieru!

Veikaliņš tiešām burvīgs. Visus sierus iespējams degustēt. Ir tik grūti izvēlēties kādus pirkt. Jāsaka gan godīgi, ka šie bija dārgākie sieri manā mūžā, par kuriem labprātīgi atdevu naudu. Man kā siera atkarīgajai to nebija grūti izdarīt.

Anglijā bieži redzams uzraksts pie kafejnīcām ir Cream Tea. Visu laiku prasīju Baibai, kas tas ir. Atbilde vienmēr bija  vai nu “te nē” vai “vēl ne”. Bet te pēkšņi Baiba saka – “te!” Pasūtam trīs Cream Tea un gaidām.

O jā! O jā! Ja būtu zinājuši! Tātad, tā ir melnā tēja ar bergamoti, ko mēs visi pazīstam kā Earl Grey ar double cream, skone ar saldā krējuma krēmu, angļi to sauc clotted cream,  mēs to garšu varētu atpazīst kā maskarpones garšu, bet tas ir pilnīgi kas cits, un ievārījums. Dubultais saldais krējums ir nopērkams, liekas, tikai Lielbritānijā, jo izrādās, ka tik treknu pienu dod gotiņas, kuras ganās īpaši treknās ganībās jūras tuvumā. Nu, ko lai saka! Šis bija pilnīgs jaunatklājums. Tējas perfektā krēmīgā garša, mīkstā, bet tai pašā laikā patīkami drūpoša skone un siers ar ievārījumu... Tas bija vienkāršs un perfekts salikums. Lieki teikt, ka turpmāk mums ļoti garšoja un vēl joprojām garšo tēja ar krējumu. Skones arī esmu cepusi.

Tālāk mūs gaida vēsture, patiešām izcila un monumentāla vēsture. Romiešu dibinātā pilsēta Bāta, un Bath arī tulkojumā nozīmē vanna.

Bātas pilsēta tika veidota apkārt Romiešu termiskajam avotam. Tas tika atklāts mūsu ēras 60 gadā un romieši cēla tam apkārt termas. Tās celtas un papildinātas 300 gadu. Es nepārrakstīšu šeit Bātas vēsturi, ja ir interese par Romiešu vēsturi, tad noteikti ir jāredz Bāta. Katru gadu vairāk kā miljons apmeklētāji aplūko šo antīko brīnumu. Avots ūdeni pumpē vēl joprojām no 2000m dziļuma katru dienu 1’700’000 litru, tas ir 46 grādu karsts. Ūdenī ir atrasti 42 minerāli. Uz šīm termām brauca ārstēties no visas Romas impērijas. Šobrīd ir pieejams ne tikai muzejs, kurā var apskatīt labi saglabājušās termas, bet arī izbaudīt SPA visaugstākajā līmenī.

Muzejs ir ārkārtīgi interesants. Ieejas maksa gan ir diezgan augsta, bet ir to vērts. Katram tiek dots arī audiogids. Ar vislielāko interesi pavadījām muzejā vairākas stundas.

Lūk, šādi mums ļauj ieskatīties kā tas varētu būt izskatījies toreiz.

Muzeja apskate beidzas ar iespēju pagaršot šo ārkārtīgi īpašo dziedniecisko ūdeni. Es padzēros, sapratu, ka ļoti īpatnējs ūdens, par garšīgu to nevarēja nosaukt. Kaspars bija negausīgāks un izdzēra divas glāzītes, sak, ja jau tik veselīgs, tad kārtīgi jāpadzeras. Baiba arī kārtīgi padzērās. Te nu jāsaka, ka ne vienmēr tas, kas ir veselīgs, būtu jāņem maksimums. Nerakstīšu sīkumos, kas notika tālāk, uzrakstīšu tikai to, ka mans gremošanas trakts ir stiprāks kā maniem ceļabiedriem. Tā kā katram pašam jānovērtē sava organisma jaunu vielu panesamība.

Pastaigājām pa pilsētu. Šeit tiešam būtu vērts pavadīt ilgāku laiku, jo senatnes elpa jūtama uz katra stūra.

Diemžēl, šeit ir darvas karote. Dodamies uz viesnīcu, kur mums tika atteiktas naktsmājas. Te nu varētu rakstīt diezgan gari, bet nedomāju, ka šī vieta būtu pelnījusi īpašu uzmanību. Varu tik pateikt, ka šajā vietā bija vienīgā vieta, kur tiešām izjūtam augstprātīgu attieksmi. Pēc tam arī rakstot sūdzību neko nesanāca atgūt, bet lai jau viņiem tiek.

Un nu atkal mājupceļš, ceļš uz Baibas mājām.

Ceturtā ceļojuma diena – Oxforda, pasaka un draugi

Turpmākās dienas mums bez izplānota ceļa un mīļās līdzbraucējas Baibas, jo jāstrādā taču arī.  Ceturtajā ceļojuma dienā dodamies pašu izdomātā maršrutā.  

Kā jau teicu, man draugi izkaisīti pa pasauli. Viena tāda feina meitene dzīvo Northemptonā (Northhampton).  Inguna ir kora laiku cīņu biedrene ar kuru plecu pie pleca dziedājām altos. Tad nu bija jābrauc ciemos, jo būtu grēks neapciemot, atrodoties tik tuvu. Northemptona no Ragbijas ir 30km attālumā. Nolēmām apmeklēt pirms tam Oksfordu un kādu skaistu dārzu netālu no Northemptonas.

Tātad Oksforda (Oxford). Tā ir pilsēta universitāte, universitāte un vēlreiz universitāte, ak jā, un protams – Harijs Poters.

Pilsēta ir ārkārtīgi skaista. Visas ēkas ir senas, liekas, kā pilis un katedrāles, bet īstenībā tās visas ir universitātes ēkas. Ielās redzami pārsvarā jauni cilvēki un studenti. Uz katra stūra ir plakāti ar sludinājumiem par Harija Potera tūrēm. Kam šis tēls ir tuvs, noteikti zina kāpēc, kam ne visai tuvs, kā man, tad tam nav nozīmes. Dodamies apskates gājienā pa ielām. Vairāk gan ķeksīša pēc, bet ieejot kādā katedrālē biju ārkārtīgi pārsteigta. Esmu apceļojusi krustu šķērsu veco Eiropu, un ne tikai, bet katedrāli ar ērģelēm pa vidu nekad nebiju redzējusi.

Pēc pilsētas apskates devāmies uz Ešbijas pils dārzu (Castle Ashby Gardens). Šāda tipa pilis un dārzus, atrodoties Lielbritānijā, atrast ir ļoti viegli, jo to ir tiešām daudz un visi ir apmeklējuma vērti. Vienīgais, ne visur ir iespējams apskatīt pili, jo tur dzīvo augstdzimuši ļaudis, bet savus skaistos dārzus viņi labprāt ļauj apskatīt.

Šis dārzs nebija tik prefekti “nolaizīts” kā Haidkotas dārzs, tomēr kaut kāda ziņā man laikam pat patika labāk, jo likās tāds dzīvs. Tādā ziņā dzīvs, ka te neizskatījās viss tik perfekts, vairāk tāds “wild”. 

Un vēl, kas šeit ir īpašs, šeit ir mini zoo. Brīnišķīgs privātais zoo ar daudz dzīvnieciņiem un eksotiskiem putniem, kuriem todien patiešām bija auksti, jo ārā bija tikai +8 grādi, kaut bija 9.maijs. Aplūkojot mazos nosalušos zvēriņus, saņēmu ziņu no Latvijas ar bildi, kas notiek mājās. Tur bija uzsnidzis sniegs! Kaut kas traks!

Tā parasti tik atraktīvie surikāti kopā saspiedušies sala.

Turpinot pastaigu, nonācām pavisam interesantā dārza daļā – arborētumā, kur savākti koki no visas pasaules. Koki sākti stādīt 1860-ajos gados.

Šajā dārza daļā bija pavisam mežonīgi, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi skaisti. Patiesa bauda staigāt starp vairākus simtus gadus veciem kokiem un dabīgām ainavām.

Pēc šīs brīnišķīgās pastaigas devāmies uz Northemptonu. Nu, ko lai saka. Neviens foto netika uzņemts, nekas aci nepiesēja. Pilsēta tiešām nepatika. Toties draudzenes ģimenes apmeklējums bija ļoti jauks un silts.

Pēdējais vakars Ragbijā pie Baibas bija paredzēts ar pasēdēšanu, jo beidzot mājās bija arī viņas dēls ar draudzeni. Nākamās divas dienas jau pašiem ar sevi un Londonu.

Piektā ceļojuma diena – Londona un mūzika

Cēlāmies ļoti agri, jo nomātais auto bija pieteikts nodot Londonas centrā 10:30. Esmu dižākā plānotāja, vismaz man vienmēr tā bija licies, bet to, ka darbdienā iebraukt Londonas centrā pa M1 autostrādi ir diezgan sarežģīti, to gan es nebiju aizdomājusies.

Pirms izbraukšanas Baiba mums iedeva konvertu, piesakot, ka atvērt drīkstam tikai ceļā uz Londonu. Kad atvēru konvertu, emocijas ņēma virsroku, asaras bira no saviļņojuma un pārsteiguma.  Konvertā bija biļetes uz vakara izrādi – The Phantom of the Opera. No vienas puses tas bija pārsteigums un sajūsma, no otras puses šoks, jo reāli mums Londonai paredzēta pusotra diena un apskatīt ir tik daudz.

Kasparam atkal bija kārtīgs nervu pārbaudījums brauciens Londonas sastrēgumā. Auto nodošana arī bija nervu bende. Viņi taču atrada skrambu uz fantastiskā Hyundai plastmasas diska. Tikšot izvērtēts bojājums. Es uzsprāgu! Mēs esam samaksājuši tādu apdrošināšanu, ka to mašīnu mums varētu arī uzdāvināt.

Tālāk mums bija plāns aiznest somas līdz viesnīcai, lai dienas atlikušo daļu varētu pavadīt apskatot Londonu. Un atkal jāsaka, ka, plānojot šo brīdi, plānotājs manī bija iemidzis. Līdz viesnīcai bija 4km gājiens. Tā mēs ar somām devāmies pastaigā cauri Kensigtonas dārzam (Kensington Garden).

No ielas likās, ka viesnīca ir jauka, bet istaba bija drausmīga, bet par to vēlāk. Nolikām bagāžu un devāmies uz tuvāko metro staciju. Tā bija Hammersmitas stacija (Hammersmith Station) nepilna kilometra attālumā.

Londonā esam pirmo reizi, jūtamies mazliet tādi ... wow... Izkāpjam pie Tauera (Tower). Tiešām nebija ne mazās nojausmas, ka tas ir tik liels! Manā plānā bija apmeklēt muzeju, bet sanāk tā, ja mēs apmeklējam muzeju, tad neredzam vairs neko citu no Londonas, jo vakarā ir jāiet uz operu. Nolemjam Londonu apskatīt no ārpuses.

Ejot gar Tauera cietoksni, tālumā redzam Tauera tiltu (Tower Bridge). Šis tilts ir redzēts tik daudzos foto, tik daudzās filmās, bet ar savām acīm tas liekas pavisam kaut kas pavisam cits. Visa Londona tāda ir, tik pazīstama, bet tomēr tik sveša.

Tas tilts ir ārprātīgi milzīgs! Stāvot uz tā pārņem skudras sindroms.

Ejam atpakaļ uz metro un braucam uz Vaterlo (Waterloo). Kā tad neredzēt Lielo Benu (Big Ben)! Nu kā tas tā var būt, ka tu zini kā tas viss izskatās, bet izej no metro pazemes un ieraugi ko TĀDU... Cik tas ir skaists! Redzot ar savām acīm, pazūd visi stereotipi un stāvi ar muti vaļā un brīnies.

Kaspars vedina paieties pa tiltu, jo gribas redzēt šo majestātisko skaistumu no attāluma, citādi no pakājes nemaz nevar aptvert visu. Šo pieminu tamdēļ, ka nedēļu pēc mūsu pastaigas notika terorakts, un uz šī tilta tika nogalināti vairāki cilvēki, tādi paši kā mēs, kuri vēlējās aplūkot Londonas skaistumu no tilta. Kad mēs pa to gājām, vēl nebija uzstādīti aizsargvaļņi.

Tālāk dodamies gar Vestminsteras abatiju. Tad caur Sv.Džeimsa parku uzmest aci Bekingemas pilij. Bet pa ceļam gribam uzmest aci Dauningstrītai 10.

Tas ir viss, ko mēs varējam redzēt. Diemžēl visa Londona ir izlikta ar aizsargvaļņiem. Visur ir policijas posteņi, un kur ir iespējams vārti ir ciet.

 Man patīk šie uzraksti. Nezinu vai tas ir nopietni vai komiski domāts, bet aci piesaista. 

Tālāk ceļš ved caur Sv.Džeimsa parku (St.Jamess park). 

Londonas lielums un cilvēku blīvums mūs jau bija nomācis. Šī vieta bija kā svaigs gaisa malks, kā oāze tuksnesī. Šeit dzīvo laikam visi Londonas putni. Milzīgs daudzums dažādu putnu. 

Galvenie parka iemītnieki ir vairāk kā 40 pelikāni, kuri šeit dzīvo kopš 1664.gada, kad šo parku dāvināja Krievijas vēstnieks. Vēl šeit ir ārkārtīgi daudz draudzīgas vāveres.

Ejot cauri parkam, tuvojamies Bekingemas pilij (Buckingham Palace). Neko jau daudz no pils redzēt nevar. To pašu ko fotogrāfijās un filmās, bet ar savu aci redzēt ir tomēr pavisam kas cits.

Liekas, ka kaut kur varbūt parādīsies mazā sīkstā sieviņa ar lakatiņu galvā, pastaigājoties ar saviem mīļajiem korgijiem. Bet viss ko redzam, ir milzīga sēta un pils fasāde. Skaistie karaliskie sargi ir kaut kur ļoti tālu un knapis saredzami. Atkal visur ir aizsargvaļņi un  ļoti daudz policijas. Tādā laikmetā dzīvojam.

Vakars pienācis nemanot, un mums ir jādodas jau operas pusi.

Līdz izrādei vēl ir laiciņš, tamdēļ nolemjam izstaigāt apkārtni. Šis ir Vestendas (West End) rajons, aiz stūra ir Pikadilli aplis (Piccadilly Circus). Ārkārtīgi daudz teātru, uz kuriem ir milzīgi plakāti ar slavenām sejām. Pikadilli aplis ir ārprātīgs. Nekad negribētu būt šeit ikdienā. Tāds ņirgu ņagu nav priekš manis. Kādā teātrī aiz stūra notiek diezgan liels burziņš. Izrādās notiek filmas King Arthur: Legend of the Sword pirmizrāde ar visu sarkano paklāju un zvaigžņu izgājienu. Pavīd arī pats Džuda Lovs. Mmm... nu patīk man viņš, un arī Deivids Bekhems. Publika spiedz, mēs neko daudz neredzam. Bet nu ir laiks doties uz mūsu izrādi.

Slaveno Endrju Loida Vēbera operu “Operas spoks” (Andrew Lloyd Webber - The Phanthom of the Opera) izrāda Her Majesty’s Theatre  kopš 1986.gada. Nezinu pat kā pareizāk – rokopera vai mūzikls, tomēr tas ir fenomenāli, ka 1600 ietilpības zāle ir pilna gandrīz katru dienu. Šai teātrī rāda tikai divas izrādes. Otra ir “Roka skola”. Par to gan neko nezinu un neesmu dzirdējusi, bet vai ir kāds cilvēks, kurš neko nav dzirdējis par The Phanthom of the Opera, stipri šaubos. Ja ne redzējis visu, tad vismaz galveno tēmas dziesmu Sāras Braitmenas izpildījumā ir dzirdējuši visi. Starp citu, ja kāds nezina, tad E.L.Vēbers Kristīnes lomu radīja tieši viņai, kura tolaik bija viņa sieva.

Tā nu mēs sēžam ceturtajā līmenī, kurš atrodas pie paša jumta. Nu ļoti augstu bija jākāpj, bet redzēt varēja visu un dzirdēt ļoti labi. No sākuma vēdergalā drusku kutēja. Diezgan bailīgi tur sēdēt, ja godīgi.

Par pašu izrādi. Pārsteidza tas, ka aktieri var tik ārkārtīgi kvalitatīvi un ar visu atdevi strādāt un dziedāt vienu un to pašu gadu no gada. Protams, kopš 1986.gada ir nomainījušies vairāki sastāvi. Nezinu kādi ir citi bijuši, bet mums bija ļoti laba izrāde.

Izrāde ir samērā gara un iespaidīga, bet mēs bijā ārkārtīgi pārguruši, tas lika manīt savu. Soļu skaitītājs rādīja, ka esam pa Londonu nostaigājuši 18 kilometrus. Diezgan iespaidīgi.

Izrāde beigusies, es esmu noraudājusies. Jā, šai izrādē ir jāraud. Un, ja kaut kur ir iemesls paraudāt, tad es esmu tā, kura noteikti raudās, bet ko lai dara, ja acis man slapjā vietā.

Nokļūstam savā viesnīcā. Esam laimīgi, ka beidzot varēsim atlaisties gultā. Bet tad sākas bet... Sākam ieskatīties, cik istaba ir briesmīga. Neko jau daudz nevajag. Tikai gultu, dušu un vietu, kur nolikt mantas. Pie dušas ir briesmīga paskata gumijas paklājs, uz kura ir kāpuši velns viņ’ zin kas! Ieguļoties gultā, saprotu, ka segai nav pārvalks, bet tikai palags. Tas man liek iebāzt rokas zem tā, lai Dieva dēļ nepieskartos segai, zem kuras arī ir gulējuši velns viņ’ zin kas!

Šāds ir skats no mūsu numura uz pagalma pusi. Domāju, ka jebkurš normāls viesnīcnieks šeit ierīkotu burvīgu atpūtas oāzi, nevis izgāztuvi.

Sestā ceļojuma diena – muzejs un mājupceļš

No rīta dodamies brokastīs. Ir 8:40. Brokastis paredzētas līdz 9:00. Atverot durvis mums aiz pārsteiguma atkārās žoklis – kāda sieviete, visdrīzāk apkopēja, trauku mazgātāja, istabene un viss pārējais vienā personā, ar lielo karoti iztīrīja pēdējās putras karotes no lielā katla bāžot mutē un bija ļoti ārkārtīgi dusmīga, ka mēs esam viņu patraucējuši. Savā valodā, kura noteikti nebija angļu valoda, pat ne līdzīga tai, nolamāja mūs, norādīja uz sulas paciņu un kafiju. Vairs nekas nebija! Bet es speciāli izmeklēju viesnīcu ar brokastīm, lai nebūtu par to vairs jādomā. Ielējām kafiju un pēc viena malka izlējām. Jāatzīmē, ka solītais WiFi arī nebija pieejams.

Tātad Blue Comfort Hotel London – highly not recommended! (Ļoti stipri neiesaku!)

Esam izsalkuši un dusmīgi. Pie metro stracijas ieraugam Starbucks. Tā nu ir sanācis, bet tas bija mūsu pirmais Starbucks. Paņemam izslavēto kafiju un brokastu sendvičus. Apmierinām izsalkumu. Esam laimīgi! Lai gan bijām gaidījuši lielāku WOW sajūtu, bet laikam jau esam izlepuši ar labu kafiju mājās un gandrīz jebkurā kafejnīcā Latvijā. Starbucks izslavēts ar to, ka uzrunā klientus vārdā un uzraksta vārdu uz kafijas krūzēm. Kā redzams, tad uz mūsu krūzēm rakstīs Dorotea. Nezinu kā no Antras var sanākt Dorotea, bet tā nu tas bija.

Tā, kā viss ceļojums mūs ir ļoti nogurdinājis un pamatīgi iztukšojis kontus, tad pieņemam lēmumu pēdējo pusdienu Londonā pavadīt Britu nacionālajā muzejā (British Museum).

Kamdēļ tāda izvēle? Viss ir ļoti vienkārši – mums ļoti interesē vēsture, sevišķi antīkā vēsture, šis muzejs ir bez maksas, un šeit ir bagāžas glabātuve, jo esam jau ceļā uz lidostu.

Izejot cauri ļoti nopietnai pārbaudei esam iekšā. WOW! 

Viennozīmīgi, mums kā vēstures un dažādu vēsturisku artefaktu faniem, šeit ir ko darīt! Ja mūsu muzejā ir viena mūmija, kuru visi apbrīno kā nezin ko, tad šeit tādu ir vairāki desmiti. Ēģiptes zāles, Romas impērijas zāles, Grieķijas zāles, Āzijas zāles, Eiropas zāles... visa kā ir tik daudz un tik interesanti pasniegts. 

Vienā zālē atrodam arī Baltijai veltītu stendu, kur ir arheoloģiskie izrakumi no Lielvārdes. Kā jau latvieši, jūtamies nez kādēļ ļoti lepni par šo atradumu milzīgajā muzejā.

Šeit var pavadīt vairākas dienas un neieiet tai pašā telpā. Bet arī visam skaistajam kādreiz pienāk gals. Jāsāk doties lidostas virzienā. Esam pašā Londonas centrā, bet lidojam no Lutonas, kas ir samēra tālu. Ar metro, vilcienu un pēc tam autobusu sasniedzam pāris stundās.

Kopsavilkums

Lielbritānija ir valsts uz kuru ir jābrauc ceļot. Tā ir vieta, kur gribas atgriezties. Mēs noteikti brauksim vēl. Bet vai uz Londonu, diez vai... Mums nepatīk burzma, nepatīk lielpilsētas kā tādas. Tur ir maz vietējā kolorīta. Lauki un mazie ciemi ir fascinējoši. Cilvēki lielajās pilsētās ir skrienoši un stresaini. Bet laukos vietējie ir laipni, izpalīdzīgi un labprāt runājās ar tūristiem, sevišķi vietās, kur to nav daudz.

Jārēķinās, ka naktsmājas ir dārgas. Tāpēc paveicies ir tiem, kam karalistē ir kur pārgulēt. Vispār jāsaka, ka valsts ir dārga. Muzeji ir tiešām dārgs pasākums. Tamdēļ British Museum apmeklējums pa brīvu bija neticams piedzīvojums.

Par mūsu galopa skrējienu visu izsaka tas, ko Baibai teikuši kolēģi, kuri pārsvarā ir vietējie – WOW! Viņi dažās dienās redzēja vairāk kā vidējais brits mūža garumā.

Domāju, ka nav slikti, ne?!

Un pēdējais pārsteigums mūs sagaidīja lidostā. Stāvot jau uz iekāpšanu mēs ieraudzījām savu līdzbraucēju. Mūsu mīļā Baibiņa visu šo laiku klusējusi, ka sen jau nopirkusi biļetes braucienam kopā ar mums uz Latviju. Nobeigums vienkārši ekselents!