Vācija - Austrija 2.daļa

4.diena

Ir aususi Jāņa diena. Kamēr tautieši Latvijā guļ lāča miegu, lai izgulētu negulēto nakti un alus dullumu, mēs ceļamies jau diezgan agri, lai sasniegtu diezgan tālu ceļojuma gala punktu. 

Kristīne ir sarūpējusi gardas brokastis. Atvadāmies no draugiem, superkolosālās minipūdeļmeitenes Floras un dodamies tālāk. 

Šodien mūsu pirmais pieturas punkts ir, nu jau droši varam teikt, mīļākā vīna darītava Markelsheim Wein Bavārijas vidienē. Tas ir 1898.gadā izveidots reģiona vīnogu audzētāju kooperatīvs. Un pats mīļākais ir reģionam raksturīgais Traminer vīnogu vīns. 

Šeit esam otro reizi, bet ik pa laikam draugi atved papildinājumu. Un kas šeit ir pats labākais?! Šeit dod degustēt!!! Ja tu pērc, tad prasi no plaukta jebkuru un dod dzert. Jā dzert, nevis pamērcēt mēli. Iepriekšējā reizē Kaspars nebija pie stūres, sadegustējāmies liekas 13 vīnus. Jautri bija mums un jautri bija darbiniekiem, nāca skatīties, kas tie tādi sabraukuši. Prasīja Winnijam - Kāpēc viņi visu laiku šitojas? 

Šoreiz degustēju es viena. Es lūdzos, lai man nelej katru vīnu trešo daļu normālas vīna glāzes! Cik es pagaršoju? Nezinu. 7, 8 vai 9? Sadegustējos. Beigu galā nopirkām piecas kastes vīna. Ceļojums izdevies! 

Ciematā ir fantastisks automāts. Ja nu gadījumā veikals ciet, ballītei pa īsu vai randiņš ieiet interesantās sliedēs... 

Bet tagad gan jāpasteidzas! Šodienas galvenais galamērķis ir Kimzī ezers (Chiemsee) - Bavārijas jūra. Mazliet pārrēķinājos un ierodamies jau diezgan pēcpusdienā. Gribējām apmeklēt trakā karaļa Ludviga II Versaļas pils repliku uz Herrensinsel. Saitē var redzēt pils iekštelpas. 

Uz Kimzī ezera ir piecas salas. Tās visas savieno kuģīši. Tā kā bija jau ap pl.16, nolēmām apmeklēt tikai pils salu, nokļuvām uz to, bet diemžēl vairs nepārdeva biļetes uz pils apskati. Bet tāpat brauciens ar kuģīti bija ļoti gleznains un gājiens uz pili arī jauks. Bilžu daudz, nevaru izvēlēties kuras likt, kuras nē. 

Paspējām tik pils kafejnīcā uz pēdējām kūkām pirms vēršanas ciet. Bet strūklakas gan izbaudījām.

Varētu likt vēl un vēl bildes. Kas var būt skaistāks - zilas debesis, zils ūdens, glāsmains vējiņš, siltums un fonā kalni! Pasaka! 

Ir jau diezgan vēla pēcpusdienas, kad esam atpakaļ uz zemes. Līdz viesnīcai jābrauc 45 minūtes. 

Viesnīcas šajā reģionā ir daudz, bet šis ir dārgais gals. Ap Kimzī ezeru neko lētāku pa 250EUR vienai naktij neatradu. Meklēju nākamās dienas galamērķī Zalcburgā. Ak, jel! Vēl trakāk! Jā, nu jāsaka, ka parasti ceļojumu saku plānot vismaz pusgadu iepriekš, bet šoreiz nebija tādas iespējas, jo vēl pāris nedēļas iepriekš precīzi nezinājām ceļojuma datumus. Šie ir populāri gala punkti, tamdēļ naktsmītnes jāmeklē ļoti laicīgi. Meklēšanu turpināju kaut kur pa vidu abām vietām. Olallā! Kas par pērli kalnu ieskāvumā, 15km no Zalcburgas! 

Esam galā pēc pl.19, bet recepcija strādā līdz 18, mazliet jāpagaida, jo vakarā ir mazāk darbinieku, bet cilvēku ir gana daudz un restorāns diezgan pilns. Esam numuriņā, tas ir burvīgs, nu jāiet vakariņās. Cik labi, kad viesnīcās ir restorāns! Pēc vakariņām ejam nedaudz pastaigāt. Blakus ir baznīca ar kapiņiem. Kā sacīt jāsaka - klusi kaimiņi. Un tad izrādījās, ka baznīcas zvani zvana katru stundu, arī pa nakti, un iezvanās ik pa 15 minūtēm. Bet tas nekas! Mums logi uz otru pusi un guļam kā beigti!

Šis ir skats no numuriņa balkona. Labs, ne! 

5.diena

Labrīt! Ak! Ar šādu skatu gribētos mosties katru rītu! Labprāt gribētu tur būt arī šobrīd!

Sola saulainu un karstu dieniņu. Austrija ir jau pēc 15 minūtēm! Ceļš ir gleznains un drīz jau esam galā.

Kurš gan nezina kas ir Zalcburga, kur tā ir un ko tur parasti dara tūristi. Trīs galvenās lietas - cietoksnis, Mocarts un Mūzikas skaņas. Jā, Mūzikas skaņas tūristus pievilna vēl joprojām. Visur redzami piedāvājumi tūrēm pa filmas pēdām. Viennozīmīgi filma mums patīk, bet tāds nav mūsu mērķis, tas lai paliek amerikāņiem. 

Esam atraduši parkingu, izkāpjam no auto, uf... o jā... Zalcburga mūs sagaida ar karstiem apskāvieniem.

Vislielākās raizes mums sagādā auto ledusskapis, kurš darbojas tikai pie ieslēgtas mašīnas un pieslēgts pie rozetes. Tajā vedam cienastus arī citiem draugiem, kur ir plānots apstāties. Kristīnes un Winnija vistas un speķis ir jau drošībā, bet ledusskapī ir citas vistas, cits speķis un maisiņš ar Kāruma sieriņiem. Jā jā... vienmēr braucot ciemos, kūpinām savas supergardās vistiņas un speķīti. Viss ir savakumēts, bet kreņķis tāpat, jo āra temperatūra iet pāri +30. 

Bet nu nav ko kreņķēties par to, ko nevaram ietekmēt, šo man iemācīja mans viedais dēls! Dodamies ielās! 

Pirmais, ko redzam ir slavenais Hohenzalcburg cietoksnis klints augšā. Ir izdevies noparkoties pavisam netālu, atliek tik uzrāpties augšā. 

Karstumā kāpiens liekas diezgan grūts. Nezkādēļ prāts aizklīst domās par to kā tajos senajos laikos pa šo stāvo ceļu uz briesmīgi nocietināto pili devās zirgi, velkot karietes ar resnajiem kungiem. 

Fuu... esam augšā. Nu jā! Domāju, ka man piekritīs visi, ka skati no augšas vienmēr ir tie labākie! 

Protams izstaigājam arī cietokšņa iekšpusi. Ja godīgi, tad, mums, kuri ir redzējuši simtiem muzeju, piļu un cietokšņu, šī ekspozīcija neaizrāva. Tāda nūģīga, nemūsdienīga. Tukšas telpas ar informācijas planšetēm un dažiem eksponātiem. Tikai divas telpas bija atstātas vēsturiskā izskatā. Un tajās bija ļoti bargi apsargi. Vajadzēja tikai paspert soli uz kolonnas pusi, kad apsargs jau bargi pietuvojas un brīdina par neskaršanos klāt. Uj... ups... mēs pat nedomājām... 

Lai nu kā, šis nav aizraujošākais muzejs, bet viss ir labi un jādodas tālāk. 

Nonākam senos kapos ar kapenēm. Apglabāti visādi hercogi un grāfi ar visām famīlijām. Daži labi apglabāti pavisam nesen. 

Ja jau esam Mocarta pilsētā, tad jādodas apskatīt muzejs! 

Mīlīši! Es pat nezinu kā to tā pieklājīgāk pateikt. Šis muzejs bija šī ceļojuma vissliktāk iztērētie 30eur. Laikam nebija sanācis būt tik garlaicīgā muzejā. Kas tiem austriešiem ir ar tām garo tekstu planšetēm pie sienām? Vai tās kāds lasa? Tak ne jau 21 gadsimtā?! Laikam esam muzeju izlepuši. Mja... jāiet nopirkt kādi ĪSTIE kūgeļi, lai saldinātu rūgtumu. 

Kas tie tādi? Mozartkugel ir šokolādes, marcipāna un pistāciju konfektes, kuras 1890.gadā izgudroja Pauls Firsts, bet diemžēl viņš nepatentēja savu gardo izgudrojumu un tās ražo ļoti daudz kur un uzdod par īstajām. Jā, protams, visi kūgelīši ir garšīgi, bet, ja esat Zalcburgā, iegriezieties īstajā šokolādes darbnīcā un nopērciet kaut dažus! Jā, dārgi, bet ir to vērts. Viens maksā 2,60EUR. 

Vēl viens tūristu objekts Zalcburgā ir Mirabellas pils dārzs. Izvairoties no tiešiem saules stariem, pārvietojoties pa ielas ēnas pusi, esam galā. Ļoti skaisti, pārāk daudz cilvēku, pārāk augsta temperatūra, lai izbaudītu. Toties bildes skaistas. 

Viss... pilsētas un tūristu drūzma mums pietiek, gribam braukt dabā. Tikai kaut kā jātiek līdz mašīnai. Ir noieti jau padsmit kilometri, bet līdz mašīnai kādi 3-4. 

Dodamies uz nākamo naktsmītni, kura ir pavisam tuvu nākamās dienas galvenajam mērķim. Šajā reģionā, kas atrodas Austrijas Alpu Štīrijas reģionā naktsmītnes nav tik daudz, jo nav jau kur tās būvēt, visur ir kalni! Šis reģions vairāk orientējas ziemas sezonas tūrismam. Pārsvarā piedāvājumā ir veselas mājiņas. Tā kā mums vajag vienu nakti, tad nebūs mūsu variants. Meklēju diezgan ilgi. Tā kā nepārzinu reģionu, bija grūti iztēloties kur un kā labāk meklēt. Atradu hosteli, ak vai, šis vārds mani biedē, bet piedāvājumā ir arī individuālas istabas ar labierīcībām un piedāvājumā ir brokastis. Atsauksmes labas. 

Braucam un braucam kalnā augšā, ak mans dieviņ! Kaut nu tur būtu ko ēst, jo neesam ēduši kopš skaistā skata viesnīcas brokastīm! Kaut kā negribētos visu to pusstundu braukt lejā no kalna līdz ciemam. Un tad nu esam galā! WOW! Kas par skatu! Tālāk ceļš beidzas. Tur ir tikai kalna virsotne. 

Mūs sagaida ļoti laipns puisis. Un pat piedāvā vakariņas! Sapratu, ka īsti tas nav viņu piedāvājumā, bet

tā kā tās tiks pasniegtas vēl pieciem cilvēkiem vai mēs arī gribēsim šniceli pa 15eur. Kāda runa! Tas nekas, ka es vakar jau ēdu, bet negribam nekur braukt! Un vēl pa tādu naudu. Esam ieradušies tieši laikā. Restorāna telpas ir ļoti plašas, izskatās, ka te var paēdināt vienlaicīgi ap 100 cilvēku. Virtuve ir liela un labi aprīkota. Skaidrs, ka te viss notiek, tikai ne vasarā. Pēc ļoti vienkāršām vakariņām, nu nebija nekāds restorāna ēdiens, bet galvenais, ka paēduši, Kaspars saka, ka jāiet staigāt. Nopietni?! Pēc 15km +35 grādos pa Zalcburgu vēl vajag staigāt?! 

Video atklāju visu tā brīža noskaņojumu. Bet nu labi... staigāt ir veselīgi, kaut noberztas kājas. 

Visur, kur ejam, mums nāk klāt kaķi. Laikam jūt laimīgā Boņa feromonus. Nāk klāt, burzās, murrā un gatavi nākt līdzi. Tāda skaistulīte!!! 

Tie plikumi uz kalna ir slēpošanas trases ziemā. Izskatās, ka tepat blakus, bet tas kilometriem tālu. 

Nogurums dara savu, esam jau drīz Čuču muižā. 

Vācija - Austrija 1.daļa

Pēdējos gados diezgan daudz ir braukts uz Lielbritāniju, tamdēļ izvēloties šī gada ceļojuma mērķi nolēmām braukt tur, kur neviens no mums vēl nav bijis. Un šī valsts ir Austrija. Pirms 20 gadiem es biju Vīnē uz piecām dienām, tad biju ar mammu pēc skumja mana dzīves notikuma, gribētos to atkārtot ar Kasparu, jo Vīni vajag baudīt un baudīt! Vīne būs kā atsevišķs ceļojums, nevis garāmbraucot ķeksītim. 

Tātad mūsu maršruts bija šāds - 

Kopumā nobraukti 4000km ar astīti. Ceļojums ieplānots 8.dienas. 

1.diena

Izbraucām sestdien 21.06. pl.5:20. Ieplānots pirmajā dienā nobraukt 1250km. Jā, nu patraki, bet norunājam mainīties. Tā nu es pie stūres, visu esmu pārdomājusi. Plāni sastādīti, viss rezervēts un arī izprintēts. Man tā patīk. Tad ir mieriņš. Esam jau aiz Bauskas, oma laba, laiks labs, ceļš brīvs... un tad man sirdī ieduras duncis... kā lai es to pasaku Kasparam?!?! Esmu paņēmusi pilnīgi visu!!! Tikai ne savus un mašīnas dokumentus, jo neņēmu lielo ikdienas somu, kur viss ir iekšā! Saņemos un pasaku. Dzīva esmu, tad jau tik traki nebija. Metu ripā un braucu mājās. Nu jā, stulbi, ļoti stulbi! Ļoti ļoti stulbi! Mājās bijām dažas minūtes pirms 7. Tātad reāli startējām pl.7. Un reāli kilometri līdz pirmajai nakšņošanas vietai ir 1400. Nu neko darīt. Bet Kaspars saka - Ja ceļojums ir sācies šādi, tad noteikti viss pārējais noteikti būs ideāli. Tpu tpu tpu... kaut nu tā būtu! 

Protams pēc pl.7 vairs nav ne tik tukšs ceļš, ne tik raiti iet. Liekas visi ir izlēmuši doties ceļojumā tieši uz Jāņu brīvdienām. 

Pie Varšavas maināmies. Es vairs nevaru. Acis paliek rūtainas un kāja stīva. It kā jau, kas tad tur... sēdi un stūrē. Bet mūsu Puteklītim, tā sauc mūsu mašīnu, nav kruīzs. Visu laiku jākontrolē pedālis.

Visu ceļu bija uztraukums par Polijas - Vācijas robežu, jo ir atjaunota robežkontrole. ChatGPT arī mani biedē ar 4-5 stundu rindām, bet tuvojoties robežai neredzam auto pieplūdumu, lai varētu būt tādas rindas, pie tam ir sestdienas vakars. Kad to saku Čatam, viņš man saka -  Nu labi, varbūt nav tik daudz, bet ar stundu lai noteikti rēķinos. Uz robežas tiešām "bānis" ir bloķēts, tiekam novirzīti cauri DUS, kur ir sabūvēti vairāki angāri, stāv padsmit policijas busi, bet mūs neviens netur. Policisti velk bruņu vestes. Viss tāds nopietns un saspringts. Bet mēs vienkārši izbraucam cauri! 3 minūtes un esam Vācijā! Nopietni? Nopietni! Mums ir baigi paveicies, vai kāds baigi pārspīlē. 

Pl.19 pēc vietējā laika esam viesnīcā pie Drēzdenes. Viss ir super! Ja nu kas, varu ieteikt. Ļoti laba! 

2.diena

Ceļamies un veļamies. Šodien plānos apskatīt Drēzdeni. Savādāk vienmēr tiek braukts garām. Galvenais mērķis ir vecmeistaru gleznu galerija. 

Pēc ieilgušā Latvijas slapjā un aukstā pavasara, sajust 28 grādus no paša rīta ir ļoti patīkami. Sataisam kapiju savā 1,2l krūzē un esam gatavi. 

Drēzdenes centrs tiešām ir ļoti pievilcīgs. Par muzeju domājām, ka mūs jau grūti ar ko pārsteigt, bet tiešām ļoti laba vecmeistaru kolekcija. Muzeju sauc par Cvingeru (Der Dresdner Zwinger), tas ir izvietots ķeizara pilī. No pils interjera nekas nav palicis, kā jau vispār no pašas Drēzdenes nekas nepalika pēc 1945.gada bumbošanas, bet pils un pilsēta ir atjaunoti un izskatās kā "sena". 

Tur mēs ieraudzījām draudzenes Kristīnes attēlojumu - 

Arī ļauno kaimiņzemes vadoni ieraudzījām! 

Bet pie Rafaela Madonnas ar bērnu es apraudājos. Tas ir kas tik ļoti iespaidīgs un patiesi milzīgs! Pa visu sienu! Tas nav kā Luvrā maziņā Da Vinči Mona Lisa vai pavisam sīciņā Vermēra Meitene ar pērles auskaru Hāgā. 

 Labi, ko es te par gleznām, bet ir vērts, patiesi!

Cvingerā ir apskatāmas vairākas ekspozīcijas - vecmeistaru gleznas, Ķīnas un Meisenes porcelāns un senie mērinstrumenti.

Jā! Šis ir porcelāna ziedu pušķis un tie pērtiķi un viss pārējais arī!

 

Kaspara selfiņa kompozīcija trijatā - es, Antra un dibens 😁

Īstenībā bija grūti, jo mums, pieradušiem pie kādiem +15, +35 uz akmeņiem bija diezgan grūti. Bet vispār, laime beidzot sasilt līdz kaulam! 

Priekšā vēl kādu 4h brauciens pie draugiem uz Veitshöchheim, lai gan braucam jau n-to reizi, bet nekad neiemācīšos šo sarežģīto nosaukumu. Pilnīgi kauns, bet nesanāk! Man sanāk kaut kāds - Veišhošheim. Bet zinu, ka nav pareizi. 

Sirsnīga tikšanās, apskāvieni, cienastu atdošana, gardas vakariņas, mēļu patrīšana un jau jādodas pie miera. 

3.diena

Skats no mūsu guļamistabas ir debešķīgs! Tā ir Mainas upes ieleja. 

Kristīne un Winnijs šodien mūs ved ekskursijā. Pirmais apskates objekts ir ārkārtīgi neparasts. Līdz pat šim brīdim nebija pārliecības, ka tas ir īstais, bet tikko izlasīju Weingut Him mājas lapā, ka šī ēka tiešām ir īsta meistara Hundertvasera gara darbs! Kas ir bijuši Vīnē, vai mācījušies kultūras vēsturi, noteikti zina šo arhitektu un mākslinieku. Bija patiess brīnums Vācijas lauku ārēs ieraudzīt šo pērli. Diemžēl, pirmdienā vīna veikals ir ciet, bet apskatīt no ārpuses bija liels prieks. 

Burvīgi! Vai ne!

Tad mūs aizveda uz Daugavas lokiem. Tā vismaz teica Kristīne. Izrādās pavisam līdzīgi kā Daugava, arī Mainas upe met pamatīgas cilpas. Te arī ir vīna darītava. Upes krastos tās ir ļoti daudz.

Tad jau laiks Vircburgai. Vircburgā esam bijuši vairākas reizes, apskatīti daudz un dažādi objekti, bet nekad nebijām bijuši pašā centrā. Un mēs lūdzām, ka gribas noiet pa "Kārļa tiltu". Nē tas nav Kārļa tilts, bet pa gabalu izskatās kā Prāgas Kārļa tilts. Tas ir vienkārši Alte Mainbrücke (Vecais Mainas tilts). No tilta paveras brīnišķīgs skats uz Marienbergas cietoksni un kapellu, kur bijām iepriekšējā reizē. 

Kara laikā Vircburga arī tika noslaucīta no zemes virsas. Vecpilsēta un tilts ir atjaunoti, bet lielākā daļa ir zudusi vēstures annālēs. Winnijs pēkšņi man jautā - Vai tu zini kā tika ieņemts Jēzus? - šis jautājums mani pamatīgi samulsināja, sāku kaut ko tur stāstīt par svēto garu... - Es jums tūliņ parādīšu! - tas mani samulsināja vēl vairāk... Un tad mums tika parādīts šis bareljefs virs vienas no katoļu baznīcām vecpilsētas centrā. Tur priekšā bija tūristu grupa, kuriem arī tika atrādīts šis vēsturiskais fakts. 

Un kā jums šī ideja? Izrādās Dievs pa trubu Jēzu nogādāja tieši Marijai. Te gan parādīts, ka uz galvu, jo nez vai baznīckungi atļautu attēlot uz kurieni tieši vajadzēja nogādāt, lai pēc tam piedzimtu Dieva bērns. Es ceru, ka neviena reliģiskās jūtas neaizvainoju, bet tieši šādi tas ir attēlots uz katoļu baznīcas Vircburgā. 

Vēl maza pastaiga pa bīskapa rezidences dārzu.

Un tagad laiks svinēt Jāņus! Pirmo reizi mūžā esam Līgo vakarā ārpus Latvijas. Vismaz nepārēdāmies un nepiedzērāmies 😂 Un piedzīvojām Jāņu vakara brīnumu - simtiem lidojošu jāņtārpiņu!